Spraigi un aizraujoši: pēdējās desmitgades labākie kriminālseriāli  (11)

Šī attīstība laika gaitā ir ļāvusi seriālu veidotājiem izmēģināt un nostiprināt arvien jaunus un modernākus stāstniecības formātus, kuros sižeti izplešas no vienas sērijas robežām uz veselām un pat vairākām sezonām. Paši stāsti no tā kļūst aizraujošāki, un personāži – dziļāki. Tas savukārt pamazām piesaista ne tikai augstāka ranga aktierus, bet arī kino autorus. Ieguvēji, protams, no tā esam mēs visi.

Šī raksta galvenais mērķis ir atskatīties uz pēdējās desmitgades detektīvseriāliem. Seriāli sarindoti secībā no desmitās vietas līdz pirmajai, pašu labāko dekādes projektu atstājot "saldajā ēdienā".

Pirmajā brīdī šāda ideja pašsaprotamu iemeslu dēļ var šķist nepieņemama. Tomēr jūsmošana par sērijveida slepkavām šajā pasaulē nav nekas jauns, drīzāk tikai viens no sabiedrības neparastākajiem fenomeniem. Tieši tādēļ "Dekstera" milzu popularitāte var pārsteigt, kaut gan brīnīties par to nevajadzētu. Seriāla galvenā varoņa traģiskā pagātne, turklāt fakts, ka Deksters par upuriem izvēlas tikai cilvēkus, kuri "to patiešām ir pelnījuši", skatītāja sirdij liek nedaudz atmaigt.

Varētu domāt, ka pēc neskaitāmām Holmsa piedzīvojumu ekranizācijām Holivudai un britu TV kanālam BBC kādreiz arī beigsies idejas, tomēr realitātē līdz tam vēl ir tālu. Britu huligāns/režisors Gajs Ričijs (iespējams) jau strādā pie savas stilizētās Holmsa versijas trešā turpinājuma, kamēr amerikāņu Holmss (seriālā "Elementāri, Vatson!"), šķiet, tuvākajā laikā nebeigs savas gaitas. Bet tas jau ir pavisam cits, atsevišķs stāsts. Šoreiz nedaudz vairāk par "oficiālāko" no nesenākajām ekranizācijām – "Šerloku" ("Sherlock").

Ja pavisam godīgi, ko gan tur vispār daudz stāstīt? Popularitātes ziņā seriālu apsteidz vienīgi "Troņu spēles". Nemaz nerunājot par Benediktu Kamberbaču, kuru ikoniskā loma fanu acīs nepametīs pat līdz mūža beigām. Tiesa gan, seriāla nākotne šobrīd ir neskaidra, turklāt pēdējā sezona nekādi nespēja attaisnot laiku (trīs sasodīti gadi!), kuru mēs visi pavadījām to gaidot. Jebkurā gadījumā, šāds moderns un skrupulozs piegājiens klasiskam personāžam ir vismaz apbrīnas vērts.

Balanss starp abiem seriāla elementiem ir izveidojies visai labs. Pirmais, kas iekrīt acīs, ir šausminošās slepkavības un maniaki, kuri pastrādā savus noziegumus. Un, ja tā padomā, seriāla ļaundari jau paši par sevi pietiekami pakutina skatītāja nervus, lai spētu turēt uz pleciem paši savu, atsevišķu seriālu.

Ar seriāla ļaundariem lieliski iet kopā aktiera Idrisa Elbas atveidotais Džons Luters, kurš varbūt nav gluži maniaks, bet noziedznieku slimajai dabai piederas gluži kā cimds uz rokas. Vien 16 sēriju laikā (un pat krietni ātrāk) Elbas tēlojums vien ne tikai pacēla seriālu augstu jo augstu britu TV skatītāju ekrānos, bet arī deva lielu ieguldījumu aktiera karjeras izaugsmē. Vēl šodien nav skaidrs, kas seriālā bija spilgtāks – Elbas šarms vai Lutera tēls.

Vēl viena svarīga īpašība – seriāls daudz maz tiek balstīts uz patiesiem notikumiem jeb, precīzāk izsakoties, izbijuša FIB ağenta Džona Duglasa memuāriem. Ņemot vērā, ka ierastā noziedznieku tvarstīšana un pat slepkavību ainas šeit tikpat kā nav atrodamas (bet intervijas "Jēru klusēšanas" stilā gan ir), realitātes aizsegs var sniegt īpaši atmosfēriskas noskaņas. Un noteikti ne tās siltākās.

Noziegums šeit nav "jau ierastā" slepkavība, bet gan mazas meitenes pazušana kādā nomaļā un it kā miermīlīgā Jaunzēlandes pilsētiņā. Lieta kļūst vēl sarežģītāka, kad atklājas, ka meitene bijusi stāvoklī. Velkot pavisam blāvas paralēles ar "Tvinpīku", šis notikums pamatīgi iedragā ciema iedzīvotāju ikdienu, liekot tiem stāties pretī saviem pagātnes rēgiem, lai arī cik tumši tie nebūtu. Visvairāk jau, protams, galvenajai varonei detektīvei Robinai (viena no pēdējā laika uzlecošajām zvaigznēm Elizabete Mosa), kurai šausminošo lietu nākas izmeklēt savās dzimtajās mājās.

Daļai skatītāju seriāls var šķist pārāk lēns, un viņiem noteikti būs taisnība – katru otro ainu seriālā aizpilda dabas skati, bet sižets mēdz aizklaiņot prom no šķietami paredzamās takas. Bet gluži slikti tas arī nav. Tieši otrādi – to pat var saukt par seriāla lielāko trumpi, jo rakņāšanās pa slāņaino personāžu psihi atmaksājas ļoti pamatīgi. Jo īpaši jau seriāla turpinājumā "China Girl", ko nešaubīgi var saukt par režisores-autores Džeinas Kempiones līdz šim brīnišķīgāko darbu.

Pārejot uz nedaudz klasiskākiem stāstu veidiem, ir vērts pievērst uzmanību amerikāņu "The Night Of" jeb britu seriāla "Criminal Justice" adaptācijai. Sižets šim mini-seriālam ir patiešām vienkāršs – jaunietis tiek apsūdzēts slepkavībā, kuru, visticamāk, nav izdarījis. Lai izglābtu puiša turpmāko dzīvi, negaidīti uzrodas nedaudz īpatnējs advokāts, kurš, šķiet, ir vienīgais, kam kaut kas šai pasaulē vispār rūp.

Stāsta vienkāršību diezgan pamatīgi atspēko tā kvalitāte. Teju katra otrā aina ir meistarīgi veidota stāsta apliecinājums, kas iekļauj teju ideālu ritmu, spēcīgus personāžus un ne to vien. Galvenajās lomās savu meistarību jau kuro reizi pierāda Džons Turtoro ("Bārtons Finks", "Lielais Lebovskis"). Kā arī jaunpienācējs Rīzs Ahmeds ("Nakts reportieris"), kuru spilgtās lomās uz lielajiem ekrāniem redzam arvien biežāk un biežāk.

Līdzīgi kā tas bija ar nesen iznākušo bēdīgi slavenā O. Dž. Simpsona mini-seriālu ("American Crime Story"), arī šeit iznākums jau ir daudz maz skaidrs. Tomēr meistarība, ar kādu stāsts tiek pasniegts, nekādi neatpaliek, sniedzot iespaidīgu un atmiņā paliekošu kulmināciju. Seriāla īsajam un varbūt pirmajā mirklī nepievilcīgajam (vai vismaz nepierastajam) formātam tas ir milzīgs trumpis.

Sākums seriālam bija vairāk kā daudzsološs. Tā pamatu veidoja oriģināls, līkločiem pilns stāsts, kas neiedomājamos veidos apvienoja spriedzi, izmeklēšanas žanru, kā arī mistiku (ar H. P. Lavkrafta piesitienu!). Turklāt galvenajās lomās viens otram blakus stājās divi ļoti augsta ranga aktieri – Vudijs Harelsons ("Kur sirmgalvjiem nav vietas") un Metjū Makkonahijs, veidojot vienu no televīzijas vēstures spilgtākajiem aktieru pāriem. Nemaz nerunājot par Makkonahija sniegumu, kas, maigi izsakoties, pārspēj lielu daļu šī aktiera Holivudas lomu.

Diemžēl otrajā vairs tik labi rezultāti netika sagaidīti. Kas to vairs zina, kas beigu beigās bija pie vainas – scenārista steidzināšana, pirmās sezonas pārāk augstu uzstādītā latiņa, slikti laikapstākļi vai kas cits. Iespējams, šobrīd, kad visa ar seriālu saistītā sajūsma praktiski ir zudusi, vēlreiz (vai pirmo reizi) noskatoties otro sezonu, pavērsies pavisam cita bilde. Iespējams, atklāsies, ka sezona nemaz nebija tik slikta, kā kritiķi un fani to pēla. Katrā ziņā, skaidrs ir viens – kaut kad nākotnē mūs gaida arī trešā sezona ar Oskaroto Mahiršalu Alī ("Mēnesgaisma") galvenajā lomā, kas, ļoti cerams, atgriezīs seriāla labo slavu.

Termins "balstās" šoreiz tiek attiecināts vistiešākajā vārda nozīmē. No oriģināla tika paņemta vien atmosfēra, idejas, personāžu vadmotīvi un citas detaļas, kas filmu padarīja tik īpašu un ģeniālu. Seriālā uz šiem pamatiem tiek uzbūvēti vairāki un atsevišķi, bet laikā un telpā saistīti stāsti (pagaidām trīs). Katrā no tiem varoņi, kā arī aktieri ir citi, bet lielākoties vai nu ļoti atzīti, vai vismaz labi pazīstami. Trīs sezonu laikā galvenajās lomās piedalījās tādas televīzijas un pat Holivudas zvaigznes kā Jūens Makgregors (visu laiku labākais "Vilcienu vaktētājs"), Martins Frīmens (Benedikta Kamberbača "Vatsons"), Billijs Bobs Torntons ("Ļaunais Santaklauss"), Kirstena Dansta un daudzi, daudzi citi.

Katru sezonu mainās arī seriāla stilistiskās iezīmes. Ja pirmā sezona bija stindzinoši lēna, bet otrajā stāsts jau ritēja strauji un burtiski vairākās vietās vienlaicīgi, tad (pagaidām) pēdējā sezonā tika apvienots viss labākais no abiem. Var pat minēt, ka "Fargo" nav viss viena stāsta adaptācija, bet gan oda visai brāļu Koenu filmogrāfijai kopumā. Līdzību starp abiem nu jau ir pārāk daudz.

Par grāmatu, protams, šaubu nevienam nav, tomēr "Jēru klusēšanā" redzamais Entonijs Hopkins, visticamāk, vēl šodien kādam ik pa laikam uzrodas baisākajos murgos. Bet seriāls? Uzstādīja varen augstu latiņu standartam, kādā būtu jāiekļaujas kvalitatīviem un spēcīgiem TV seriāliem, nemaz nerunājot par grāmatu adaptācijām kā tādām. Turklāt, līdzīgi kā tas jau bija ar "True Detective", arī šeit ir radusies neaizmirstama aktieru saspēle starp Hjū Densiju un Madsu Mikelsenu.

Dāņu aktiera sniegums uz "jauno paaudzi" bez šaubām ir atstājis līdzīgu iespaidu, kā savulaik to panāca Hopkinss. Tikmēr seriāla autors Braiens Fullers beidzot ir ticis pamanīts, kā rezultātā šobrīd strādā pie konceptuāli lielāka TV projekta – "Amerikāņu dieviem". Vienīgā problēma – seriāls beidzās pārāk agri. Kopumā skatāmas ir vien trīs sezonas. Ja var ticēt Fullera teiktajam nesenākās intervijās, ik pa laikam norit pārrunas par iespējamu turpinājumu ar veco aktieru sastāvu. Maz ticams, bet mēdz notikt arī lielāki brīnumi.

Tā nu 2002. gadā aizsākās viens no televīzijas seriālu vēsturē nozīmīgākajiem stūrakmeņiem – "The Wire". Stāsts ir par izmeklētājiem, kuri nolemj apkarot vietējo narkobiznesu, izmantojot jaunākās noklausīšanās ierīču tehnoloģijas. Uzdevums nebūt nav viegls, jo iecirkņa vadītājs domā, ka tā būtu naudas un laika izšķērdēšana. Un tas ir tikai viens no operāciju ietekmējošajiem faktoriem. Vēl ir jāuzlabo arestu statistika, jāizdabā pilsētas mēram un kas tik vēl ne. Narkotikas tikmēr netraucēti turpina savu postošo ceļu.

Pat gandrīz desmit gadus pēc seriāla beigām nekas nav pat pietuvojies "The Wire" izcilībai un tam, kā seriāls ir spējis izveidot pilnībā ticamu un ne vienkāršu iekšējo eko-sistēmu starp personāžiem un to pārstāvošajām iestādēm. Var pat teikt, ka "The Wire" ir tāda kā galīgā "kaķa un peles" spēle starp policistiem un bandītiem. Turklāt šis ir tuvākais realitātes attēlojums spēlē, kāds vien var būt, lieliski un neaizmirstami attēlojot abas tās puses.