Mīlas dēkas, pašnāvības mēģinājums un narkotikas: Aspazijas dzīves otra puse  (193)

Marta vidū tika atzīmēta literātes un sieviešu tiesību aizstāves Aspazijas 150. dzimšanas diena, kas pašmāju kultūras dzīvē licis uzvirmot diskusijām gan par viņas literāro darbību, gan dzīvi. Tiesa, viņas dzīves gājuma izpēte nav vienkārša.

Kā atzinuši gandrīz visi, kas pamatīgāk tai pieķērušies, bieži vien atšķirt, kas patiesi noticis un kur sākas pašas dzejnieces vai citu radītas leģendas, ir praktiski neiespējami.

Piemēram, pati Aspazija visu mūžu mānījusies par savu vecumu - viņa uzdevusies par trīs gadus jaunāku, un tikai aizvadītā gadsimta septiņdesmitajos gados Saulcerīte Viese baznīcas grāmatā uzdūrusies īstajam Elzas Rozenbergas (baznīcas papīros - Johanna Emīlija Lizete Rozenvalde) dzimšanas gadam.

DELFI Izklaide piedāvā dažus no spilgtākajiem literātes dzīves momentiem, kas pat ar visiem iespējamajiem piepušķojumiem liecina - Aspazijas mūžs un personība ir bijusi daudz aizraujošāka, kā, iespējams, daudziem no mums šķitis, lasot obligāto literatūru.

Elzas bērnība dzimtajās Daukšās bijusi sarežģīta - lai gan viņa augusi pārtikušā saimnieku ģimenē, starp vecākiem valdījušas neveselīgas attiecības. Tēvs bijis apātisks dzērājs, māte līdz galam nesaprotamu iemeslu dēļ darījusi visu, lai ģimeni izputinātu.

Kā vēlāk atmiņās stāsta pati Aspazija, viņa naidīgo vecāku attiecību dēļ pat apsvērusi pašnāvības iespēju, jo ticējusi, ka tas atvieglos mīļās māmiņas dzīvi.

Pusaudzes gados meitenē pamostas īsts nemiera gars, un viņas uzvedība nav tāda, kā varētu gaidīt no labi audzinātas saimnieku meitas. Kad vecāki viņu nodevuši mācīties šuvējas amatu, viņa atbēgusi mājās un kaldinājusi plānus par studēšanu.

Māte gan šiem sapņiem teikusi stingru nē un pat aizliegusi nest mājās grāmatas, kas novedis pie likumsakarīga rezultāta - Elza nolēmusi bēgt no mājām.

Saimnieču un zelteņu kalendārā 1895. gadā kāds Aspazijas biogrāfs rakstījis: "Aspazija gribēja tikt vaļā no šāda sava stāvokļa un ņēmās no vecākiem aizbēgt, zināms, ar ideālu pilnu galvu un tukšu kabatu, bez zināma mērķa. Drīz vien tā tapa novesta atpakaļ. Protams, tas nebija viņas godam par labu, viņas bēgšanu daži iztulkoja pavisam citādi."

Viena no populārākajām leģendām, kas atspoguļo Aspazijas jaunības laiku un dumpiniecisko garu - savulaik viņa noslēgusi derības, ka pārskries kaila pāri ielai. To piemin vai visi Aspazijas dzīves pētnieki, bet kad, kāpēc un kur tas īsti noticis, neviens īsti nezina, lai gan visbiežāk kā iespējamā skrējiena vieta tiek pieminēta Esplanāde.

"Viņa ir stūrgalvīga, nenosvērta, viņa pārkāpj rakstītos un nerakstītos uzvedības noteikumus: kamēr Elza mācījās, viņu ausīs bija nonākušas šausmīgas nevalodas; tenkoja par daudziem pielūdzējiem, par nekaunīgām atbildēm skolotājiem; sačukstējās pat, ka reiz viņa derībās pārskrējusi ielu bez kleitas, pavisam kaila!" tā Elzas vecāku bažas grāmatā Rainis un viņa brāļi apraksta Roalds Dobrovenskis.

Elzas pievilcība bija paguvusi sajaukt galvu daudziem - pirmo skūpstu viņa bija izbaudījusi 12 gadu vecumā, 14 gadu vecumā viņu par savu mīļāko gribējis padarīt un kopā uz Monako bēgt kāds kaimiņmājas saimnieku dēls, kurš jau bijis precēts vīrs ar bērnu, 18 gadu vecumā viņu kādā zaļumballē savaldzina ērģelnieks, kurš arī izrādās precējies.

Netrūka arī citu dēku, bet vecāku pacietībai punktu pielika filoloģijas maģistranta Kārļa Emīla Jansona biežā ciemošanās pie Elzas - lai gan ar pusmūža vīrieti viņu saistījušas tikai kopīgas intereses par literatūru, vecāki kļuvuši aizdomīgi.

Kad meitene ar skolotāja brāli Robertu un vēlāk viena pamanījusies aizbēgt no mājām, vecāki saprot, ka meita pēc iespējas ātrāk jāizdod pie vīra.

Līgavainis tiek atrasts, un sākas viena no neskaidrākajām lapaspusēm Aspazijas biogrāfijā. Pati Aspazija vēlāk stāstījusi, ka vīrs Vilis Valters, kurš pilnībā apbūris viņas māti, vēlāk izrādījies alkoholiķis, nelietis un krāpnieks.

Viņš piespiedis sievu (citā versijā - apātisko sievas tēvu) parakstīt dokumentus, kas viņam ļāva ieķīlāt un pārdot gandrīz visu, kas piederēja Elzas ģimenei. Tad afērists nolēmis bēgt uz Ameriku, bet, kā grāmatā Rainis un viņa brāļi raksta Roalds Dobrovenskis, pirms tam viņš savu sievu esot mēģinājis pārdot dzīvās preces tirgoņiem.

Elzai izdevies izglābties, bet atceļā viņai uzklupis vedējs, kurš uzskatījis - pievilcīgā meitene ir prostitūta. Tāda bija Aspazijas versija par notikušo, bet daudzus gadus vēlāk tapa zināms - Valters pret sevi vērstos apvainojumus centies apstrīdēt, un par labu vīrietim runā arī pētnieku atklātais.

Daukšu mājas viņš pārdevis, lai nosegtu gandrīz izputējušās saimniecības parādus, bet aprēķinātājas iedabu pārmetis pašai Elzai, kura laulībām piekritusi tikai tad, kad Valters par vairākiem tūkstošiem rubļu bija nopircis viņas dzimtas māju.

Tiek mēļots, ka arī vīra tiesības Elza Valteram nav ļāvusi izmantot, netieši norādot, ka par to viņam vēl jāmaksā, un uz Ameriku vīrietis devies gan tāpēc, ka nav spējis savilkt galus kopā materiāli, gan tāpēc, ka sapratis - ar šo sievieti viņš galā netiks.

Kad Vilis Valters ar vai bez savas laulātās draudzenes ziņas bija devies uz ASV, viņa iepazinās ar krievu virsnieku Kucevalovu. Un iemīlējās. Aspazija atmiņās vēstījusi, ka Kucevalovs bijis pa pusei tatārs, pa pusei ukrainis, saucis viņu par Tamāru un abi plānojuši precēties.

Situāciju gan apgrūtinājis fakts, ka bez vēsts bija pazudis viņas pirmais vīrs, ar kuru laulība nebija oficiāli šķirta, bet aptuveni gadu pēc abu romāna sākuma potenciālā krievu virsnieka kundze piedzīvojusi smagu vilšanos - viņa šarmanto Kucevalovu pieķērusi gultā ar citu sievieti.

Puisis gan esot dikti pārdzīvojis, stāstījis, ka tas bijis vien nejaušs sakars un ar otru meiteni viņu nekas nesaistot (tiek minēta arī versija, ka Kucevalova mīļākā bijusi prostitūta), bet gaidītās piedošanas vietā saņēmis vēl lielāku nicinājumu - Aspazija vēlāk atmiņās rakstījusi, ka vairs nevarot "jūsmot par to cilvēku, kas tiecas sievietes pazemot un kājām mīt".

Pēc daudziem gadiem Aspazijai nācās vēlreiz piedzīvot līdzīgu nodevību - viņas laulātais draugs Rainis uzsāka sakaru ar studenti, par Mēnesmeitiņu dēvēto Olgu Kliģeri, kura bija 33 gadus jaunāka par viņu. Tā kā jaunā sieviete dzīvoja viņiem kaimiņos, Aspazija par abu sakaru bija spiesta zināt vairāk, kā, iespējams, vēlējās.

Vēl jo sāpīgāku šo nodevību darīja trimdā Šveicē pavadītie gadi, kad dzejniece atteikusies no saviem sapņiem un literārās darbības vīra dēļ.

"Toreiz man tikai retus brīžus bija iespējams ziedot dzejai. Es gādāju par ikdienu, lai vismaz Rainis pieder dzejai," savās atmiņās vēstījusi Aspazija, kura esot gatavojusi ēdienu, mazgājusi traukus, lāpījusi drēbes un veikusi citus ikdienišķus darbus.

Grāmatā Just dziļi dzīvību un nāvi...iekļautajā dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka rakstā Dažādi gadījumi un atmiņas dzejnieces Aspazijas dzīvē autors uzskaitījis septiņus gadījumus, kad dzejnieces dzīvība, pēc pašas stāstītā, bijusi apdraudēta.

Četru gadu vecumā mazā Elziņa uztriekusies galdanazim, kas bijis mammai rokās, un dakterim vien atlicis brīnīties kā bērns izdzīvojis - asmens ietriecies deniņos.

Sešu gadu vecumā meitenīte ievēlusies dīķī un gandrīz noslīkusi. No drošas nāves viņu toreiz izglābis kaķis, kurš, nelabi ņaudot, sasaucis mājiniekus, un kopš tā laika kaķi arī ieņēma nozīmīgu vietu dzejnieces dzīvē.

15 gadu vecumā viņai, mācoties Jelgavā, uzmākušās domas par pašnāvību. "Dīvaina sapņainība, ilga pēc kaut kā neizteicami skaista arvien viņu mocījušas. Gribējies aiziet kaut kur tālu, tālu, no kurienes vairs nebūtu atgriešanās," rakstījis Ziemeļnieks.

Kādu nakti meitene šo vēlmi arī nolēmusi īstenot. Viņa aizskrējusi uz Lielupi un staigājusi pa ledu ar domu - ja smagi saaukstēsies, tad varēs nomirt.

Tiesa, viss beidzies citādi - pārnākot mājās, no ilgās salšanas sākušās vien zobu un ausu sāpes, kas arī izsvēpējušas no galvas domas par pašnāvību.

Jau trimdas laikā Lugāno Aspazija gandrīz ievēlusies bezdibenī, jo kāds neģēlis bija pie aizas novietotam soliņam iezāģējis atzveltni.

Citreiz turpat Lugānā kāds itālis viņai brīdī, kad Aspazija traususies ārā no tramvaja, uzkāpis uz svārkiem, un tikai dzejnieces attapība ielekt atpakaļ jau braucošajā transportlīdzeklī paglābusi viņu no pakļūšanas zem riteņiem.

Sesto reizi sievietes dzīvība bijusi apdraudēta Lozannā, kur viņai gandrīz uzkritis liels akmens, bet septītā reize bijusi Rīgā, kad dzejniece paklupusi un viņu gandrīz notriecis auto.

Protams, nevar izslēgt, ka Aspazijas dzīvībai briesmas draudējušas arī 13 gadu laikā pēc Ziemeļnieka nāves.

Tāpat šajā uzskaitījumā nav pieminēta dzeltenā kaite, ko Elza saķēra, mācoties Jelgavas smalkajā Dārtas meiteņu skolā.

Slimību izraisīja badošanās - kā 1935. gadā izdotajā Latvijas literatūras vēsturē raksta Līgotņu Jēkabs, meitene dzīvojusi pansijā, kur ēdiena gatavošana no lauku produktiem bijusi pašu iemītnieču ziņā. Dažādu iemeslu dēļ viss nav noritējis pēc plāna, Elza galīgi panīkusi un beigu beigās smagi saslimusi.

"Arvien aukstu un samaitātu ēdienu ēdot, jeb labāk sakot, badu ciešot, es kļuvu ik dienas bālāka, vājāka un gandrīz ēteriska," atmiņās gremdējusies pati Aspazija.

Meitene nogādāta pie mātes Daukšās, kur izdevies atveseļoties, bet smagā slimība nepalika bez sekām - cietusi redze, labā auss kļuvusi nedzirdīga.

Vairums, kas kaut attāli pazīstami ar abu dižgaru daiļradi, dzīves gājumu un publisko tēlu, nespēj iedomāties, kā šajā ainā iederētos mazulis. Viena no Aspazijas pētniecēm Latvijā Saulcerīte Viese pat reiz atzinusi, ka "Aspazija bija Aspazija tikai tāpēc, ka viņai nebija bērnu".

Tomēr ne vienu vien interesējis jautājums, kāpēc tad īsti Rainis un Aspazija mūžu nodzīvoja bez bērniem.

Kā jau ar visu Aspazijas dzīvē, arī te versijas ir vairākas - tiek pieļauts, ka tā bija abu laulāto apzināta izvēle, bet tomēr biežāk izskan minējumi, ka tikt pie mazuļa traucējušas veselības problēmas.

Viena no versijām liecina - kad meitenei sākušās pirmās mēnešreizes, viņa nav zinājusi, ko darīt, steigusi mazgāties aukstā dīķī, apsaldējusies un tas beidzies ar iekaisumu un neauglību. Izskanējuši arī pieļāvumi, ka neauglība varētu būt sekas no neveiksmīgā pašnāvības mēģinājuma 15 gadu vecumā.

Citi met akmeni Raiņa lauciņā. Režisors Viktors Jansons savulaik žurnālā Klubs publicētā aprakstā par Raini atzina - pēc dzejnieka nāves Aspazija atklājusi, ka kādā savas dzīves posmā dzejnieks padevies vieglprātīgai uzdzīvei, tā iegūdams slimību, kuras sekas bijusi neauglība, bet uz mūža nogali centies atjaunot savas spējas, nododamies seksam ar jaunām meitenēm, kuras pat pircis par naudu.

Īpašas attiecības Aspazijai bija izveidojušās ar Jāni Ziemeļnieku, kura aizraušanās ar narkotikām (īpaši iecienījis viņš bija opiju) arī noveda talantīgo dzejnieku pāragrā nāvē.

Aspazija pat dēvējusi dzejnieku par savu pāžu, un šīs ciešās draudzības dēļ tiek pieļauts, ka arī pati Aspazija ir izmēģinājusi narkotikas. Visticamāk - kokaīnu un morfiju. Lai gan tiešu pierādījumu šim faktam nav bijis, uz tādām domām uzvedinājuši paša Ziemeļnieka izteikumi.

Grāmatas Just dziļi dzīvību un nāvi... priekšvārdā tās sastādītājs Jānis Zālītis vēsta - Ziemeļnieks mēdzis sūroties, ka viņam savos kokaīna krājumos, ko ar lielām pūlēm izdodas iegūt ar viltotām receptēm nomaļās aptiekās, esot jādalās ar Aspaziju.

Tāpat par Aspazijas niekošanos ar apreibinošām vielām liecinājušas arī viņas acis un uzvedība, bet pēc Ziemeļnieka nāves 1930. gadā visas pazīmes, ka arī dzejnieces dzīvē sava vieta atvēlēta narkotikām, izzudušas.

Tiesa, Aspazijai bijusi atkarība no miegazālēm, kas sākusies laikā, kad viņa ar Raini dzīvoja Šveicē, bet mūža nogalē dzejniece arvien biežāk cilājusi konjaka glāzīti, kas arī atstājis iespaidu uz viņas izskatu.

Kādreiz pievilcīgā seja uzburbusi, skatiens miglains, eleganto frizūru nomainījusi pavirši saņemta astītē, pavirši izvēlēts apģērbs, kas nereti odis pēc kaķu urīna - tāda pa Jūrmalu dzīves pēdējos gados klīdusi dzejniece, kuras daile un apbrīnojamā stila izjūta dzīves gaitā jauca ne viena vien vīrieša prātu.