Baiso leļļu stāstu meistari: kas ir animācijas studija 'Laika'

Nereti tieši mazākās studijas, piemēram, labi zināmā "Aardman" studija, kas darbojas plastilīna animācijas lauciņā, ir tās, kuras pamanās izveidot visneparastākos, oriģinālākos un intriģējošākos lielā ekrāna piedzīvojumus.

Viena no šīm mazajām, bet pilnīgi noteikti uzmanības vērtajām censonēm ir "Laika" – salīdzinoši jauna studija, kura savos 11 darbības gados tomēr ir izpelnījusies daudzu skatītāju un kritiķu atzinību ar savām četrām filmām, kuras visas ir veidotas "stop motion" tehnikā, filmas radot nevis pilnībā ar datoru, bet gan izmantojot lellītes un rūpīgi izstrādājot katru no atsevišķajiem kadriem, ko redzam uz ekrāna.

Oktobra beigās uz Latvijas kinoteātru ekrāniem nonāca svaigākais šīs unikālās studijas veikums – "Kubo un divas stīgas" –, un šim notikumam par godu ielūkosimies "Laika" vēsturē un turpmākajos plānos.

Par īsto "Laika" dzimšanas gadu ir uzskatāms 2005. gads, kad šis vārds tika piešķirts studijai, kas tika izveidota uz "Will Vinton Studios" bāzes. To 2002. gadā iegādājās amerikāņu uzņēmējs Fils Naits – sporta preču uzņēmuma "Nike" dibinātājs un, protams, līdz ar to arī miljardieris. Studijā kā animators darbojās arī Naita dēls Treviss Naits, kurš jau 2005. gadā, kad "Laika" ieguva savas šībrīža aprises, pārņēma pārņēma studijas vadību.

Šobrīd tieši Treviss strādā "Laika" kā studijas prezidents un galvenais izpilddirektors. Tas gan viņam nav licis pašam mest pie malas darbu filmu veidošanā – tieši Treviss ir "Laika" jaunākās filmas "Kubo un divas stīgas" režisors, kaut kā pamanoties tikt galā ar visiem saviem pienākumiem.

Studijai "Laika" pēc tās dibināšanas vajadzēja četrus gadus, lai uz ekrāniem nonāktu tās pirmais pilnmetrāžas veikums – Nīla Geimena grāmatas "Coraline" ("Korelaina") ekranizācija –, kuru režisēja slavenās "stop motion" filmas "The Nightmare Before Christmas" režisors Henrijs Seliks.

Ceļš pie skatītājiem filmai un pašai studijai nebija viegls – "Laika" nācās dzirdēt ne vienu vien atraidījumu, kad tā vērsās pie lielākām studijām un filmu izplatītājiem, piedāvājot sadarbības iespējas, kas salīdzinoši mazajai studijai bija nepieciešamas, lai tās darbi sasniegtu gana lielas auditorijas.

Filma izpelnījās sajūsmas un atzinības pilnus vārdus gan no skatītājiem, gan kritiķiem, kā arī no pašas filmu industrijas, kas novērtēja neprātīgo darba apjomu, kas tika ieguldīts šajā neparastajā filmā. "Coraline" saņēma arī nomināciju "Oskara" balvai labākās animētās filmas kategorijā, kur gan nācās piekāpties Pīta Doktera "Pixar" šedevram "Up".

"Coraline" bija pirmā "Laika" filma, taču tā uzreiz iemiesoja būtībā visas īpašības, kuras laika gaitā kļuva par "Laika" firmas zīmēm. Studija nekautrējas un nebaidās uz ekrāna risināt sarežģītas un nereti pat drūmas tēmas – atsvešinātību, bailes, vilšanos un citas. Turklāt, lai gan katra no "Laika" filmām ir veidota savā unikālajā pasaulē ar savu vizuālo tēlu, visas filmas vieno vairāk vai mazāk uzsvērti groteska pieskaņa.

Ikkatrs tēls, ko "Laika" filmās var redzēt uz ekrāna, ir savā veidā "nepareizs" – izstīdzējis, ar milzu galvu, greizām ķermeņa proporcijām, visspicāko degunu –, taču tajā pašā laikā katra no lellītēm ir unikāli skaista un neaizmirstama. Starp citu, tiem, kurus īpaši interesē tieši filmu tehniskā puse un darbs ar lellēm, ir vērts pakavēties kinoteātros, pagaidot līdz "Laika" filmu titru beigām, jo studija līdzīgi kā komiksu filmu smagsvari "Marvel" un citi tur ievieto nelielus papildmateriālus – šajā gadījumā ieskatus leļļu un filmu tapšanas procesā.

Taču piesardzība šajā gadījumā un arī ar citām "Laika" filmām varbūt pat bija pārsteidzīga – pats Nīls Geimens atzīst, ka gan grāmata, gan arī filma pieaugušajiem šķiet krietni baisāka nekā bērniem. Geimens norāda, ka bērni, kurus vēl nenomoka drūmas atmiņas par savas bērnības pārdzīvojumiem, intuitīvi uztver to, ka tas ir piedzīvojumu stāsts, kurš beigsies labi. Pieaugušie ar savu "bagāžu" ir tie, kas baidās no stāsta un neuzticas tā autoriem, pieļaujot, ka dēkas var beigties slikti. Tā nu kinoteātros reizēm varot novērot paradoksālu ainu – bērni mierina savus vecākus, skaidrojot, ka tā taču ir tikai filma. To pašu var teikt arī par nākamajiem "Laika" veikumiem.

Skatītājiem, kurus sajūsmināja "Coraline", līdz nākamajai "Laika" filmai vajadzēja nedaudz paciesties – darbs ar "stop motion" animācijas tehniku ir laikietilpīgs, tāpēc otrā studijas filma – "ParaNorman" – uz ekrāniem nonāca tikai 2012. gadā. Arī šīs filmas galvenais varonis bija gados jauns un iekūlās pamatīgās nepatikšanās, bet šoreiz klapatas bija saistītas ar zombijiem, lāstiem un spokiem.

Lai gan "Laika" darbojas ļoti tradicionālā animācijas tehnikā – "stop motion" –, tā nebaidās no jauninājumiem un dažādiem izgudrojumiem. Tieši pretēji – studijas pārstāvji vienmēr uzsver, ka "Laika" ir gatava jaunām idejām un tehniskiem risinājumiem, kas padarītu animatoru un pārējo filmas veidošanā iesaistīto cilvēku darbu vieglāku, interesantāku un raitāku.

Ja "Coraline" bija viena no pirmajām filmām, kas popularizēja 3-D printeru izmantošanu "stop-motion" filmu veidošanā, pēc tam individuāli krāsojot izveidotās lellīšu detaļas, tad "ParaNorman" veidošanā pirmoreiz tika izmantoti krāsainie 3-D printeri, kas vēl jo vairāk atviegloja filmas veidošanu, ļaujot salīdzinoši ātri izveidot lielu daudzumu detaļu. Tas nozīmēja, ka, piemēram, paša galvenā varoņa – ormana – sejas izteiksmes varēja kļūt vēl dzīvīgākas un dažādākas.

Līdz nākamajai "Laika" filmai – "The Boxtrolls" ("Kastīši") – bija jāgaida nedaudz mazāk – divi gadi. Filma savu pirmizrādi piedzīvoja 2014. gada nogalē, un tā, nu jau ierasti, saņēma neskaitāmus slavas un sajūsmas pilnus vārdus. "The Boxtrolls" arī, protams, bija veidota "stop motion" veidā, bet "Laika" šoreiz sev bija sagādājusi jaunu izaicinājumu – ja "Coraline" un "ParaNorman" darbība norisinājās vairāk vai mazāk mūsdienīgā pasaulē, tad "Kastīši" apdzīvoja Viktorijas ēras Angliju, turklāt filmas nosaukumā minētie briesmonīši izrādījās dažādus krāmus mīlošas radības, kuras krāja atrastās, cilvēku izmestās mantas, lai tās pēc tam izmantotu saviem mērķiem. Turklāt visam tam pa virsu vēl bija liels daudzums siera (vārda vistiešākajā nozīmē).

"Laika" "svaigākais" veikums ir drīzumā gaidāmā "Kubo un divas stīgas" – šoreiz stāsts skatītājus aizvedīs uz Seno Japānu, kas, protams, nozīmē jaunus vizuālus piedzīvojumus citās noskaņās. Šoreiz režijas grožus savās rokās ir ņēmis pats studijas "Laika" boss Treviss Naits, kuram šis ir pirmais piedzīvojums šajā amatā.

Naits stāsta, ka iedvesmu stāstam par japāņu bāreni Kubo, kurš ar sava burvju mūzikas instrumenta palīdzību var izveidot dzīvus origami, ir guvis ne tikai no bērnībā lasītajām piedzīvojumu grāmatām un dzirdētajiem stāstiem, bet arī no paša pieredzes, bērnībā viesojoties Japānā kopā ar savu tēvu. Naitu esot apbūrusi pilnīgi citādā pasaule, ar kuru viņš Japānā sastapās, un tieši šie iespaidi kļuva par pamatu "Laika" jaunajai filmai.

"Laika" nedomā apstāties pie sasniegtā, jau ķeroties pie darba pie nākamajiem projektiem. Viens no studijas mērķiem ir attīstīt filmu veidošanas procesu un tehnoloģijas tā, lai būtu iespējams katru gadu skatītājiem piedāvāt jaunu filmu – šobrīd faniem nākas gaidīt nedaudz ilgāku laiku. Interesanti, ka nākamās "Laika" filmas uzmanības centrā vairs nebūs gados jauni tēli, kā tas bija līdz šim veidotajās filmās, – jaunākajā darbā, par kuru plašāka informācija vēl nav pieejama, darbosies pieaugušie un, iespējams, tajā nebūs neviena bērna. Taču "Laika" sola, ka arī šī filma būs interesanta un pieejama dažāda vecuma skatītājiem, tostarp bērniem.

Ievērības cienīga ir "Laika" nostāja attiecībā uz mūsdienās tik populārajiem sīkveliem – Treviss Naits ir paziņojis, ka viņš ir kategoriski pret šādas tradīcijas iedibināšanu "Laika" studijā. Lai gan viņš atzīst, ka sīkveli arī mēdz būt lieliski un reizēm pat pārspēj oriģinālās filmas, "Laika" vērtējumā lielāka vērtība ir katra stāsta unikalitātei, tā varoņu pārdzīvojumam, kurš, kā stāsta Naits, ir attiecīgā tēla dzīves spilgtākais piedzīvojums.

Sīkvels nozīmētu, ka vai nu turpmākie piedzīvojumi vairs nav tik nozīmīgi varoņa dzīvē, vai, tieši pretēji, nāktos darbību un trauksmi palielināt vairākkārt, zaudējot paša stāsta pamatideju. Sīkvelus, prīkvelus un kādus tik vēl ne "velus" no "Laika" tātad diez vai kādreiz sagaidīsim, bet tas liek ar vēl jo lielāku nepacietību lūkoties nākotnē gaidāmajā, jo skaidrs ir viens – šī studija pilnīgi noteikti mācēs pārsteigt un sajūsmināt.