Nu jau tālajā 2007. gadā pasauli iekaroja "Transformeri". Drīz vien Holivuda pirmo reizi pa īstam iepazina uzlecošo zvaigzni Šia Lebafu, Pamelas Andersones un Karmenas Elektras pjedestālu ieņēma Megana Foksa, bet bērni saņēma kaudzi ar jaunām rotaļlietām.
Īsāk sakot – ieguvēji bija visi, tai skaitā studijas "Paramount" un "DreamWorks", kuru vadošajām galvām kases ieņēmumi ilgi nebija jāskaita, lai nonāktu pie lēmuma ražot arvien jaunus robotu sāgas turpinājumus. Tiesa gan, ne tos labākos, ja neņem vērā pastāvīgi astronomiskos ienākumus. Gan kritiķu, gan arī skatītāju vidū šobrīd būs grūti atrast kādu, kurš pret "Transformeru" režisoru Maiklu Beju un galu galā arī pašu franšīzi neizjustu emocijas, kas saistītas ar naidu vai nicinājumu. Bet vai tiešām pelnītas?
Visus šīs filmu sērijas grēkus nosaukt nebūs grūti nevienam sevi cienošam kinomīlim – vienalga, vai tas būtu pat visvienkāršāko sižeta elementu trūkums, vai kaitinoši tēli un rupji, bezgaumīgi joki. Tomēr kases ieņēmumi runā paši par sevi, jo kura katra filma nemēdz tā vienkārši ņemt un nopelnīt vairāk par vienu miljardu ASV dolāru. Kur nu vēl trīs turpinājumus pēc kārtas, pat ja kritiķu vērtējumi un apmierināto fanu skaits sarūk ar katru jaunāko filmu. Tā kā ir vērts padomāt, vai patieso nīdēju skaits patiešām ir tik liels, kā no malas tas šķiet.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
