Desmit Kombuļu Ineses atziņas laimīgai dzīvei  (33)

Nevar ēst tikai desu. "Dzīvi vajag izgaršot kā ēdienu. Lietainas un saulainas dienas. Skumjas un priekus. Ja citi mani uzver kā dīvainu, ziniet, man ir ko atbildēt - cik var ēst tikai desu? Vajag arī salātus un zivis! Ja neesam tādi kā visi, esam dīvaini? Nē, esam unikāli! Tieši tādi, kādus Dievs mūs radījis.

Mēs neesam ne miskastes, ne salvetes. "Domāju un nekad laikam nesapratīšu. Kāpēc cilvēki viens otrā ierauga tikai to, ko vēlas un kas ir izdevīgi? Es apdedzinos simtiem reižu atkal un atkal, jo vērtēju cilvēku kopumā, pieņemot gan labās gan sliktās īpašības.

Ir stulbi, ka cilvēki daudzkārt redz tevī tikai cilvēku, kuru var veiksmīgi izmantot kā miskasti, salveti, kā plastilīnu, kuru var mīcīt, kā grib. Bet mēs neesam ne miskastes, ne salvetes! Mums nav jāļauj sevi mīcīt, kā iegribas! Ir grūti kādreiz pateikt nē, bet pie tā ir jāstrādā, lai nepazaudētu sevi! Man vēl jāmācās saprast, ka neesmu suns, kurš pasaucot darīs visu. Gan tu, gan es esam unikāli, un mums jāsāk dzīvot unikāli!"

Par patieso skaistumu. "Patiess skaistums slēpjas ne jau kosmētikā, bet patiesajā mūsu būtībā. Novērtējiet sevi un mīliet."

Eņģelis vai lūriķis? "Arī tumsā mēs neesam vieni. Vienmēr ir kāds, kas mūs vēro. Sargeņģelis? Jā, kas zina, varbūt kāds lūriķis."

Par to, kā jādzīvo. "Dzīve ir tiešraide. Nav iespējams iepriekš mēģinājumu dzīvei uztaisīt. Tā sanāk tāda, kāda sanāk. Tāpēc centīsimies to nodzīvot tā, lai nav žēl."

Es esmu kā kivi, kā tomāts, kā kāposts. "Es esmu kā kivi, kā tomāts, kā kāposts. Esmu domāta tiem, kuriem interesēju. Patīku. Ne visiem garšo tomāti vai kivi. Tāpat arī es nevaru būt tīkama visiem. Bet vai tāpēc, ja, piemēram, tev negaršo tomāti, tie centīsies pārvērsties par āboliem? Protams, ka nē. Tie gaidīs to, kuram konkrēti garšo tomāti.

Tāpat arī es - dzīvoju tiem, kuri mani novērtē un priecājas kopā ar mani. Bet tiem, kuriem es nepatīku, jo neesmu kā kāds stārs, varu pateikt tikai to - es esmu tāda, kāda esmu, un nebūšu nekad savādāka, jo jēgas tēlot nav. Tik un tā būšu Inese Saulīte."

Citu acīs esmu stulba zoss, bet... "Cilvēki brīnās par to, kāda esmu. Citu acīs kritizēta, citu mīlēta. Citu acīs stulba zoss vai nedaudz ar novirzēm. Ziniet, nav svarīgi, kāda esmu, bet svarīgi, kāds labums no tā, kāda esmu. Citi uz mana rēķina pelna, citi var pasmieties, citi cenšas nosodīt un jūtas pārāki.

Super! Tas ir labi, jo cilvēki gūst kādas emocijas! Es uzskatu, ka mēs visi esam uz dzīves skatuves tikai klauni! Aktieri! Un neviens nav ideāls. Tāpēc es necepos par to, ko citi domā. Es vienkārši baudu dzīvi. Elpoju un priecājos. Jo neviens nezina, kad tā pēdējā minūte pienāks. Novēlu arī jums ievilkt gaisu krūtīs un dzīvot ar pozitīvām domām!"

Par vīru un roltonu. "Cik labi, ka ir vīrs! Tad māja nesmaržo pēc roltona!"

Par sarunām ar augiem. "Kad visi izbesī, augi ir labākie sarunu biedri. Tā ir kā meditācija."

Par pirmo mīlestību. "Kāda īsti ir pirmā mīlestība? Tās ir jūtas, kuras katram reiz ir bijušas vai tikai būs. Mīlestība var atnākt negaidīti, tik stipra un pārliecinoša. Un daudzreiz tā rodas pret cilvēku, kuru nebūs lemts just sev blakus. Tā arī man reiz bija. Bet jūtas jau nemainās. Iemīlies un viss.

Pirmā mīlestība ir kā sapnis. Skaists, romantisks, bet ass kā rozes ērkšķis. Skaista kā pati roze. Citreiz, kad paiet gadi, jau esi saticis citu mīlestību, bet tā nav tāda. Te jau ir pienākumi. Atbildība. Laimīgi tie, kuri, pirmo reizi iemīloties, arī izveido ģimeni. Bet manā gadījumā - pirmās mīlestības jūtas man ir kā skaists suvenīrs, kā manis pašas dvēsele, kura dzīvos manī mūžam.

Un ticu, ka cilvēks, kuram veltītas šīs jūtas, ir laimīgs, jo ir skaisti, ja zini - tevi mīl bez nosacījumiem un atbildes jūtām."