10 leģendāri mīlas stāsti pasaules vēsturē  (37)

Tieši pirms 250 gadiem pasaulē nāca slavenā franču karavadoņa Napoleona sieva Žozefīne. Pēc četrpadsmit gadus ilgas un laimīgas laulības savas politikas turpināšanas dēļ Napoleons šo savienību šķīra, taču līdz pat savai nāvei Žozefīni uzskatīja par savu mīļāko sievu.

Tikmēr vēsturē netrūkst valstu vadoņu, kuri priekšroku devuši savām mīļotajām, nevis valstij, kurā valda.

Portāls Delfi iepazīstina ar desmit leģendāriem mīlas sakariem, kuri ietekmējušas ievērojamu cilvēku dzīves un pat mainījušas vēstures gaitu:

Liktenīgā savienība starp slaveno franču karavadoni Napoleonu Bonapartu un Žozefīni Bogarnē vēsturē iegājusi kā leģendāra mīlestība, kura tika ziedota valsts labā.

Par sevi sešus gadus vecāko atraitni Žozefīni Napoleons satika, pats būdams divdesmit sešus gadus jauns ģenerālis. Lai gan laulība tika slēgta aiz aprēķina, Bonapartam iegūstot jaunās sievas turību, bet Žozefīnei atgūstot precētas sievas statusu, abu laulāto starpā ātri vien uzšķīlās īsta mīlestība.

Viņu savstarpējās impērijas karagājienu laikā sūtītās vēstules liecina, ka abu starpā valdīja dziļa cieņa, romantika un apbrīns. Tomēr pēc vairākiem gadiem kopā laulība tika šķirta, jo Napoleons vēlējās pēcnācēju, kurš pēc viņa varētu valdīt impēriju, taču laulātā draudzene viņam to nespēja dot.

Viņš apprecējās otrreiz, taču Žozefīne vienmēr tā arī esot palikusi viņa mīļākā sieva. Pat viņa pēdējie vārdi esot bijuši: "France, armée, tête d'armée, Joséphine" jeb "Francija, armija, armijas virspavēlnieks, Žozefīne".

Ēģiptes valdnieces Kleopatras un ietekmīgā Romas karavadoņa Marka Antonija mīlasstāsts ir viena no visspēcīgākajām, intriģējošākajām un vienlaikus patiesākajām leģendām. Tiesa, savu šodienas sižetu tā ir ieguvusi galvenokārt Vijama Šekspīra lugas dēļ.

Abi vareno valstu pārstāvji izdzīvoja īstu mīlestības pārbaudījumu. Viņu kaislīgo attiecību dēļ strauji pieauga Ēģiptes politiskā nozīme, kas Romas vadošajiem ierēdņiem ne visai patika.

Par spīti draudiem, Antonijs un Kleopatra pat apprecējās. Tomēr viņu laime nebija ilga - Antonija un citu romiešu domstarpības drīz vien pārauga karā.

Kad tika iekarota arī Ēģipte, un vairs nebija, kur bēgt, Antonijs ar zobenu nāvīgi sadūris sevi vēderā, domādams, ka Kleopatra ir izdarījusi to pašu. Viņš gan vēlāk tika nogādāts pie savas mīļotās, kuras rokās arī mira.

Kleopatrai tika atļauts Antoniju apglabāt pēc visām bēru tradīcijām, taču pēcāk viņa pati vairākkārt centās izdarīt pašnāvību. Viņai tas pēc vairākiem mēģinājumiem arī izdevies - kā vēsta leģenda, ar indīgu čūsku palīdzību.

Paolo Malatestas un Frančeskas da Rimini romantisko stāstu līdz mūsu dienām saglabājis Dante, kurš abu mīlnieku likteni pieminējis darbā Dievišķā komēdija (Dante redzams arī attēlā pa labi).

Par spīti dziedājumu liriskumam, smeldzīgais stāsts ir pavisam īsts - ap 1275. gadu Itālijas pilsētiņas Ravennas sinjora Gvido da Polentes meita Frančeska bija apprecināta ar neglīto un klibo Paolo brāli Džovanni jeb Džančoto Malatestu.

Kāzas bija politiskas - tām bija jāsatuvina divas ilgus gadus karojošas ģimenes, jo konflikts abām nesa tikai zaudējumus.

Tikmēr Frančeskai bija siltas jūtas pret pašu Paolo, kurš gan arī bija precēts, un viņu starpā izveidojās mīlas romāns, kurš ilga gandrīz desmit gadus. Kad Džančoto ap 1285. gadu beidzot uzzināja par Frančeskas un Paolo mīlas sakaru, abus mīlniekus pārsteidzot gultā, viņš tos tūlītēji nogalināja.

Arī pats itāļu dzejnieks un filozofs Dante Aligjēri bijis liktenīgi iemīlējies. Savu mūzu Beatriči viņš sastapis, kad pašam bijuši deviņi, bet viņa iecerētajai vien astoņi gadi, taču tas nav bijis šķērslis, lai viņu dievinātu visu atlikušo mūžu.

Lai gan divpadsmit gadu vecumā Dante tika saprecināts ar ietekmīgās Donati dzimtas atvasi Džemmu un viņiem piedzimuši pat trīs bērni, nevienā no viņa darbiem sieva nav pieminēta. Tikmēr vairāki no Dantes darbiem ir veltīti tieši Beatričei, tostarp viņas tēls sameklējams arī jau pieminētajā darbā Dievišķā komēdija.

Tikmēr par Beatriči zināms gaužām maz - visticamāk, viņa bijusi baņķiera meita, kas izprecināta kādam citam baņķierim no Bardi ģimenes. Turklāt no jaunās sievietes puses pret Danti, visticamāk, nekādas jūtas nav pastāvējušas, jo viņi dzīves laikā tikušies vien divreiz.

Vēl viens jau gadu simteņiem zināms mīlasstāsts nāk no Francijas. Ap 1100. gadu Pjērs de Pallē jeb Abelārs studēja tā saucamajā Dievmātes skolā (École de Notre-Dame) un iemantoja slavu kā nepārspējams filozofs.

Viņa kolēģis Fulberts jauno un spējīgo Abelāru noalgoja savas krustmeitas Eloīzas skološanai. Skolotājs un skolniece viens otru ātri vien iemīlēja un Eloīza palika stāvoklī, kā dēļ abi pat slepeni apprecējušies.

Fulbertam šis romantiskais pavērsiens nemaz negājis pie sirds. Viņš savu krustmeitu nosūtīja uz klosteri, bet kalpiem naktī lika uzbrukt un kastrēt Abelāru.

Spējīgais domātājs pēcāk kļuva par mūku un pievērsās mūžīgām studijām. Par spīti abu šķirtībai, mīlnieki līdz mūža galam sūtīja romantiskas mīlas vēstules, kuras vēlākos gados apkopotas un publicētas.

Aptuveni sešus gadsimtus vēlāk britu rakstnieks Aleksandrs Poups, balstoties uz šīm vēstulēm, radīja leģendu, kura dzīvos vēl ilgus gadus.

Slavenais īru rakstnieks Oskars Vailds agrā jaunībā bija iemīlējis vietējo skaistuli Florensu Balkombu, taču pēc atraidījuma pameta Īriju. Viņš vēlāk apprecēja kāda turīga jurista meitu Kontanci Loidu, taču rakstnieka mīlas dzīve ar to nebūt neaprobežojās.

Viņš tikās arī ar citām sievietēm un pat vairākiem vīriešiem, tostarp kanādiešu žurnālistu Robertu Rosu un britu dzejniekiem Džonu Greju un par sevi piecpadsmit gadus jaunāko Alfrēdu Duglasu.

Alfrēda jeb Bozija tēvs Džons Duglass ātri vien sapratis, ka starp viņa dēlu un slaveno dramaturgu ir kas vairāk nekā draudzība un, cenšoties glābt ģimenes godu, izteica draudus gan savam mantiniekam, gan Vaildam.

Redzot, ka Alfrēds nostājas slavenā rakstnieka pusē, 1895. gada 18. februārī viņš džentlmeņu klubā atstāja Vailda vizītkarti ar pašrocīgi pierakstītu ziņu, ka Vailds ir sodomīts.

Rakstnieks par šādu darbību sava mīļākā tēvu iesūdzēja tiesā, bet prāva izvērtās nepatīkama pašam Vaildam, skaļi un publiski atklājot viņa privāto dzīvi. Par homoseksuālismu, kas tajā laikā tika uzskatīts par noziegumu, viņš saņēma divu gadu cietumsodu smaga darba nometnē.

Vailda sieva, glābjot godu, mainīja savu un bērnu uzvārdu, bet rakstnieks pēc atbrīvošanas devās uz Franciju. Cietumā sabeigtā veselība lika par sevi manīt, un jau 1900. gada rudenī četrdesmit sešu gadu vecumā viņš mira.

Leģendārā karaliene Viktorija, kuras laikā Lielbritānija sasniedza savas spozmes augstāko punktu, aptuveni četrdesmit gadus slīga nebeidzamās skumjās pēc sava mirušā vīra - prinča Alberta.

Viktorija jaunībā bija dzīvespriecīga un mākslinieciski apdāvināta meitene, kura troni mantoja pēc sava tēvoča - karaļa Viljama IV - nāves. Tikai vēlāk viņa apprecēja savu brālēnu princi Albertu.

Princis bijis izteikti godīgs un savu dzīvi veltījis sievai un abu deviņiem bērniem. Turklāt, lai gan tas netika uzsvērts, tieši viņš pārvaldīja valsts ārlietas, kas pasaules lielākajai impērijai bija ārkārtīgi nozīmīgs aspekts.

Kad Alberts 1861. gadā nomira, Viktorija jutās kā zaudējusi pamatu zem kājām un teju trīs gadus nepiedalījās nevienā publiskā pasākumā.

Vēlāk, savu politisko līdzbiedru iedvesmota, viņa atsāka parādīties sabiedrībai, taču līdz pat mūža galam nebeidza sērot par mirušo vīru. Šī iemesla dēļ viņa staigājusi melnā līdz pat savai nāvei 1901. gadā.

Velsas princis Eduards VIII troni mantoja no sava tēva, kurš mira 1936. gada 20. janvārī. Lai gan lieliski pildījis savus pienākumus līdz tam, par jaunajiem impērijas pārvaldes uzdevumiem viņš neesot bijis sajūsmā, turklāt punktu esot pielikusi sabiedrības neapmierinātība ar viņa mīlas dēku.

Jau 1936. gada 10. decembrī Eduards VIII parakstīja lēmumu par atteikšanos no troņa, lai varētu salaulāties ar amerikāņu šķirteni Vollisu Simpsoni. Viņam tika piešķirts Vindzoras hercoga tituls, taču Edvards uz visiem laikiem pameta Lielbritāniju un jau nākamajā gadā apprecēja savu mīļoto.

Sabiedrības nepatiku viņš vēl vairāk iemantoja, neslēpjot savas simpātijas pret nacismu un 1937. gadā pat apciemojot Hitleru (attēlā). Par pretvalstisku uzskatu paušanu 1940. gadā Lielbritānijas spēki pāri aizturēja un nogādāja britiem piederošajās Bahamu salās, kurās līdz 1945. gadam Eduards pildīja Bahamu salu ģenerālgubernatora pienākumus.

Simona de Bovuāra un Žans-Pols Sartrs

Žans-Pols Sartrs starpkaru periodā prestižajā Francijas Augstākajā normālskolā studēja filozofiju. Šajā vidē viņš iepazina arī savu domubiedri un mūža mīlestību - ietekmīgo domātāju Simonu de Bovuāru.

Vēl kā bērnam nākamajai intelektuālei vecāki paziņoja, ka viņa nekad nevarēs apprecēties, jo viņai nav pūra. Jau ilgus gadus vēlāk, kad Sartrs lūdzis Bovuāras roku, viņa atteikusi, jo viņai joprojām neesot bijis pūra. Joprojām neesot skaidrs, vai tā bijusi ietekmīgās franču feministes ironija vai patiesi nopietns apsvērums.

Par spīti laulību atteikumam abi visu dzīvi palikuši tuvi partneri. Būdama pragmatiķe, Bovuāra gan pēc Sartra aiziešanas aizsaulē teikusi, ka pat viņas nāve abus nesavedīs atkal kopā, un lieliski bijis jau tas, ka līdz tam abi spējuši tik daudz laika pavadīt viens ar otru.

Tomēr vienas no vissenākajām ievērojamo cilvēku romantiskajām saitēm, par kurām liecības ir palikušas līdz mūsdienām, ir fiksētas starp izcilo Atēnu valstsvīru un ģenerāli Periklu un viņa otro sievu Aspasiju no grieķu pilsētvalsts Milētas.

Perikls tiek vērtēts kā viens no sava laika ievērojamākajiem politiķiem, ko vienlaikus noteica gan viņa oratora, gan karavadoņa spējas, taču būtisku lomu spēlējusi arī Aspasija. Viņa bijusi tik inteliģenta un izglītota, ka, kā liecina Plūtarha raksti, pat Sokrats ar mācekļiem bieži gājis pie viņas pēc padoma.

Tāpat arī Perikls viņu uzskatījis par savu galveno padomdevēju, kas viņam ļāvis kļūt par ļoti cienītu valstsvīru. Karavadoņa laikabiedrs Tukidīds Periklu pat nodēvējis par "Atēnu pirmo iedzīvotāju".

Lai gan jau reiz precējies, viņš pirmo sievu atdeva citam atēnietim un, par spīti dēlu iebildēm, pats apņēma jaunu. Tomēr daudzus gadus vēlāk abu dēlu zaudēšana epidēmijas laikā pilnībā sagrāva reiz vareno karavadoni, un Perikls mira drīz pēc viņiem, nespēdams rast mierinājumu arī pie Aspasijas.

Pēc vīra nāves Aspasija kļuva par kāda viņa drauga dzīvesbiedri, kas tajos laikos bija ikdienišķa prakse.