Izmisums, parādi un valstsvīru ņirgāšanās: 'Lauku sētas' saimniecība pēc šova knapi velk elpu  (254)

"Šobrīd dzīve lopkopjiem izskatās ļoti drūma. Pienam cena turpina krist, bet tā ir mūsu vienīgā alga. Ja to nesaņemam, nav naudas lopbarībai.

Es nezinu, ko domā valdība. Lopkopju pārstāvji ir neskaitāmas reizes devušies runāt ar valstsvīriem, un allaž esam atgriezušies ar vienu un to pašu sajūtu – par mums ņirgājas," "Delfi Izklaidei" skarbu ainiņu iezīmē Valentīna, kuras saimniecības norisēm pagājušajā rudenī sekoja līdzi teju visa Latvija.

Lai arī "Lauku sētas" laikā filmēšanas komanda slavēja "Rozītes" kā lielisku piemēru citiem Latvijas lauksaimniekiem, Valentīna spiesta atzīt, ka arī viņi knapi velk elpu.

"Skats uz dzīvi ir drūms. Nupat Latvijā atkal likvidētas 300 saimniecības, kā arī turpina likvidēt lauku skolas. Vai tas valstij dara godu? Vai tas ir tas, par ko mums jāpriecājas, vai tā ir daļa no mūsu "veiksmes stāsta"?" jautā Valentīna.

Lai arī apņēmīgā sieviete dara visu, lai "Rozītes" likvidēt nenāktos, viņa godīgi atzīst – reizēm tas tiek darīts ar asarām acīs, grimstot arvien jaunos parādos.

"Dzirdu, ka Saeimas deputātiem katram ir pa trīs amatiem un katrā no tiem viņi saņem tūkstošus. Es arī tā gribētu, bet, ziniet, man kā lauksaimniekam nav laika strādāt trīs darbos – man visu dienu paņem šī viena nodarbošanās.

Jājautā – kāda kvalitāte un atdeve var būt vienam darbam, ja cilvēks strādā trijos? Tāpēc jau izglītība un tautsaimniecība Latvijā iet uz grunti – deputāti "strādā" trīs darbos, līdz ar to kvalitatīvi paveikt nespējot nevienu. Visa valsts reāli ir pašplūsmā," uzskata saimniece.

Viņa spriež, ka vairs pat neesot atlicis neviens variants, par ko balsot vēlēšanās. "Partiju attieksme tagad ir drausmīga – samakšķerēsim ar solījumiem pensionāru atbalstu, un lieta darīta.

Valsts pieprasa maksāt nodokļus, lai būtu pabalsti bomžiem, kamēr darboties griboši uzņēmēji tiek iznīcināti," secinājusi Valentīna. Šajā sakarā viņa var padalīties ar stāstu no nesenas pieredzes.

"Apžēlojos un pie sevis saimniecībā devu pajumti bomzim. Īstam bomzim no Valmieras. Ar savu dzīvesveidu viņš bija tīri apmierināts – viņš Valmierā izguļas apmaksātā patversmē, jāstrādā nav.

Apžēlojos un uzņēmu viņu saimniecībā, lai arī nekāds strādnieks viņš neizskatījās – knapi vilka dvēseli. Naglas iedzīšana viņam bija sasniegums. Domāju, varbūt paskatīsies, ka var dzīvot citādāk, padomās.

Drīz vien bija klāt cilvēki no atbildīgajām institūcijām un pieprasīja, lai es maksāju par viņu nodokļus kā par darbinieku. Par ko? Nekāds strādnieks viņš nebija, devu viņam pajumti un uzturu vienkārši no labas sirds," rūgto pieredzi atceras Valentīna.

Bomzis esot aizlaidies atpakaļ uz Valmieru, kur turpina slaistīties valsts apmaksātā patversmē, un Valentīnas plāns palīdzēt cilvēkam izķepuroties no bedres ir izgāzies.

Saimniece skumji smej, ka sarunām ar lopkopjiem par nozares attīstīšanu valdībai nekad nav laika, taču, padzirdot par iespēju iekasēt kādu papildus nodokli vai uzlikt sodu, uzreiz bariņš "ekspertu" būs klāt.

"Kā kāds cilvēks grib atnākt palīdzēt, piestrādāt saimniecībā, tiesu izpildītāji ir klāt – maksājiet nodokļus, jums būs jāatbild! Darba inspekcija man uzlika 1250 eiro sodu, jo viens dzērājs pasūdzējās, ka es viņu negribot ņemt darbā.

Cik var tos nodokļus plēst? Es redzu reālo situāciju – mūsu jaunatne jau tagad grimst parādos! Un kāda rādās nākotne? Nekāda.

Mēs, lauku cilvēki, smejamies: kur ir tāda skola, kur var apgūt tādu mākslu, lai lauku cilvēkam pensija būtu kā deputātam – vairāki tūkstoši? Man pat pietiktu ar nieka tūkstoti, taču diemžēl reālā situācija ir tāda, ka vairāk par 260 nesanāk," šausminās Valentīna.

"Rozīšu" grāmatvedība ir rūpīgi sakārtota – nodokļi tiek maksāti, strādnieki regulāri saņem algas, taču dažādas inspekcijas turpina mēģināt atrast iespēju kaut kur piekasīties.

Te tiek uzlikts sods par to, ka dokuments, kas nosūtīts Valsts ieņēmumu dienestam elektroniski, lauku saimniecībā, kurā nav printera, nestāv taustāmā veidā, te prasīti simti par to, ka par samaksu "graudā" cilvēks palīdzējis sienu novākt.

Valentīna spriež, ka viņai kā saimniecības vadītājai ikdienā nākas būt juristei, grāmatvedei, nodokļu inspektorei, tiesu izpildītājai un vēl strādāt kūtī, par to visu saņemot vienu algu. Tikmēr kāds švītiņš no kādas pārvaldes atbrauc, saraksta dokumentus un lepni aizbrauc, bet Valentīnai jātiek galā ar viņa sarakstītajām muļķībām.

"Aiznesu dokumentus citam juristam, viņam mati saceļas stāvus, kādas muļķības tur sarakstītas. Ko tiem jauniešiem skolās māca? Mūsdienu jaunais jurists varbūt māk datorā izpildīt uzdevumu, bet reālajā dzīvē jau šodien vairs nav nekādas prakses.

Pabeidz augstskolu, tā arī nepraktizējoties, un tad staigā un dara muļķības. Un man pēc tam jātērē laiks un resursi, lai tiktu galā ar nepareizi sarakstītiem dokumentiem," vēl kādu lauksaimnieka ikdienas problēmu iezīmē Valentīna.

Viņa nepadodas – cīnoties par savu taisnību, nupat atbrīvojusies no 1000 eiro liela soda, apstrīdot nepamatoti sarakstītus papīrus. Taču tas, protams, prasa laiku, kas lauksaimniekam būtu izmantojams arī lietderīgāk, nekā krāmējoties ar nepareizi sarakstītiem dokumentiem.

"Latvijas lauku cilvēki ir noguruši no tā visa. Mums ir jāslauc govis, jāuztur strādnieki, jāmaksā viņiem algas, jāmaksā nodokļi, jāatdod bankai kredīti. Mums nav laika strādāt trīs darbos, kā to dara valsts galvas.

Redzot to, kāds absurds notiek Latvijā, man nāk raudiens. Lauksaimniecība tiek iznīcināta, lauku skolas likvidē, tās stāv tukšas. Tas ir absurds. Vai ar to Latvija lepojas Eiropai, vai tas ir mūsu gods?

Lauksaimniekiem sirdis ir pilnas. Es nezinu, cik ilgi izturēsim to, kā mūs nerro," uz skumjas nots sarunu noslēdz Valentīna.