Latvija 'Eirovīzijā': Skandāli, vēsturiski mirkļi un asaras  (93)

Latvija Eirovīzijā debitēja 2000. gadā, kad uz Zviedriju devās grupas Prāta vētra puiši ar dziesmu My Star un ieguva trešo vietu. Nākamajā gadā Arnis Mednis ar dziesmu Too Much 23 valstu konkurencē ieguva 18. vietu, bet 2002. gadā Marija Naumova atnesa Latvijai uzvaru.

Skatītāju simpātijas iekaroja gan lipīgā dziesmiņa I Wanna, gan Naumovas šarms, vokālais sniegums un šovs, kura izskaņā viņai tiek norauts bikšu kostīms, atstājot dziedātāju īsā sarkanā kleitiņā.

Tāpat mūsu pārstāvei izdevās iemantot preses pārstāvju simpātijas, bet īpašu atzinību viņa izpelnījās savai uzvarai veltītajā preses konferencē, kad dziedātāja nodemonstrēja savu māku stāvēt uz galvas.

Pēc tam, kad Marija Naumova bija uzvarējusi Tallinā notikušajā konkursā, 2003. gada Eirovīzija bija jārīko Latvijā, un pie darba ķērās krietns bariņš radošu cilvēku ar māksliniecisko režisoru Ēriku Stendzenieku pirmajās rindās, lai Rīgā, Skonto hallē notiktu Eiropas līmenim atbilstošs pasākums.

Tā vadīšana bija uzticēta Naumovai un grupas Prāta vētra līderim Renāram Kauperam, bet ceļu uz Latviju togad bija mērojušas gan skandalozās "tatuškas" Jūlija Volkova un Ļena Katina, gan bokseris Vladimirs Kļičko, gan Krievijas estrādes "karalis" Filips Kirkorovs un citi.

Togad latvieši Eirovīzijas fināla koncertu skatījās ne tikai pie televizoru ekrāniem, bet arī Krastmalā, Doma laukumā un citās sabiedriskās vietās, bet diemžēl mūsu pārstāvjiem - vokālajam trio F.L.Y. - īpaši labi neveicās, un viņi ierindojās 24. vietā.

Par emocijām bagātāko mirkli Eirovīzijas nacionālajās atlasēs, kā jebkurā citā sacensībā, uzskatāms brīdis, kad tiek nosaukts uzvarētājs - tad iemūžinātajos foto parasti redzams viss emociju klāsts, sākot no uzvarētāja pārsteiguma un prieka un beidzot ar tālāk netikušo dažreiz vāji slēpto sarūgtinājumu.

Uzvarētāji ir reaģējuši dažādi - tiek apskauti līdzjutēji, daži klaigā un lēkā, citi apraudas, bet viena no emocionālākajām reakcijām bija vērojama pērn, kad nacionālajā atlasē triumfēja grupas PeR puiši.

Līdz pēdējam brīdim tika saglabāta intriga, kurš no superfinālistiem dosies uz Oslo, un brīdī, kad tika nosaukts apvienības PeR vārds, puiši uz skatuves pateicībā nokrita ceļos.

Tas, ka Eirovīzija vienmēr ir satraukusi cilvēku prātus, nav nekāds noslēpums - reti kurš labprāt atzīst, ka šo muzikālo sacensību skatās, bet statistika liecina, ka, lai gan pēdējos gados interese Latvijā par šo konkursu ir mazinājusies, tas vēl aizvien ir gana populārs.

Protams, vienmēr bijuši arī tādi, kuriem šis pasākums šķiet visa ļaunuma iemiesojums, un daži savus iebildumus arī nav slēpuši - 2004. gadā Ventspilī pie nacionālās atlases norises vietas notika protesta akcija.

Tiesa, tajā piedalījās tikai divi puiši ar ģitārām un mazu plakātiņu, un tos pašus aktīvistus drīz vien "iztrenkāja" kārtībsargi.

Iespējams, tieši apņēmīgo puišu domu spēks 2004. gadā uzvaras laurus palīdzēja plūkt tā saucamā Liepājas roka pārstāvjiem Tomasam Kleinam un Ivo Fominam ar Dziesmu par laimi, kas, starp citu, ir vienīgā kompozīcija, kas uz lielās Eirovīzijas skatuves izpildīta latviešu valodā.

Parasti paši latvieši ar izvēlētajiem Eirovīzijas pārstāvjiem vēlāk nav apmierināti, bet arī citu valstu klausītāji mūs nesaprot - to apliecina gan pēdējo piecu gadu neveiksmes, kad Latvijas izpildītājiem nav izdevies iekļūt finālos, gan ārvalstu mediju, mūzikas ekspertu un vienkārši interesentu atsauksmes.

Starp visvairāk kritizētajām dziesmām noteikti minama Intara Busuļa 2009. gadā Maskavā izpildītā Пробка. 

Latvieši šajā gadījumā bija apvainojušies, jo atlasē Busulis dziedāja latviski, bet ārvalstu medijos kompozīcija tika dēvēta gan par muļķīgāko un sliktāko tā gada kompozīciju, gan par "smadzenes ārdošu". Tiesa, izskanēja arī viedoklis, ka šī dziesma gluži vienkārši ir pārāk laba Eirovīzijai.

Arī nākamajos gados Latvijas pārstāvjiem veltīti daudz kritisku vārdu - Aishas izpildītā dziesma What for? tika uzskatīta par plaģiātu, bet pati Aija tika pelta par priekšnesumu, kas ārvalstu presē tika salīdzināts ar kaķa spīdzināšanu, un tērpa izvēli, kas pārāk atgādināja rītasvārkus.

Dziedātāju Anmary paši latvieši kritizēja par pārlieku lielām acīm, bet pēc dalības Baku notikušajā starptutiskajā konkursā mūsu pārstāves un viņas komandas dejošanu Krievijas humorists Mihails Zadornovs bija nodēvējis par "frigidu". Arī citu gadu Latvijas pārstāvji netika pasargāti no kritiskiem vārdiem. 

Lai gan, klausoties Eirovīzijas konkursa atlasei iesniegtās dziesmas, daudziem rodas sajūta, ka liela daļa no tām jau agrāk ir dzirdētas, vismaz Latvijā eirodziesmas plaģiātismā ir atzinusies tikai viena dziedātāja - Madara Celma.

Dziedātāja 2000. gadā iekļuva jau pirmajā Eirovīzijas nacionālās atlases finālā, bet vēlāk tapa zināms - it kā Celmas sarakstītā dziesma Close To You ir plaģiāts amerikāņu mūziķa Kellija Karpentera dziesmai Draw Me Close.

Pati Celma atzinās nodarījumā un paskaidroja, ka šādi rīkojusies muļķības un pieredzes trūkuma dēļ, un esot bijusi gandrīz droša, ka neviens šo dziesmu neatpazīs.

Lai gan toreiz savu publisko nosodījumu šai rīcībai pauda tādi vietējā mūzikas biznesa dūži kā Zigmars Liepiņš un Guntars Račs un pat tika apšaubīta Celmas profesionālā nākotne, plaģiātisma skandāls dziedātāju neapturēja.

Bažas par to, ka kāds no dalībniekiem iesniedzis plaģiātu, Eirovīzijas konkursā ir bieži, bet īpaši "bagātīgs" bija 2010. gads - tad aizdomās tika turēti trīs dziesmu autori. 

Lai gan parasti nacionālās atlases pusfināli un fināli rit salīdzinoši mierīgi, dažreiz gadās arī pa kādam lokāla mēroga skandāliņam.

2006. gadā no Eirodziesmas gandrīz tika diskvalificēta Jenny May - viņa savu kompozīciju bija izpildījusi neilgi pirms nacionālās atlases kādā citā pasākumā. Tiesa, jaunās dziedātājas izslēgšanai no konkursa oficiāla pamata nebija, jo vienošanās par dziesmas neizpildīšanu pirms tam bijusi tikai mutiska.

Šī precedenta dēļ nākamajos gados Eirodziesmas organizētāji par šo punktu ar izpildītājiem vienojās rakstiski, bet šogad noteikumi mainīti un konkursā drīkst piedalīties arī iepriekš publiski skanējušas dziesmas.

2012. gadā gana lielu uzmanību piesaistīja Elizabetes Zagorskas dalība Eirovīzijas atlasē - iesākumā viņai tika aizliegts Ventspils teātra namā Jūras vārti realizēt Rīgā notikušajā pusfinālā jau parbaudīto ugunsšovu, vēlāk atklājās arī citas organizatoriskas nepilnības, un visa šī jezga dziedātāju tik ļoti satrauca, ka īsi pirms izšķirošās uzstāšanās viņai bija nepieciešama mediķu palīdzība.

Kad viņa kopā ar savu menedžeri Juri Milleru bija izdomājuši alternatīvu ugunšsovam - metāla mucas ar ūdeni, neapmierināts bija cits konkursants - Roberts Pētersons vēlāk sūkstījās, ka viņa grupas puiši slīdējuši Elizabetes ūdeņos.

Protams, arī Eirovīzijas nacionālajās atlasēs bijušas aizdomas par negodīgu balsu skaitīšanu - parasti gan tās paliek tikai aizkulišu sarunu un anonīmu komentāru līmenī, bet 2012. gadā joku apvienība Mad Show Boys arī oficiāli apstrīdēja balsošanas rezultātus.

Pērn sabiedrības uzmanību bija izpelnījies mīklainais Niko, kurš konkurentu nosodījumu saņēma par skatītāju mānīšanu – puisis savu bekvokālistu bija noslēpis aizskatuvē, radot labāku iespaidu par savām vokālajām dotībām.