"Gads vēl tikai pusē, un mums priekšā jau tiek likts gada filmu tops?" jūs jautāsiet. Tiesa, šāda veida topi lasītājiem un skatītājiem parasti tiek pasniegti gada izskaņā. Tomēr šis ir nestandarta gadījums, jo līdz augusta sākumam ir piedzīvotas neskaitāmas filmas, kas jau tagad ir sniegušas ļoti daudz labuma kā skatītājiem, tā arī filmu industrijai kopumā. Jāņem vērā arī tas, ka gada beigās daļa no turpmāk minētajām filmām, visticamāk, tiks aizēnotas ar labākiem vai spilgtākiem kino ražojumiem. Tieši tādēļ piedāvāju atskatu uz filmām, kuras šogad, katra savā veidā, pagaidām ir izcēlušās visvairāk. Sarakstā iekļautas filmas, kuras šogad rādītas Latvijas kinoteātros vai ir noskatāmas citviet.10. Muzikāli dokumentāls piedzīvojums
Tā kā runājam par gada labāko kino, nenāktu par ļaunu iekļaut arī kādu no pašmāju filmām. Režisoru Uğa Oltes (Latvija) un Mortena Trāvika (Norvēğija) muzikāli dokumentālais kopdarbs "Atbrīvošanas diena" ("Liberation Day") spēja ieintriğēt jau ar solīto vien. Jo kas gan varētu būt vēl aizraujošāks par tik skandalozas rokgrupas kā "Laibach" koncertu Ziemeļkorejā? Turklāt, ja šāds notikums tiek iemūžināts ar latviešu kinorežisora piedalīšanos, šī noteikti nav filma, kuru laist garām.Tās blakusefekti gan varētu būt "Laibach" diskogrāfijas nemitīga dungošana galvā, kā arī nepārvarama vēlme doties uz rokgrupas koncertu Rīgā, kas norisināsies jau 16. novembrī.
Viens no neparastākajiem britu režisoriem Denijs Boils ("28 Days Later", "Slumdo g Millionaire") savas karjeras izrāvienu sasniedza tieši ar "Vilcienvakti" ("Trainspotting"), kas pirms nedaudz vairāk kā 20 gadiem kļuva par īslaicīgu noteicēju tā laika jaunās paaudzes turpmākajā virzībā. Toties kulta statuss kino cienītāju vidū tai ir saglabājies vēl šodien. Tas savā veidā liek domāt, ka "Vilcienvakte 2" ("T2 Trainspotting") kā turpinājums ir domāts tieši konkrētai ļaužu masai.Tas gan nenozīmē, ka filmu nav iespējams izbaudīt arī "pārējiem", jo vizuālais stils, humors, mūzika, kā arī pārdomas par izniekoto laiku noteikti nav atstājušas vienaldzīgu jebkuru skatītāju. Turklāt kā citādāks skats uz nostalğiju un cilvēka novecošanu, filma strādā vēl jo labāk.
8. Drūma nākotnes vīzija ar supercūku
Iespējams, "Okdža" ("Okja") ir gada skaļākā filma, kuru kinoteātros tā arī neredzēsim, toties "Netflix" platformā – kaut tūdaļ pat! Ir ļoti patīkami apzināties, ka korejiešu režisora Cžun-ho Bona ("The Host", "Snowpiercer") pret gaļas industriju mērķētā filma tikai mēnesi kopš debijas Kannu kinofestivālā jau bija skatāma tepat Latvijā, vienlaikus ar pārējo pasauli. Tas nekas, ka šajā gadījumā lielais ekrāns ir jūtami piemērotāks.Lai nu kā, bet "Okdža" tik un tā ir viens apjomīgs un ļoti savāds projekts, kā jau no režisora austrumnieciskā stila to varēja sagaidīt. No vienas puses saņemam jestrus piedzīvojumus ar mazu meiteni un viņas lempīgo, toties inteliğento supercūku. Bet no otras puses – drūmas un ne pārāk optimistiskas pārdomas par pasauli, un kurp tā dodas ja pieprasījums pēc gaļas produktiem pārsniegs tā piedāvājumu.
Ātras pakaļdzīšanăs un spraigas banku laupīšanas Holivudā ir visai bieži apspēlēts temats. Tādēļ izgudrot jaunas idejas un stāstu pavērsienus kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Britu režisoram un gīkam Edgaram Raitam ("Shaun of the Dead", "Hot Fuzz") šī noteikti nav bijusi problēma, veidojot "Zaļknābi pie stūres" ("Baby Driver"). To pašu, protams, var teikt arī par visām iepriekšējām režisora filmām, bet ne par to šoreiz ir stāsts.Stāsts ir par to, kā Raits jau kārtējo reizi ir meistarīgi sajaucis kopā vairākus žanrus (šoreiz spriedze, romantika un komēdija), klāt pievienojis vienkāršus, bet saprotamus tēlus, tam visam pa virsu uzberot stilīgu un baudāmu skaņu celiņu. Iznākums ir ne tikai lielisks vasaras gabals, bet arī viena no pēdējo gadu labākajām asa sižeta filmām.
6. Zinātniskā fantastika, kas pelnījusi "Oskaru"
Mūsdienās būs grūti atrast kādu Holivudas dižpārdokli, kas nav nedz daļa no lielāka kino visuma, nedz kādas filmu franšīzes atsāknējums ("reboot"), prīkvels ("prequel"), turpinājums ("sequel") vai sazin kas vēl. Arī režisora Meta Rīvza ("Cloverfield", "Dawn of the Planet of the Apes") "Karš par pērtiķu planētu" ("War for the Planet of the Apes")nav nekāds izņēmums, jo tīri tehniski tā ir daļa no prīkvelu triloğijas "Pērtiķu planētas" franšīzē. Bet neskatoties uz to, filma ir tik dziļa un slāņaina, ka tikpat labi vien varētu tikt dēvēta par autorkino. Tiesa gan, neizbēgot no sīkām nepilnībām, kas studijas ietekmē tik un tā ir izspraukušās cauri režisora spēcīgajai vīzijai.Iznākums ir visai drūms, bet spēcīgs noslēgums zinātniskās fantastikas triloģijai, kura ir pelnījusi ne tikai "Oskara" balvas, bet arī vietu blakus tādām fanu iemīļotām triloģijām kā "Matrikss" un "Atpakaļ nākotnē".
Nedaudz mazāk zināma un skatīta, bet ne mazāk nozīmīga un iespaidu atstājoša šogad izrādījās jau krietni pieredzējušā režisora Džima Džārmuša ("Only Lovers Left Alive") miermīlīgais un emocionāli patiesais "Patersons" ar Holivudas īpatnējākās sejas īpašnieku, jauno "Zvaigžņu karu" ļaundari Ādamu Draiveru galvenajā lomā.Apvienojumā ar relaksējošu atmosfēru un gluži vienkārši skaistu dzeju, filma palūkojās uz mierīgu, nesteidzīgu ikdienas dzīvi, kurā lielākais uzsvars tiek likts uz neskaitāmajiem sīkumiem, kurus pārsvarā mēdzam laist garām. "Patersonu" varētu dēvēt arī kā nomierinošu atslodzi no saspringtas darba nedēļas. Un tas kā reiz arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mēs vispār izvēlamies skatīties kino.
Supervaroņu laikmets kino un televīzijā nav ilgs, tomēr argumenti par un pret to nāk no visām – kā kritiķu, tā arī skatītāju – pusēm. Hjū Džekmena pēdējais uznāciens Vilknadža lomā filmā "Logans" ("Logan") ir viens liels arguments par. "Logans" mums visiem ir atgādinājis, ka arī supervaroņu filmas spēj veidot žanra klasiku. Pat ja asiņaino (bet ne bezmērķīgo) ainu dēļ to drīkst skatīties tikai noteiktu vecumu sasnieguši skatītāji.Bet tas nav viss, jo, kamēr filma deva nopietnu mācību par vardarbību un tās sekām, "Logans" reizē kalpo arī kā savlaicīgas, spēcīgas un sirdi plosošas atvadas no personāža, kuru pēdējo gadu laikā tik ļoti jau esam iemīlējuši. Šāds notikums vai drīzāk iespēja kino pasaulē ir ļoti reta parādība.
3. Pārsteidzoši smieklīgi
Pirmā no divām jauno režisoru debijām šajā topā ir Meikona Blēra filma ar "to garo nosaukumu, kuru es nevaru atcerēties" – "Es šajā pasaulē vairs nejūtos kā mājās" ("I Don't Feel at Home in This World Anymore"). Un patiesībā pat idejisks turpinājums modernam kino nišas stilam, kuru režisors Džeremijs Solners nesen aizsāka ar tādiem neatkarīgā kino šedevriem kā "Blue Ruin" un "Zaļā istaba" ("Green Room"). Fakts, ka Meisons Blērs abās ir piedalījies kā aktieris, nemaz nešķiet kā sakritība.Bet pati filma ir viena no smieklīgākajām, oriğinālākajām un pārsteidzošākajām pēdējo laiku komēdijām. Filmas galvenā varone lieliski atspoguļo ikvienā no mums mītošo mūsdienu cilvēku, kuram visas pasaules netaisnības jau ir līdz kaklam. Un tā kā "Es šajā pasaulē vairs nejūtos kā mājās" ir ekskluzīva tieši "Netflix" platformai, tad iespējams, šī ir gada labākā filma, kuru uz lielā ekrāna mēs nekur neredzēsim.
Šausmu filmu žanrs pēdējo gadu laikā ir kļuvis ļoti pretrunīgs, jo Holivuda savas jaunākās šausmenes, šķiet, atražo pēc vienas un tās pašas formulas. Ik pa brīdim izskan debates par un ap to, vai žanrs sevi nav izsmēlis un vai gadījumā tas savā būtībā nav tas pats trilleris, bet ar pastiprinātu baiļu sajūtu. Tieši tādēļ, meklējot jaunas šausmenes, būtu ieteicams skatīties neatkarīgā kino virzienā. Labu piemēru ir daudz, bet visspilgtākais no tiem ir šī topa otrā debija režijā jeb amerikāņu komiķa Džordana Pīla šausmu grāvējs "Prom!" ("Get Out").Izrādās, ka jauna autora balss apvienojumā ar jutīgu sociālo tematiku spēj radīt visai šaušalīgu, šokējošu un unikālu šausmu filmu, kas liks bailēs drebēt vēl krietnu laiciņu pēc seansa beigām.
Šobrīd mēs filmas vērojam mājās, televizoros un klēpjdatoros (bet cerams, ka vismaz ne planšetēs vai telefonos!), kamēr kinoteātros, būsim atklāti, redzam tehniski ne pārāk atšķirīgas digitālās projekcijas, kaut gan ar pastiprinātu skaņu un attēla kvalitāti. Šeit varam pievērsties Kristoferam Nolanam, kurš kā viens no retajiem režisoriem ir piecirtis kāju Holivudas naudasmaisiem, sakot - "Nē!". Lentes nav mirušas (un IMAX formātā tās dzīvos vēl ilgi), tādēļ līdz ar to arī kino industrijā cerība vēl pastāv.Var jau būt, ka Latvijas robežās "Denkerkas" ("Dunkirk") pilno spožumu tā arī nesaņemsim, jo, lai arī mums ir "labākā kinozāle Baltijā" (kaut gan ar to arī vajadzētu pietikt), 70mm projektors, cik zināms, šeit nav. Tomēr tādēļ nevajadzētu uzreiz mest plinti krūmos, jo uz 70mm lentes uzņemto Nolana meistardarbu varam baudīt arī tāpat. Neaizejot galējībās, lai novērtētu nestandarta stāstniecības stilā pasniegto vēstures notikumu, nav vajadzīgs daudz, ja neskaita, protams, pamatzināšanas Otrā pasaules kara vēsturē.
Filma jau no sākta gala uzstāda visai augstas likmes, no kurām neatkāpjas līdz pat pašām beigām. "Denkerka" ir nežēlīga, bet patiesa izdzīvošanas drāma, kas kopā ar Hansa Cimmera jau ierasti neatkārtojamo mūzikas pavadījumu piedāvā vēl nebijušu kino skatīšanās pieredzi. Skatītāja uzmanību pie ekrāna tā spēj noturēt visā savā divu stundu garumā, bet vērīgākie tiek apbalvoti ar neticamu stāsta struktūru, kas jau atkal vērienīgi spēlējas ar laiku un mūsu izpratni par to. Episkā kara drāma "Denkerka", kā arī pats Nolans, jau kārtējo reizi mums atgādina par kino skatīšanās ieradumu nozīmīgumu brīdī, kad tas šķiet visvairāk apdraudēts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi
šeit
