Itāļu un pasaules kino leģendai Sofijai Lorēnai – 80  (57)

Pēdējos gados Lorēna bieži vien atsaka intervijas žurnālistiem, taču par godu viņas jubilejai nāks klajā 300 lappušu bieza Lorēnas memuāru grāmata Vakar, šodien, rīt - Mana dzīve (grāmatas nosaukums simboliski atsauc atmiņā Vitorio de Sikas filmu Vakar, šodien, rīt, kurā Lorēnai bija veselas trīs lomas).

Tomēr atšķirībā no savas ne mazāk slavenās konkurentes - franču aktrises Bridžitas Bardo (kura ir tikai astoņas dienas jaunāka par Lorēnu) - itālietei joprojām patīk iziet sabiedrībā un joprojām izskatīties salīdzinoši jaunai.

Ceļu uz slavas virsotnēm Lorēna (dzimusi kā Sofija Villani Šikolone) sāka savas bērnības pilsētā Neapolē, kur 14 gadu vecumā piedalījās vietējā mēroga skaistumkonkursā.

Meitenes skaistums nepalika nepamanīts, tāpēc šādi konkursi kļuva par ikdienu, bet lielākais triumfs bija piedalīšanās skaistumkonkursā Mis Itālija - 1950, kurā 16 gadus vecā Lorēna ieguva titulu "Mis elegance".

Vienā no šiem konkursiem Sofija iepazinās ar producentu Karlo Ponti (viņš bija 22 gadus vecāks par Sofiju), kurš lielā mērā veidoja savas nākamās sievas karjeru un ar kuru viņa bija kopā līdz Ponti nāvei 2007. gadā.

Iepazīšanās laikā Ponti bija precējies ar citu sievieti, un, tā kā katoļu valstīs laulības šķiršana ir sarežģīta procedūra, viņiem daudzus gadus nācās gaidīt uz Vatikāna atļauju. Noguruši no gaidīšanas, viņi slepeni apprecējās Meksikā, bet, kad atļauja tika saņemta, 1966. gadā salaulājās otrreiz.

Šajā laulībā dzimuši divi dēli - Karlo, kurš kļuvis par pazīstamu diriģentu, un Eduardo, kurš ir režisors. Pēdējos gados Sofija Lorēna filmējas reti, taču šogad pēc četru gadu pārtraukuma viņa atkal redzama uz ekrāniem - īsfilmā pēc Žana Kokto lugas Cilvēka balss, kuras režisors ir viņas dēls Eduardo Ponti.

Kino filmēties Lorēna (tobrīd gan vēl kā Sofija Lazaro vai Sofija Šikolone) sāka 1950. gadā, un nereti tās bija pikantas mazbudžeta filmas, kurās Sofijai nācās arī izģērbties. (Desmit gadus vēlāk, lai izvairītos no starptautiska skandāla, Ponti nopirka visas šīs filmas, kurās Sofija redzama kaila.)

Nopietnu kritiķu uzmanību Lorēna pirmo reizi piesaistīja ar savu lomu Vitorio de Sikas filmā Neapoles zelts (1954), un te viņa atrada arī savu "tipiskāko" lomu - enerģisku itāliešu sievieti "no tautas".

Lorēna filmējusies pie tādiem izciliem režisoriem kā de Sika, Federiko Fellini, Čārlijs Čaplins, Roberts Oltmens, viņas partneri bijuši tādi aktieri kā Klārks Geibls, Pols Ņūmens, Frenks Sinatra, Pīters Sellerss, Žans-Pols Belmondo, Žans Gabēns, bet visbiežāk viņa filmējusies kopā ar Marčello Mastrojani.

Starp Lorēnas slavenākajām filmām minamas Čočāra ("Oskara" balva 1962. gadā), Precības itāliešu stilā, Saulespuķes, Honkongas grāfiene, Cilvēks no Lamačas, Sids, Tas sākās Neapolē, Melnā orhideja un daudzas citas.

Lorēnas filmas apbalvotas visos nozīmīgākajos kino festivālos, viņa pati saņēmusi desmitiem balvu, bet 1991. gadā Lorēnai tika pasniegts viņas otrais "Oskars" - šoreiz par izciliem karjeras sasniegumiem.