Kā radīt izcilu draņķi. 'Transformeru' fenomenu pētot  (38)

Īsāk sakot – ieguvēji bija visi, tai skaitā studijas "Paramount" un "DreamWorks", kuru vadošajām galvām kases ieņēmumi ilgi nebija jāskaita, lai nonāktu pie lēmuma ražot arvien jaunus robotu sāgas turpinājumus. Tiesa gan, ne tos labākos, ja neņem vērā pastāvīgi astronomiskos ienākumus. Gan kritiķu, gan arī skatītāju vidū šobrīd būs grūti atrast kādu, kurš pret "Transformeru" režisoru Maiklu Beju un galu galā arī pašu franšīzi neizjustu emocijas, kas saistītas ar naidu vai nicinājumu. Bet vai tiešām pelnītas?

Visus šīs filmu sērijas grēkus nosaukt nebūs grūti nevienam sevi cienošam kinomīlim – vienalga, vai tas būtu pat visvienkāršāko sižeta elementu trūkums, vai kaitinoši tēli un rupji, bezgaumīgi joki. Tomēr kases ieņēmumi runā paši par sevi, jo kura katra filma nemēdz tā vienkārši ņemt un nopelnīt vairāk par vienu miljardu ASV dolāru. Kur nu vēl trīs turpinājumus pēc kārtas, pat ja kritiķu vērtējumi un apmierināto fanu skaits sarūk ar katru jaunāko filmu. Tā kā ir vērts padomāt, vai patieso nīdēju skaits patiešām ir tik liels, kā no malas tas šķiet.

Diezin vai šo filmu panākumi vispār būtu iespējami bez Maikla Beja jeb viena no Holivudas visnenovērtētākajiem režisoriem. Visu cieņu Bejam par spēju turpināt traukties cauri publikas pretenzijām, lai radītu tieši to, ko pats ir iecerējis. Tas savukārt liecina par sava veida režisora vīziju, lai arī cik absurdi tas pirmajā brīdī nešķistu. Lai pārliecinātos par šādu pieņēmumu, var kaut vai paskatīties uz filmu garumiem, kuri vienmēr ir svārstījušies ap divarpus stundu robežu. Grūti iedomāties jebkuru no lielākajām kinostudijām uz ko tādu parakstāmies, ja no vienādības izņemam Beja stingro mugurkaulu.

Ja reiz salīdzinām "Transformerus" ar citiem Holivudas dižpārdokļiem, starp tiem ir pārsteidzoši maz filmu, kas spētu turēt līdzi milzu robotiem, ņemot vērā tikai specefektus. No pašas pirmās iepazīšanās ar citplanēt-robotiem līdz pat Lokdaunam ("Lockdown") un viņa iespaidīgajam kuğim "Iznīcības laikmetā" ("Age of Extinction") – jebkurš franšīzes nīdējs nespētu noliegt savu attiecīgajos brīžos iekšēji izjusto sajūsmu vai vismaz apbrīnu.

Lai arī pilnu atbildību par specefektiem Bejs gluži uzņemties nevar, nav šaubu, ka bez režisora unikālā redzējuma robotu sāgas izskats būtu izdevies daudz citādāks, nekā tas ir šobrīd. Kaut vai tik vien kā Beja slaveno kameras leņķu un montāžas dēļ, kā arī neaizmirstot par lēcas atspīdumiem, pat ja tie pēdējā laikā no režisora repertuāra sāk izgaist.

Varonības tematika noteikti neizpaliks arī sāgas turpinājumā "Pēdējais bruņinieks" ("The Last Knight"), kas uz lielajiem ekrāniem nonāks šonedēļ un kurā galvenajā lomā redzēsim Marku Valbergu.

Tas šoreiz solās būt visiespaidīgākais no visiem, pie reizes iekļaujot sevī teju visus iepriekšējo daļu varoņus. Izņemot, protams, Šaju Lebafu un Meganu Foksu. Šo aktieru fani joprojām tiks sarūgtināti.

Pilnīgas pārliecības par Beja aiziešanu no franšīzes nav bijis nekad, un arī šoreiz svinēt vai skumt par šādu pavērsienu būtu pāragri. Bet ja nu tomēr? Pieņemot, ka neizbēgamais tik tiešām ir noticis, būtu par maz apgalvot, ka pamati "Transformeru" kino pasaules attīstībai no režisora puses ir kārtīgi iebetonēti.

Ja neskaitām gaidāmos turpinājumus, starp kuriem jau pēc gada parādīsies Kamenes solo filma ar "Kubo un divas stīgas" ("Kubo and the Two Strings") režisoru Travisu Naitu priekšgalā, transformeru nākotne uz lielajiem ekrāniem ir tikpat miglā tīta kā studijas "Universal" tik tikko radītā "Dark Universe" kino pasaule. Lai nu kā, bet viens gan ir skaidrs – bez Maikla Beja "Transformeri" vairs nekad nebūs tādi kā līdz šim. Un diezin vai mēs visi no tā būsim ieguvēji.