Aktieriem uz skatuves jāizdzīvo dažādas situācijas. Dažkārt gadās spēlēt mīlas ainas, kuru laikā savam skatuves partnerim nākas sniegt skūpstus. Ne viens vien skatītājs sevi pieķēris domājam – tas ir tikai darbs vai tomēr skūpstiem ir daudz lielāka nozīme? Pašmāju aktrise Vita Baļčunaite (attēlā) atklāj, ka viņa šīs ainas uztver kā rotaļu.
"Savulaik ar Andri Buli kā precēts pāris daudzas reizes ik mēnesi vizinājāmies Gaļinas Poļiščukas režisētajā izrādē Ilgu tramvajs. Tolaik ļoti daudz saņēmu atzinīgas un sildošas vēstules no skatītājiem, tostarp arī pa kādam jautājumam, vai, ja, iestudējot izrādi, es būtu zinājusi, ka nāksies piedalīties tik atklāti intīmās ainās, tomēr būtu piekritusi spēlēt Stellas lomu.
Atzīšos - šis ir īsteni vērtīgs un liels kompliments aktierim un izrādei kopumā, ja skatītājs, atrodoties vien metra vai pāris metru attālumā, nemana to, ko arīdzan ir mūsu uzdevums notušēt, ka patiesībā šādas intīmas ainas paši vairāk uztveram kā rotaļu.
Piemēram, brīdī, kad manis atveidotā Stella pustumsā zem segas mīlējas ar Buļa atveidoto Stenliju Kovaļski, realitātē es tobrīd vienkārši pieturu segu, lai Andris ātrumā varētu novilkt apakšbikses un nākamajā ainā savukārt varētu tās, skatītājiem redzot, "uzpidžināt" atpakaļ.
Šī zemsegas procesa laikā pamanāmies viens otram iečukstēt pa kādam jociņam vai atvainoties, ja kāds no mums nupat notiesājis ķiplokdaiviņu," sarunā ar DELFI Izklaidi stāsta Vita.
Arī muzikālajā izrādē Ja tevis nebūtu. Kabīrija Raimonda Paula melodijās aktrises skatuves partneris bija Andris Bulis. Viņi abi atveidoja mīļotos, kuru kaislīgā bučošanās ik pa laikam tika atsvaidzināta ar greizsirdības atmodinātu iepliķēšanu pa vaigu.
"Tā ir mūsu atveidoto personāžu īstenība, tātad arī mūsējā, kaut visa pamatā ir rotaļa. Ja skūpsts, pliķēšana, kaušanās, kāda personāža ievainošana vai pat nogalināšana uz skatuves būtu absolūta īstenība, teātros taču nebūtu palicis neviens pats aktiera profesijas pārstāvis," saka aktrise.
Vitai pašai patīk daiļliteratūra, izrādes un kino, kur pašam skatītājam tiek atstāta "rūme, tā sacīt, piezīmēt noklusēto" - tādējādi arī visi zālē vai pie televizora, vai grāmatas eksemplāra sēdošie kļūst par māksliniekiem.
Ikvienam šī šķietami trūkstošā interpretācija būs citādāka. Tā atkarīga no tā brīža garastāvokļa, attiecīgajā dzīves laika posmā piedzīvotā, pieredzē uzkrātā.
"Pat laikapstākļiem aiz loga var būt nozīme. Ikviens cilvēks ir atšķirīgs, gluži kā neatkārtojams sava veida kosmisks veidojums, tādēļ arī lietu redzējums, likumsakarīgi, ir citādāks. Tā ir sava veida ilūzija, kuras īstumam ir mūsu uzdevums skatītājam ļaut noticēt.
Uz skatuves esam īsti - mēs paši, šeit un tagad, tikai papildus esam iemantojuši atveidotā tēla dzīves gājumu, rakstura īpašības, iespējams, notušējuši kādu savas būtības šķautni, tomēr jebkurā gadījumā tēls veidosies, pamatojoties uz mūsu pašu līdz šim gūto dzīves pieredzi, priekšstatu par kādu lietu norisi.
Ārpus tā ir ģimene un draugi, kuriem jāsaprot šī procesa būtība. Greizsirdība un mulsums rodas no nepārliecinātības par sevi, bet mēs taču visi dzīves ceļojuma laikā mācāmies pieņemt, iemīlēt paši sevi un tādējādi arīdzan apkārtējo pasauli kopumā," noslēgumā piebilst Vita.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
