Kā izsprukt no Kramiņa kunga kritikas: desmit lietderīgi padomi  (28)

"Cilvēks nemitīgi ir attīstībā, tāpēc nedrīkst apstāties pie sasniegtā. Piemēram, ja 3. klases skolnieks paziņo, ka zina reizrēķinu, tas ir lieliski, bet, ja to paziņo 12. klases absolvents, vai tas ir īpašas lepošanās vērts?

Tas pats arī mūzikā. Ja jaunieši piedalās "Talantu fabrikas", "Okartes akadēmijas", "Radīti mūzikai" vai kādā citā TV šovā, viņiem liekas, ka viņi visu māk un ir jau zvaigznes, kamēr citi turpina izglītoties un spēju ziņā viņiem noteikti aiziet garām," skaidro Kramiņš.

"To sekmē Latvijas problēma – "jauno mākslinieku" ielenc menedžments, kas dažādos lētos veidos popularizē un bīda šo mūziķi atpazīstamībai un naudas pelnīšanai, ne santīma neieguldot mākslinieka izaugsmē. Sava veida sutenerisms," uzskata pedagogs.

"Mūsu šodienas mākslinieki visumā ir ļoti nabadzīgi gan savās sajūtās, gan izjūtās. Agrāk mēs bērnībā dzīvojāmies pa sētu, kāpām kokos, skraidījām pa pļavu, lēkājām pa peļķēm, ēdām sniegu, vērojām miglas celšanos virs ezera.

Mūsdienu cilvēks brauc ar mašīnu uz trenažieru zāli, lai pastaigātu pa skrejceliņu vai pabrauktu ar riteni, aizietu uz baseinu. Līdz ar to rodas sajūtu nabadzība. Mūziķi atdzied tekstus, bet viņu iztēle nestrādā, dziesmā netiek ielikts izjustais," skaidro eksperts.

Tāpēc par lielisku iespēju jaunajiem talantiem viņš uzskata paša iedibināto tradīciju – katru vasaru pulcēties kādā no Latvijas pilīm uz Vokālās mākslas laboratoriju "Izdziedi vasaru", kas šogad no 5. līdz 13. augustam notiks Jaunpilī.

Tajās piedalās arī pats Kramiņš kā vokālais pedagogs, bet vienlaikus savā komandā pieaicina režisorus, horeogrāfus, runas un citus speciālistus, lai pēc astoņām intensīvām darba dienām jaunie dziedātāji nodotu skatītāju vērtēšanai divus jaunus koncertuzvedumus.

Vienlaikus tā ir iespēja attīstīties muzikāli neierastā sajūtu vidē pie dabas krūts. "Jaunajiem mūziķiem ir jāstaigā pa mežu, klausoties putnu balsīs, jāpeld ezerā, jūrā, jāvēro saules rietu un ausmu, jāattīsta sevi kā jutīgu personību, lai var izdziedāt emocijas, ne tikai tekstu," skaidro Kramiņš.

"Liela šodienas problēma ir tā, ka mūziķi paši nezina, ko grib pateikt. Viņi baidās tekstos izmantot labu dzeju, tā vietā paši sarakstot kaut kādus tekstus, visbiežāk, lai nodrošinātu sev pēc iespējas lielāku autorhonorāru. Kā tajā parunā – paši pūta, paši dega," smej eksperts.

Viņš uzsver, ka jāmēģina izdziedāt ne tikai paša radītās vārsmas, bet ir jāprot interpretēt visdažādākā stila mūziku un dažāda veida dzeju, tai skaitā latviešu tautas dziesmas. "Nav jāatdarina zema līmeņa mūzikas atdarinājumi angļu valodā," piktojas eksperts.

"Vēl viena mūsdienu jaunās paaudzes problēma. Radiostacijas cilvēkus baro ar nekvalitatīviem balss ierakstiem. Pēdējā laikā diemžēl arī Latvijas Radio 3 "Klasika".

Līdz ar to citi kopē un atdarina šo nekvalitatīvo skanisko piemēru," stāsta Kramiņš.

Viņš aicina jaunatni klausīties labu mūziku, jo pretējā gadījumā, kā saka Artuss Kaimiņš, "kakas ieaugs ausīs" – būs grūti saprast, kur tad īsti ir tas labais līmenis, uz kuru tiekties.

"Nereti neprofesionāls mūziķis atrod kaut ko "YouTube", kas viņam patīk. Un tad no rīta līdz vakaram kruķī un mēģina tiekties uz šo ideālu, vai tā būtu Tīna Tērnere, Kristīne Agilera vai Renē Fleminga. Līdz ar to ne viņš pats attīstās, ne viņa balss," skaidro Vokālās akadēmijas vadītājs.

Viņš uzsver, ka ikvienam mūziķim sevis pilnveidē ir jāapgūst dažādi mūzikas stili un virzieni – vai tā būtu folklora, klasika, opera, operete, mūzikls, šansons, šlāgeris, gospels, džezs, pops, roks, reps vai hip-hops. Ir bērnišķīgi, piemēram, iespītēties uz roķīgās meitenes tēlu un atteikties mācīties visu, kas ir ārpus šīs nišas.

"Iešana cauri dažādiem balss lietošanas arhetipiem un cenšanās tos miksēt – apvienot, piešķir dziedātāja balsij līdz tam nebijušu krāsainību, neatkarīgi no izpildāmās mūzikas stilistikas. Turklāt var izrādīties, ka īstenai dziedātāja īstais žanrs ir pavisam cits, nekā pirms tam iedomātais," atklāj eksperts.

"Jāsaka, ka savas nezināšanas dēļ šo nosacījumu ignorē lielais vairākums Latvijas dziedāšanas skolotāju un vokālo pedagogu," atzīst Kramiņa kungs, kurš Vokālās akadēmijas ietvaros uztur rūpi ne tikai par dziedātāju izglītības programmām, bet arī par vokālo pedagogu profesionālo tālākizglītību.

"Tieši tāpēc šovasar no 31. jūlija līdz 5. augustam es pirmo reizi uz vasaras praksi "Dziedi ar audzēkni!" aicinu arī vokālos pedagogus. Tā tiek organizēta ar mērķi pilnveidot izpratni par skatuviskā tēla veidošanas un mūzikas interpretācijas iespējām, ko iespējams īstenot pedagoģiskajā darbā ar audzēkņiem.

Pie tam vasaras prakse piecu dienu garumā būtiski atšķiras no ierastā darba klasē, jo galvenā uzmanība praktisko nodarbību, meistarklašu un konsultāciju laikā tiek virzīta uz audzēkņa pašvērtējumu un pārliecību, kas jo īpaši nepieciešams cilvēka atbrīvotībai un balss skanējumam uz skatuves. Manuprāt, tā ir ļoti laba un interesanta iespēja," ar aizrautību stāsta vokālais pedagogs.

"Ir svarīgi ne tikai prast dziedāt, bet arī trenēt koncentrēšanās spējas uz skatuves, prast tikt galā ar uztraukumu. Svarīgi, lai mūziķim pašam būtu pārliecība par sevi uz skatuves, jo tikai pēc šīs pārliecības nāks atbrīvotība.

Dzirdēju, kā Aminata kādā reklāmā saka, ka viņa gribētu lielus šovus uz lielām skatuvēm, ar dejotājiem un gaismām. Ko dod šāda gribēšana? Tā var palikt gribot.

Gribēšanas vietā iesaku mācīties, strādāt ar sevi un pilnveidot savas prasmes uz vismazākās skatuves, gūt pārliecību un ticību saviem spēkiem," iesaka Kramiņš.

"Tas, ko ēdam un dzeram, ļoti ietekmē to, kā skan mūsu balsis. Piemēram, dziedātājs divas stundas pirms kāpšanas uz skatuves nedrīkst ēst, jo pilns vēders apgrūtinās diafragmas muskulatūras darbību.

Tāpat svarīga ir pārtikas kvalitāte, kas ir problemātiska mūsdienās. Piemēram, kola, alus, skābs baltvīns, baltmaize un daudzi citi dzērieni un ēdieni dziedātājam ir nāve, jo tie veido paaugstinātu skābes līmeni kuņģī, kas pēc tam atviļņa veidā iedarbojas uz balss saitēm.

Tas pats attiecas arī uz spirtotiem dzērieniem. Cilvēks, kurš kāpj uz skatuves un dvako pēc alkohola, kā dziedātājs nevar ilgi turēt sevi labā formā, jo spirts sausina balss saites," nianses atklāj Kramiņš.

"Esmu redzējis, cik augstprātīgi mēdz būt mūziķi, uzstājoties lauku klubos. Tas ir nepareizi. Jā, skatītāji smaidīs un klapēs rokas, bet mājās tāpat runās, ka nē, tomēr nebija labi.

Lai arī jūs dziedātu Alūksnes rajona pagasta klubā vai izmēģinātu savu jauno programmu veco ļaužu pansionātā, atdevei jābūt tādai pašai, kā uz lielās skatuves.

Pretējā gadījumā jūs neiemācīsieties strādāt ar atdevi vispār, un uz lielās skatuves čiks vien sanāks. Nekad, nekad nedrīkst vērtēt savu klausītāju par zemu," uzsver eksperts.

"Mūziķim vienmēr jābūt formā, smaidošam. Nevienu neinteresē, kā tev iet. Nepietiek tikai ar dziedāšanu, jāseko arī savam skatuves tēlam.

Nevar divus gadus uzstāties vienā žaketē, kas sen jau par mazu un pogas plīst vaļā. Līdz ar vokālajām spējām ir jāattīsta savu gaumes izjūtu. Mūziķi var izmācīties to, kas labi izskatās skatuves gaismās, jo ar viņiem taču strādā stilisti, jo īpaši, ja ir zinoši un spējīgi.

Arī tad, ja cilvēks nāk no intelektuāli ļoti zemas ģimenes, viņš var izsities un var apgūt spējas būt elegantam. Tas nav viegli, bet nav neiespējami. Ir tikai jāgrib," mudina Kramiņš.

Ja arī mūziķis galu galā nonāk Kramiņa kritizēto pulciņā, to nevajag uztvert kā karjeras galu. Jebkura kritika ir noderīga kā pašam māksliniekam, tā sabiedrībai, jo tā liek domāt, analizēt un vērtēt.

"Cilvēki nereti neatšķir trīs lietas: Kramiņš kā skatuves mākslinieks, Kramiņš kā vokālais pedagogs un Kramiņš kā kritiķis, kas analizē.

Kā pedagogs es ļoti augstu vērtēju savu audzēkņu sasniegto un viņu izaugsmi, kas nav panākama bez darba, lai cik lielu talantu šūpulī būtu ielicis Dievs. Taču kā kritiķi mani interesē tikai darba kvalitatīvais rezultāts.

Man nav svarīgi, lai mans audzēknis būtu starptautisku konkursu laureāts vai labākais starp pašmāju amatu brāļiem, jo man nav profesionālas mazvērtības kompleksu vai tukšu pašapliecināšanās ambīciju attiecībā uz sevi.

Man ir svarīgi redzēt audzēkņu attīstību. Tāpēc ir neizsakāms prieks, ka vokālajā studijā "Harmonija", ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem, pie manis mācās pavāri un konditori, juristi un zvērināti revidenti, psihologi, tulki, ierēdņi un politiķi – cilvēki, kuri grib pilnveidot savas vokālās prasmes aiz mīlestības pret mūziku un dziedāšanu, ne lai kļūtu slaveni.

Un tieši viņi nereti progresē vairāk, nekā tie, kuri kāpj uz skatuves, aiz patikas redzēt sevi prožektora gaismās, interneta portālos un dzeltenās preses slejās.

Daudziem lētu slavu ieguvušajiem dziedātājiem trūkst adekvāta pašvērtējuma. Viņi grib visu ātri. Taču ne katrs pasaulē dziedošais automātiski ieceļams dīvas statusā. Manuprāt, ar šādu uzstādījumu pret skatuvi, skatītāju un sabiedrību nevajadzētu virzīt savu karjeru. Ko šādi var panākt?

Kokainas kustības, tukšas acis un samākslotu smaidu! Skumjākais un smieklīgākais ir tas, ka līdz ar pirmo biklo soli uz skatuves māksliniekiem šķiet, ka ir kļuvuši par zvaigznēm.

Skumji, bet par jēdzieniem "talants", "izcilība", "slavenība", "zvaigzne", "ģēnijs", "dīva", "leģenda" kroplu lietošanu ir atbildīgi absolūti visi sabiedrības locekļi, bet jo īpaši žurnālisti. Tāpēc saviem audzēkņiem es mācu ieklausīties kritikā, nereti pieaicinot savus kolēģus no malas, lai kritiski izvērtē sasniegto, jo kritika ir svarīga, tāpat kā adekvāts pašvērtējums.

Jebkuram var iemācīt dziedāt, bet ne visus var izskolot par māksliniekiem. Tas jau ir arī Dieva, ne tikai vokālā pedagoga rokās. Diemžēl," rezumē eksperts.