No 'bosika' par fitnesa treneri: Rebekas Gabrānes stāsts  (57)

"Pēc profesijas esmu fitnesa trenere un rekreācijas speciāliste. Par pēdējo – rekreācija ir cilvēka fizisko, garīgo un emocionālo spēju atjaunošana brīvajā laikā. Rekreācija notiek tad, kad, piemēram, dodamies pārgājienos vai piedalāmies nometnēs un organizējam pasākumus. Tā ir baigi labā lieta. Uzskatu, ka tas, cik produktīvi atpūšamies ikdienā, veido arī mūsu produktivitāti darbā," "Delfi Izklaidei" pastāsta Rebeka, kuras ikdienas ritms ir gana saspringts.

Katru dienu, izņemot svētdienu, viņas rīta aktīvā daļa sākas ap septiņiem vai astoņiem.

"Divreiz nedēļā sporta klubā "Veselības fabrika" vadu rīta fitnesa nodarbības, pēc tam skrienu uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju – esmu trešā kursa pilna laika studente. Skolā esmu katru dienu, savukārt pēc tam teleportējos atpakaļ uz klubu, kur vadu gan grupu nodarbības, gan individuālos treniņus, "ieskatu savā dienas ritmā sniedz Rebeka, kura uzsver, ka treneres darbs ir tas, ko viņa patiesi izbauda.

"Es mīlu cilvēkus, mīlu dot un saņemt atpakaļ enerģiju. Tāpēc pirms uzsāku mācīties par fitnesa treneri, pati sev uzdevu jautājumu – Rebeka, kad tu sevi visvairāk mīli? Man atbilde ilgi nebija jāmeklē. Pavisam noteikti sports ir mana meditācija, un es uzskatu, ka tam piemīt dziedniecisks spēks. Es pati ļoti iedvesmojos no sportiskiem cilvēkiem, un man ļoti patīk būt tur, kur es esmu."

"Treniņos miksēju kardio un spēka vingrinājumus. Kardio dienās stepoju jeb kāpju uz trenažiera, kura princips līdzinās kāpšanai pa trepēm, savukārt spēka treniņos nodarbinu dažādas muskuļu grupas, piemēram, muguru, plecus un rokas, pārmaiņus liekot akcentu uz bicepsu, tricepsu vai kādu citu muskuli," ieskatu savā treniņprogrammā sniedz Rebeka.

Vairākās savās "Instagram" fotogrāfijās Rebekā pozē, izrādot tvirto sēžamvietu, tādējādi izpelnoties konta sekotāju simpātijas.

"Arī muguras lejasdaļa ir jātrenē, ja grib, lai tā izskatītos glīti. Bet, protams, daudz ko šajā ziņā izsaka arī iedzimtība, jo ir tādi ģenētiskie lutekļi, kuriem dupsis skaists ir jau no dabas. Katrā ziņā ar internetā publicētajām maģiskajām pamācībām te nebūs līdzēts. Ir dažādas treniņu metodes, kā panākt iecerēto rezultātu, bet tās katram ir jāpiemēro individuāli."

Lai arī fitness un sportiskas aktivitātes ir viņas ikdiena, uzņēmīgā meitene kā speciāliste daudz lielāku nozīmi piešķir pareizam un sabalansētam uzturam.

"Treniņi ne uz pusi nav tik svarīgi kā pareizs uzturs, jo patiešām ir tā, ka – tu esi tas, ko tu ēd. Brokastīs parasti uzņemu pietiekami daudz ogļhidrātus, lai sev nodrošinātu daudz spēka, bet pusdienās ogļhidrātus miksēju ar olbaltumvielām, savukārt vakariņās – ēdu tikai olbaltumvielas. Viss ir sabalansēts. Starp ēdienreizēm panašķojos ar uzkodām, izvēlos banānus, riekstus, dateles, zemesriekstu sviestu. Ja gribas kaut ko treknāku, tad zinu – treniņā būs kārtīgi jāpasvīst.

Kopumā mana ikdienas ēdienkarte ir ļoti vienkārša, ēdu auzu pārslu putru, omleti ar dārzeņiem vai vistas fileju," savus uztura paradumus atklāj Rebeka. Viens no viņas iecienītākajiem našķiem ir rīsu galetes ar zemesriekstu sviestu, banāna gabaliņiem un kanēli.

Savos divdesmit divos gados Rebeka var lepoties ar veselīgu ķermeni un sportisku augumu, taču pusaudzes vecumā sieviete sevī saskatījusi daudz nepilnību.

"Kad mācījos astotajā klasē, man ļoti nepatika savas kājas, jo likās, ka man vienīgajai no klasesbiedrenēm ir resni stilbi. Un vēl tie resnie vaigi, kuri atgādināja zīdaiņa seju jeb "babyface" – ja vēl spīdētu, tad vispār būtu pilns komplekts," smej Rebeka.

Bērnībā viņa uzaugusi pie vecvecākiem Ainažos, un sevi atminas kā īstu "bosiku".

"Dzīvoju ar omi un opi, bet parasti mājās ieskrēju tikai, lai paēstu, jo pārējo laiku pavadīju pagalmā. Vairāk nekā septiņus gadus nodarbojos ar basketbolu, pamēģināju arī vieglatlētiku. Skolā vismīļākā stunda man bija sports, taču simpātijas pret to samazinājās, kad aktuālāka sāka šķist pucēšanās. Negribējās sasvīst, pārģērbties, un galu galā bija žēl grima un rūpīgi ieguldītā darba matu taisnošanā," atminas Rebeka, kura frizūras dēļ savulaik bija gatava celties sešos no rīta. Tagad gan savus "pārtaisnotos" matus viņa atminas ar smaidu.

Skatoties nākotnē, viņa dedzīgi alkst pieķerties gleznošanai un kļūt par fiziskās sagatavotības treneri kādai bērnu sporta komandai, kas nodarbojas ar basketbolu, futbolu vai peldēšanu. Man patīk tā sajūta, kad varu būt daļa no komandas – laikam tā ir gandarījuma sajūta, kura rada atkarību un liek vēl vairāk priecāties par sasniegumiem.

"Es vienmēr esmu bijusi "tagad", tāpēc man nav bijusi sajūta, ka kāds mērķis ir sasniegts viegli vai kāds cits – grūti. Es joprojām esmu ceļā, un pateicos dzīvei par visām sev piespēlētajām iespējām. Man arī nekad nav bijusi iespēja pateikt "pietiek", jo, ja es stāvu uz abām kājām, tad stāvu.