Jūlija Krūmiņa dzīve: cietums, erotisko vētru laiks un roka stērbelē  (49)

Pēc dienesta Jūlijs sācis strādāt Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF), kur ātri iemācījies samontēt tranzistoruztvērēju "Spīdola" un uzsācis biznesu – no rūpnīcā savāktajām detaļām kopā ar domubiedriem taisījis radioaparātus un tirgojis.

"Toreiz taču viss bija mūsu, tāpēc – man darbā ir, es rīt atnesīšu – bija gandrīz norma. (..) Es pat nedomāju, ka kaut ko zogu un ka man par to kaut kas var draudēt," raksta Krūmiņš.

Kad grupējums atmaskots, puisis stājies tiesas priekšā.

"Par ko mani apsūdzēja? Par to, ka esmu organizējis grupu, kas no vefa nesa ārā radiodetaļas. Kopējā "nozagtā" summa bija ap 230 rubļu. Tā skaitījās sociālistiskā īpašuma laupīšana īpaši lielos apmēros. Manas darbības neatbilda sociālistiskās plānveida ekonomikas principiem... Iekūlos pamatīgā konfliktā ar padomju tiesībsargājošajām instancēm un nonācu cietumā. Izmeklēšana ilga astoņus mēnešus, bet pēc tam manu lietu izbeidza," atceras Krūmiņš.

Atceroties laiku cietumā, uzņēmējs neslēpj – pēc kāda laika viņš ieguvis zināmu autoritāti un "kamerā iekļuvu pirmajā desmitniekā".

Tā gan nebija pirmā reize, kad Krūmiņš nonācis apcietinājumā – skolas gados par kautiņu viņam piespriestas 14 diennaktis ieslodzījumā, bet šis sods vēlāk uz pusi samazināts.

Kā vienu no trakulīgās jaunības spilgtākajām epizodēm Krūmiņš atceras dēku ar baletdejotāju Veltu Vilciņu, kura gan bijusi "krietni vecāka" par viņu.

"Velta labi zināja, ko grib no dzīves un ko gaida no vīrieša, nekautrējoties un apzinoties savu seksualitāti. Viņa prata saskatīt un slavēt manas vīrišķās īpašības, bieži pieverot acis uz manām vājībām, kuru, protams, netrūka," raksta Jūlijs.

Šīs attiecības ilgušas divus gadus, un, kā atzīst Krūmiņš, šis laiks "radīja vēlēšanos kļūt labākam, gudrākam, zinošākam".

"Taču jāatzīst, ka tā bija arī vienīgā reize manā dzīvē, kad jutos mazliet kā alfonss – vīrietis, kurš dzīvo uz sievietes rēķina. Mana aldziņa toreiz bija aptuveni pusotra simta rubļu, bet viņa ik mēnesi pelnīja divus trīs tūkstošus un brauca viesizrādēs teju pa visu pasauli," atceras uzņēmējs.

Krūmiņš neslēpj – viņa sievietēm vienmēr trūkusi uzmanība, un tas arī esot iemesls, kāpēc viņam nav veidojušās ilgstošas attiecības.

"Ir dzirkstele, bet nevaru to noturēt. Mans egoisms kādā brīdī ņem virsroku, un to neviena nav spējusi izturēt," pašanalīzei memuāros ļāvies Jūlijs.

Uzņēmēja laulība ar pirmdzimtā dēla Mārtiņa (attēlā ar mazdēlu, Mārtiņa dēlu Edgaru un viņa ģimeni) māti Natāliju beigusies ar pamatīgu scēnu – kad viņš atnācis mājās iereibis, viņam ar pārmetumiem uzbrukusi sievasmāte, ka Jūlijs tikai dzerot, kamēr viņi audzinot vīrieša dēlu.

"Es sadusmojos, pagrūdu sievasmāti, viņa krita un salauza roku. Viņas vīrs Antons skandāla laikā sēdēja virtuvē uz krēsla, skatījās un nepateica ne vārda," atceras Krūmiņš.

No rīta viņš notikušo atcerējies miglaini, bet sieva un sievasmāte jau bija sakrāmējušas viņa mantas čemodānos, Krūmiņš aizbraucis uz Maskavu, kur mācījās Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, un Latvijā nav rādījies divus gadus. Šo Maskavā pavadīto laiku viņš raksturo kā "seksa, alkohola, uzskatu brīvību" un "hipiju nometni".

Svarīgu lomu Krūmiņa dzīvē spēlējusi arī viesnīcas "Jūrmala" viesnīcniece "ugunīgā tumšmate" Anita, un šajās attiecībās "svarīgs bija ne tikai sekss", bet arī iespējas izmitināt viesnīcā aktierus, režisorus un citus kinodarboņus, jo tolaik Krūmiņš bijis atbildīgais direktors filmā "Leģenda par Tilu Pūcesspieģeli".

"Septiņdesmitajos gados bohēma, kurā savijās mākslinieki un kompartijas činavnieki, sita augstu vilni. Viesnīcās notika tādas orģijas, kādas mājās sēdētājiem sapņos nerādījās. Tas bija erotisko vētru laiks, kurā piedalījos arī es.

Anita mani padarīja par vīrieti. Tādā garīgā plāksnē. Ne pirmā sieva, ne citas sievietes to īsti nebija spējušas, jo vīrieši top par vīriešiem tikai laika gaitā," atmiņās gremdējas Krūmiņš.

Grāmatā lasāmas arī Anitas atmiņas par šo laiku. "Tā kā man bija laba pieredze seksā, es to izmantoju attiecībās ar Jūliju, jo viņš no erotikas neko nesaprata. Es viņu apmācīju erotikas mākslā, un beigu beigās viņš piešāvās."

Tad viņa dzīvē ienākusi Jeļena, kuru uzņēmīgais vīrietis ilgi lencis. Par to, ka abiem izdevies saiet kopā, Krūmiņš ir pateicīgs Jeļenas brālim. "Viņam bija trīspadsmit gadu, bet Ļenai – astoņpadsmit. Man jau bija pāri četrdesmit," stāsta Krūmiņš.

Viņš izmantojis to, ka Baltezerā viņam bijis liels televizors, kurā varēja spēlēt autosacīkstes, un tas puikam paticis. "Tad viņš visu laiku dīca, lai māsa ved viņu uz Baltezeru," atceras Jūlijs.

1991. gadā abi apprecējušies un devušies ceļojumā uz Disnejlendu un Maiami. Kāzu braucienu gan izbojājusi ziņa, ka "bandīti atņēmuši dīzeļdegvielu, kas nāca no Groznijas". Laikā, ko pats Krūmiņš raksturo kā trauksmainu, Jeļena palikusi stāvoklī.

"Tas bija laiks, kad nevarēja saprast, kas būs ar Latviju un kas būs ar mani. Man šķita, ka tas ir nepiemērotākais brīdis šādam pavērsienam mūsu dzīvē, tāpēc pēc garām sarunām, puņķiem un asarām abi pieņēmām lēmumu grūtniecību pārtraukt. Lēmums bija ļoti smags, bet tajā laikā šķita vispareizākais. Joprojām šo soli šausmīgi nožēloju," neslēpj Krūmiņš.

Vēlāk abiem vairs nav izdevies tikt pie kopīga mazuļa. "Šis pārdzīvojums uz Ļenu atstāja iespaidu, kas nepāries nekad," spriež Jūlijs.

"Samaņu no trieciena es nezaudēju, bet ieraudzīju, ka mana roka blakus mētājas, turas kaut kādā ādas stērbelē. Pirmais, ko darīju: pateicos Dievam, ka vismaz labā rokas vesela, varēšu dokumentus parakstīt," atceras Krūmiņš.

Mašīnā atradies diplomāts ar 50 000 Vācijas markām, un pēc avārijas Krūmiņš tam uzgūlies un aizbāzis naudu aiz krekla, lai to vēlāk atdotu "Man-Tess" realizācijas nodaļas priekšniekam Pāvelam Vilgertam, kurš viņu jau gaidījis slimnīcā un bija sarūpējis helikopteru cietušā nogādāšanai Rīgā.

Roku ar ķirurga Viktora Kalnbērza gādību izdevies saglābt