Timam Bērtonam – 55: Interesanti un neparasti fakti  (19)

"Mani nekad neinteresēja tas, kas interesēja citus. Es biju vienpatis. Es vienmēr jutu tādas kā skumjas," pirms 11 gadiem žurnālam The Rolling Stone par savu bērnību stāstījis Bērtons un atzinis, ka līdzīgi juties visos savas dzīves posmos.

Jau no mazotnes viņam paticis zīmēt un skatīties vecas filmas, bet pirmo reizi par iespēju pašam radīt kino viņš aizdomājies skolas gados.

"Man bija liels noslēguma eksāmens. Mums bija jāuzraksta 10 lapaspušu garš grāmatai par Hariju Hudini veltīts sacerējums. Iespējams, man būtu paticis to grāmatu izlasīt, bet es to neizdarīju un nolēmu sacerējuma vietā uztaisīt mazu filmiņu par to. Es piesēju sevi pie dzelzceļa sliedēm un darīju citas lietas.

Filmiņa bija bērnišķīga, bet tā iespaidoja skolotāju, un es saņēmu augstāko novērtējumu. Un tas, iespējams, bija pirmais pagrieziena punkts, kad aptvēru, ka varētu taisīt filmas," stāstījis Bērtons.

Starp citu, pirmā oficiālā atzinība jauniņā Timotija talantam bija uzvara atkritumu savākšanas un pārstrādes kompānijas plakātu konkursā - devītās klases skolnieka radītais zīmējums ar aicinājumu nepiemēslot apkārtni veselu gadu rotāja atkritumu auto sānus viņa dzimtajā pilsētiņā.

Pēc mācībām Kalifornijas Mākslas institūtā Bērtons kļuva par animatoru Disneja studijā, bet liktenīga izrādījās tikšanās ar komiķi Polu Rūbensu - viņš bija noskatījies Bērtona 1984. gadā radīto īsfilmiņu Frankenweenie un sapratis, ka tieši šim puisim ir vērts uzticēt filmas Pee-Wee's Big Adventure veidošanu.

Jestrā komēdija par sprukstiņa Pī Vī piedzīvojumiem, kas uz ekrāniem nonāca jau 1985. gadā, kļuva par Bērtona pirmo pilnmetrāžas filmu un pavēra viņam durvis uz lielo kino biznesu - šobrīd viņa kā režisora kontā ir 16 pilnmetrāžas filmas, divas "Oskara" nominācijas, daudzas citas balvas un, protams, gan slava, gan nauda.

"Filmas man ir kā dārga terapijas forma," savulaik atzinis Bērtons un šo atziņu apliecinājis vairumā savu kinodarbu, kas ir krāšņi, specefektiem bagāti un, protams, dārgi. 

Visdārgākā no viņa filmām ir Alice in Wonderland - Bērtona vīzija par to, kas ar Lūisa Kerola grāmatas varoni notika pēc tam, kad viņa bija sasniegusi 19 gadu vecumu un atgriezusies Brīnumzemē.

Filmas budžets bija 200 miljoni ASV dolāru, un, lai gan kritiķi un fani šo veikumu vērtēja pretrunīgi, Alises jaunie piedzīvojumi attaisnoja uz sevi liktās cerības - Bērtona komerciāli veiksmīgākās filmas ieņēmumi ir pārsnieguši miljardu, un visu laiku labāk nopelnījušo filmu sarakstā tā ierindojusies 14. vietā.

Bērtona pirmā pilnmetrāžas filma Pee-Wee's Big Adventure (1985) izmaksāja sešus miljonus, bet starp dārgākajiem viņa darbiem minama 2012. gadā uz ekrāniem nonākusī filma Dark Shadows, kuras budžets bija aptuveni 150 miljoni, un tikpat izmaksājusī filma Charlie and the Chocolate Factory.

Bērtons (un līdz ar to arī viņa uzticamākie fani!) dievina strīpainas zeķes. Lai gan parasti uzvalka bikšu staras zeķes nosedz, zināms, ka šādas zeķes izvēlas ne tikai ikdienā, bet arī apmeklējot filmu pirmizrādes, apbalvošanas ceremonijas un citus nozīmīgus kino dzīves notikumus.

Pats režisors nav ieslīdzis garos paskaidrojumos par to, kāpēc viņa garderobē dominē tieši šādas zeķes - viņš vien norādījis, ka tās viņam liek justies mierīgākam. 

Protams, šī režisora dīvainībiņa arī tikusi komercializēta - Bērtona fani un daiļrades cienītāji var atrast un iegādāties strīpainas zeķītes ar populārākajiem viņa filmu varoņiem.

Starp citu, Bērtona zeķēm izveidota pat sava Facebook lapa, kas gan lielu atsaucību nav guvusi un ar īpašām aktivitātēm neizceļas, tomēr jāatzīst, ka ne katram zeķu pārim pasaulē ir sava lapa populārākajā sociālajā tīklā. 

Gan Bērtona publiskā tēla, gan filmu dēļ radies iespaids, ka ir darīšana ar drūmu un noslēpumainu vīru, un arī pats Bērtons intervijās sūkstījies, ka sabiedrībai par viņu radies noteikts priekšstats, ko izmainīt nav iespējams. 

"Ziniet, es varētu pārģērbties klauna kostīmā un smieties kopā ar cilvēkiem, bet viņi vienalga teiks, ka esmu tumša personība," savulaik atzinis režisors, kurš pats sevi kā cilvēku neuztverot.

Skaidrojot, kāpēc viņš lielākoties izvēlas melnas krāsas apģērbu, Bērtons norādījis, ka gluži vienkārši ir pārāk nodarbināts ar citām lietām, lai domātu, kā pareizi sakombinēt dažādu krāsu drēbes, tāpēc izvēlas drošāko variantu - melnu.

Tiesa, viņš nekad nav noliedzis to, ka patiešām jūtas atšķirīgs un brīžiem pat neiederīgs.

  "Ja tu kādreiz esi sajutis vientulību un to, ka neesi iederīgs, tas nekad tevi nepamet. Tu varu būt laimīgs un veiksmīgs, bet šīs lietas arvien paliek tevī," atzinis Bērtons.

Lai gan oficiāls apstiprinājums tam nav gūts, tiek pieļauts, ka Bērtonam ir Aspergera sindroms, kas ir viegla autisma forma.

Aizdomas par to pirmā izteikusi režisora dzīvesbiedre Helēna Bonema Kārtere, kura savulaik, gatavojoties ar autismu slimu bērnu mātes lomai televīzijas filmā Magnificent 7, bija daudz lasījusi par šo kaiti un sapratusi, ka viņas mīļotajam vīrietim ir vairāki autisma simptomi.

"Tims mani nogalinās, bet, kad es strādāju pie šīs drāmas, es sapratu, ka viņam patiesi ir dažas no Aspergera sindroma pazīmēm. Mēs kopā skatījāmies dokumentālo filmu par autismu, un viņš teica, ka tieši tā ir bērnībā juties," 2005. gadā medijiem stāstīja Kārtere.

Kā vienu no iespējamajām autisma pazīmēm režisora dzīvesbiedre minēja faktu, ka tad, kad Bērtons strādā, ir bezjēdzīgi viņu uzrunāt, jo viņš ir tā aizrāvies ar darāmo, ka neko nedzird.

Pats režisors šo dzīvesbiedres pieņēmumu publiski nav komentējis, bet intervijās viņš vairākkārt norādījis, ka nav sociāli pārlieku aktīvs, ka viņam patiesi ir problēmas veidot un uzturēt attiecības ar cilvēkiem un ka jau no bērnības vislabāk viņš jūtas vienatnē.

Sabiedrības nesaprasti īpatņi, gotiskas pilis vai citas spokainas celtnes, ar ērmīgiem tērpiem un biezu grimu līdz nepazīšanai pārvērsti aktieri, šausmas, tumsa un ironija - šīs ir tikai dažas no lietām, kas raksturo Bērtona kā režisora rokrakstu.

Vērīgākie Bērtona filmu skatītāji pamanījuši, ka viņa filmās atkārtojas daudzas it kā nenozīmīgas, bet kopīgajā noskaņā pietiekami svarīgas detaļas - daudzos Bērtona darbos var redzēt varoņus strīpainās drēbēs, putnubiedēkļus, Ziemassvētku vai Helovīna ainiņas.

Režisoram patīk likt saviem varoņiem gremdēties atmiņu ainiņās, tēvu tēli lielākoties ir negatīvi, bet par visnelaimīgākajiem varoņiem parasti parūpējas kāds īpaši gādīgs radinieks.

Arī sieviešu tēli ir gana daudzveidīgi - vismaz sešās Bērtona filmās sastopamas raganas, tāpat viņam patīk sevī apmaldījušās meitenes un gaišmates ar lielām acīm un nevainīgu dvēseli.

Tāpat ir skaidrs - ja Bērtona filmā parādās kāds it kā labdabīgs apaļvaidzis, visticamāk, ka jau drīz atklāsies, ka tas ir viens no negantākajiem filmas personāžiem.

Protams, Bērtonam ir arī mīļākie aktieri - astoņās viņa filmās piedalījies Džonijs Deps, ar kuru režisoru saista ne tikai darbs, bet arī ļoti cieša draudzība, bet dzīvesbiedrei un viņa divu bērnu mātei Helēnai Bērtons vietu atradis septiņās savās filmās. 

2001. gadā uz lielajiem ekrāniem iznāca Bērtona režisētā zinātniskās fantastikas filma Planet of the Apes - stāsts par planētu, uz kuras valda milzīgi pērtiķi.

Tolaik, skaidrojot, kāpēc piekritis piedalīties šajā projektā, Bērtons atzinis, ka viņu ieintriģējusi iespēja "parādīt no jauna" 1968. gadā tapušās filmas Pērtiķu planēta notikumus un uzburt savu versiju par šo apsēsto pasaules nostūri.

Sākot darbu pie filmas, Bērtons arī atklāja kādu visnotaļ neparastu savas personības iezīmi - izrādās, ka viņš baidās no šimpanzēm un uzskata tos par briesmīgākajiem radījumiem pasaulē.

"Palūkojieties uz jebkuru pētījumu par primātiem un, es domāju, jūs man piekritīsiet, ka šimpanzes ir visbiedējošākās. Viņu kultūrā ir gan algotņi, gan sērijveida slepkavas, un šimpanzes ir stipras pēc velna.

Viņas uzvedas kā psihiski slimas - vienu dienu viņas var tevi apkampt, bet jau nākamajā apspļaudīt un apmētāt ar mēsliem," intervijās filmas uzņemšanas laikā klāstījis Bērtons un norādījis, ka nekad nevari būt drošs, vai šimpanze grasās tevi noskūpstīt vai nogalināt.