Rudmate ar čellu – Madara: vēlos, lai Latvija kaut ko sajustu  (65)

Kā tu nonāci līdz idejai saistīt savu dzīvi ar mūziku?

Tas notika ļoti dabiski. Es biju pavisam maziņa, piecu gadu vecumā, un, vienā dienā ejot uz dārziņu, bija atnākusi čella skolotāja un izvēlējās talantīgos bērnus. Kaut kā sagadījās tā, ka biju viena no tām laimīgajām meitenītēm, kurai laikam bija muzikālā dzirde. Viņa mūs tur pārbaudīja, uz klavierītēm spēlējot vingrinājumus. Tad paņēma mani un vēl vienu meitenīti. Mana skolotāja bija ļoti mērķtiecīga, kura jau pirms tam bija, kā saka, audzinājusi un mācījusi izcilus čellistus. Viņa paņēma mani savā klasītē un tā arī motivēja mani daudz, un es piedalījos konkursos. Tas notika tā pavisam dabiski. Kopš sevi atceros, es esmu bijusi mūzikā. Es esmu katru dienu ar mūziku, arī mazotnē sāku jau rakstīt dziesmas, dzeju. Pat nevarētu iedomāties savu dzīvi bez mūzikas.

Vērojot tavu video dziesmai "Esamība'', prātā nāk kadrs no filmas ''If I Stay'', kurā jauna meitene sēž uz skatuves ar savu čellu un apbur visu publiku. Kad tev radās mīlestība tieši pret šo mūzikas instrumentu?

Tas arī notika ļoti pakāpeniski caur dzīvi, jo ne vienmēr varbūt gribējās sēdēt mūzikas skolā pēc skolas un mācīties instrumentu. Gribējās kaut kur iet ārā un kā bērnam pavadīt nedaudz bērnības dienas kaut kur arī ārpus skolas. Tad bija mazliet tāds dumpinieciskais vecums, kad gribējās pretoties un negribējās spēlēt, bet tāda tīrā mīlestība radās ap četrpadsmit gadu vecumu, kad es kā tīnis sāku atklāt, ka ar čellu varu spēlēt ne tikai klasisko mūziku, bet arī kaut ko citu. Tajos laikos parādījās "Apocalyptica" no Somijas, viņi uztaisīja to čella revolūciju, kad sāka rokmūziku spēlēt. Tas mani tā iedvesmoja. Tad tā pa īstam man parādījās tā mīlestība, un es sapratu, jā, es gribētu darīt kaut ko līdzīgu, kaut ko inovatīvu veidot ar šo instrumentu.

Vai tu jau no paša sākuma biji pārliecināta, ka tiksi līdz ''Supernovas'' finālam?

Man bija ļoti pārliecinoša sajūta, jo es ļoti ticu šai dziesmai. Šī dziesma ir īpašs notikums manā dzīvē, jo nāca no apziņas dzīlēm un izkristalizējās caur mūziku. Tas arī bija pavisam dabisks lēmums, solis, kad vienās meistarklasēs Nīderlandē, spēlējot šo dziesmu, mani profesori teica: ''Tev tiešām sanāk, varbūt dari to, attīsti vēl to ideju.'' Tad, vienu dienu vienkārši praktizējot šo dziesmu, man pašai noskrēja skudriņas, un pēkšņi uzausa tā ideja – ir taču "Supernova", varbūt tiešām jāpiesaka šī dziesma. No tā brīža viss ir gājis tā kā cimds ar roku, brīnišķīgi, tāda sajūta, ka arī visa pasaule ir nedaudz sastājusies ap mani, un es esmu tiešām nokļuvusi jau līdz finālam, kas ir brīnišķīgi, un es ceru, ka arī tālāk tikšu.

Šī dziesma man pašai ir ļoti īpaša. It sevišķi pēdējos gados, kad esmu bijusi prom no mājām, esmu daudz laika pavadījusi vienatnē, esot ar sevi, ieklausoties arī savās domās, sajūtās un dzīves pārdzīvojumos. Lasot daudz grāmatu un pētot veidus un ceļus, kā iegūt šo miera sajūtu, kā pēc viņas tiekties. Brīžos, kad haotiskajā pasaulē ir nedaudz grūti, kad tev šķiet, ka brīžiem dzīves temps tevi rauj uz visām pusēm, tad ir tāda sajūta, ka tev vajag mazu patvērumu, kur paslēpties no visa. Es to atradu meditācijā, savā klusumā. Tad pilnīgi organiski parādījās šī dziesma, kuras vārdi iznāca, man esot darbā, darot pilnīgi citas lietas, bet es nevarēju atturēties.

Diezgan daudz jau pasaka dziesmas vārdi, ja mēs ieklausāmies. Tas ir par to, kā mēs meklējam ceļu pie sevis, kad mēs ielūkojamies sevī, savā būtībā. Kā mēs šo ceļu atrodam, ko tas mums nozīmē. Ka katrs mēs esam ļoti īpašs, ka mums katram ir vieta šajā pasaulē.

Kā pie tevis atnāk dziesmu vārdi?

Man dzeja un dziesmu vārdu rakstīšana jau no pašas bērnības ir bijis veids, kā es varu attīrīties, kā es varu izsekot šīs domas. Es tā kā pasaulē kaut ko radu – caur šiem vārdiem materializēju domas. Tanī brīdī, kad viņas materializējas kaut vai uz papīra, es jūtos, ka es esmu kaut ko radījusi, ka tās atziņas ir iznākušas ārā.

Kāds, tavuprāt, salīdzinot ar citiem finālistiem, ir tavs trumpis, startējot "Supernovas" finālā?

Es domāju, ka trumpju man ir daudz. Kaut vai tas pats fakts, ka uzstājos ar čellu un dziedu. Nekas tāds līdz šim vēl nav bijis ne Latvijas "Supernovā", ne arī lielajā "Eirovīzijā". Manuprāt, es varu parādīt kaut ko jaunu. Mana dziesma arī atšķiras žanriski. Tas nav standarta "Eirovīzijas gabals", kurš dažreiz var saplūst ar citām dziesmām. Mana dziesma tiešām atšķiras. Es negribu izklausīties augstprātīgi, bet tas ir tas, ko pārējie saka, sevišķi no ārzemēm. Viņi atbalsta ideju pašu par sevi. Dziesma ir nedaudz savādākā žanrā, viņa ir minimālistiska, bet ļoti īpaša un ēteriska, ar dvēselisku patiesumu.

Es domāju, ja katrs cilvēks tiešām ir ar atvērtu sirsniņu un ieklausās, viņš kaut ko īpašu sajutīs, jo tā dziesma ir nākusi no patiesām emocijām un atziņām.

Kas vēl par trumpjiem... Dziesma ir latviešu valodā. Man liekas, ka ir pēdējais laiks, lai Latvija sasparojas un aizsūta savu valodu, un lepojas ar savu valodu, jo tā ir viena no senākajām valodām pasaulē. Mums ar to ir jālepojas. Kas tad mēs esam, tie latvieši, kas tad ir mūsu esamība?

Es pirmo reizi biju televīzijas priekšā, kad visa Latvija uz tevi skatās. Es pirms tam mēģināju iedomāties, kā tas būs, kā tas būs? Nekādīgi mans ķermenis nevarēja izdomāt to līdzīgo sajūtu, situāciju, kā tas varētu būt, tādēļ bija satraukumiņš. Tagad jau es esmu iepazinusies ar skatuvi, esmu iepazinusies ar to sajūtu. Ceru, ka finālā būšu mierīgāka un koncentrēšos tikai uz performanci. Kas man palīdz, ir kaut kādā pilnīgi pat interesantā veidā tā manis pašas dziesma. Kad es satraucos, tad es pati vēlreiz pārrunāju, pārdziedu vārdus: ''Kad piemirstas kādēļ, kad piemirstas kur, kad piemirstas viss, kurp doties, aizver acis un patveries savā klusumā.''

Mūsu izpildītāji "Eirovīzijas" atlasēs reti riskējuši izpildīt dziesmas latviešu valodā. Vai tu nebaidies no tā, ka tevi nesapratīs?

Nē, es nebaidos, tiešām. Man pašai ir ļoti liels pārsteigums, ka visas pasaules "Eirovīzijas" fani, kuri bija dzirdējuši manu dziesmu, atbalsta ideju, ka dziesma ir dzimtajā valodā. No sākuma es pat nebiju iedomājusies par to, ka tas varētu būt šķērslis, bet, protams, ka tagad daudzi cilvēki to piemin un saka. Tad man ir ļoti liels pretarguments – tieši no ārzemēm ir vislielākais atbalsts šai dziesmai. Viņi redz to kā plusu, nevis kā mīnusu.

Tu zini savus sāncešus un esi dzirdējusi viņu izpildītās dziesmas. Vai tu izjūti konkurenci?

Es cenšos koncentrēties vairāk uz sevi, nevis domāt par citiem dalībniekiem. Konkurence, tas būtu tāds liels vārds tam visam. Es domāju, ka katram dalībniekam ir kāds mērķis ar to visu, ko viņš dara, kāpēc tieši viņš ir pieteicies šajā konkursā. Cik es esmu satikusi daudzus citus dalībniekus, viņi ir ļoti patīkami cilvēki, tāpēc tur baigi iet dumpoties ar viņiem un konkurēt – es tā negribētu justies. Es teiktu, lai vienkārši tiešām uzvar labākā dziesma, kas vislabāk pārstāvēs Latviju Portugālē.

Kurš, tavuprāt, no taviem konkurentiem vokāli ir visspēcīgākais?

Man liekas, ka Laura Rizzotto, jo viņai tomēr ir vislielākā pieredze. Salīdzinoši varbūt ar mani viņai ir mazliet lielāka pieredze, kaut kas, ko viņa nes līdzi no tā. Tā viņas izcelsme jau arī. Es domāju, ka viņai ir visspēcīgākais vokāls. Izpildītāja, kas varētu stāvēt līdzās.

Es esmu redzējusi dažādus komentārus. Kāds tur kaut ko ieskicē par bekvokālu, pīrsingu. Es nedomāju, ka tas ir šķērslis manai dikcijai. Uz doto brīdi es nedomāju to ņemt ārā. Ja tuvākajā nākotnē tas kaut kā iespaidos manu vokālo priekšnesumu, es to apsvēršu, kāpēc nē. Es domāju, ka dikcija man varbūt mazliet pazūd no uztraukuma, nekā es nespētu izrunāt kaut kādus vārdus ar mēles pīrsingu.

Kā tu jūties pēc pēkšņi gūtās atpazīstamības, vai liekas, ka cilvēki tevi vairāk ievēro?

Neesmu to izjutusi, teikšu godīgi. Jūtos pavisam normāli. Nedomāju, ka esmu kaut kas īpašs, esmu pavisam vienkāršs cilvēks. Gribētu, lai tā arī mani Latvija uztver. Necenšos arī gūt nekādu popularitāti. Tas, ko es patiešām vēlos, – lai cilvēki ieklausītos dziesmā, ko es esmu uzrakstījusi, lai Latvija kaut ko sajustu.

Lasīju, ka cilvēki tevi atbalsta arī ar pozitīviem komentāriem un iedrošinājumiem. Ko tev tas nozīmē?

Tas atbalsts nozīmē ļoti daudz, jo es kā īstens latvietis esmu arī diezgan paškritisks pret sevi. Brīžiem liekas tāds latviešu tipiskais teiciens: ''Ko tad es?'' Tā arī nedaudz bija, jo kaut kādā veidā atveru pilnībā savu sirsniņu, parādu to, ko es esmu radījusi ar patiesām jūtām un sirds skaidrību. Tajā brīdī, protams, ir bail, vai kāds to sapratīs, vai kāds to sajutīs, tādēļ tas atbalsts nozīmē ļoti, ļoti daudz.

Vai tu esi saņēmusi daudz kritiska rakstura komentārus saistībā ar savu dziesmu ''Esamība''?

Tu esi studējusi mūziku Beļģijā un Nīderlandē. Ko tev ir devusi tur gūtā pieredze, iemaņas?

Ļoti daudz. Esmu guvusi tādu tā kā pasaules skatu uz mūziku. Studējot ārzemēs, kā jau es teicu, man daudz vairāk laika bija jāpavada ar sevi, savu instrumentu. Es biju prom no mājām, līdz ar to tā pieredze nāca tādā diskomforta zonā, jo nebiju mājās, man nebija apkārt manu mīļo cilvēku un bija vienai pašai jādzīvo. Tas man ir atvēris pavisam jaunu horizontu gan mūzikas izpratnē, gan pašai kā čellistam.

Kāds ir tavs ikdienas darba ritms?

Ikdienas darbs ritms ir tāds diezgan rutīnisks. Tas ir atkarīgs no tā, vai es esmu šeit Latvijā, vai es esmu Briselē vai Amsterdamā. Pašlaik man uz brīdi ir tādas trīs lokācijas, jo Briselē man maģistrs vēl ir jābeidz, ir palicis pēdējais posms līdz maģistra grādam. Amsterdamā man atkal ir projekti un studija, kur es rakstu mūziku un dziesmas. Latvijā – mājas, koncerti, konkurss un mana Tēvzeme.

Cik liela loma ģimenei ir tavā dzīvē?

Liela. Tagad man jau ir 26 gadi. Kad gadi mazliet nāk klāt, tad mazliet sāk mainīties vērtības un prioritātes. Arī tādēļ, ka esmu bijusi prom sešus septiņus gadus vai pat septiņus, vēl vairāk ilgojos pēc savas ģimenes. Es ilgojos, jo ikdienā mēs bieži vien nepamanām to, cik mīļš tāds "sveiki" vai ka kāds tevi sagaida mājās, tā sajūta liekas tik parasta. Tad, kad tu esi prom, tiešām novērtē, tev liekas, ka tā ir pati brīnišķīgākā sajūta, ka tu atnāc mājās un tevi tur kāds gaida.

Ko tu esi aizguvusi no saviem vecākiem?

Mana mamma saka, man ir ļoti liela tēta daba, jo tētis ir bijis tāds ļoti sabiedrisks, tāds kolorīts. Viņam ļoti patika būt starp cilvēkiem, man arī ļoti patīk būt starp cilvēkiem. Man patīk mācīties no cilvēkiem. Man patīk arī iedvesmot cilvēkus, tas, man šķiet, ir tas, kas man nāk no tēta. No mammas man nāk tāds cīnītājas gars. Viņa ļoti mani iedvesmo nepadoties nekad un cīnīties, un nekad neskatīties atpakaļ, bet turpināt skatīties uz priekšu. Mamma mūs ir audzinājusi kā ļoti spēcīgas personības, to es arī ļoti sajūtu tagad. Es domāju, ka no viņiem abiem man arī nāk šis talants, muzikālā dzirde. Ja mēs skatāmies pavisam atpakaļ, ļoti maz cilvēku to zina – no tētas puses vairākas paaudzes atpakaļ viens no pirmajiem Latvijas čellistiem-pamatlicējiem bija Otto Fogelmanis, kurš ir mana tēta tēta tēta brālis. To arī mums māca skolā, mūzikas literatūras stundās. Es ļoti lepojos, ka pēc tik daudz paaudzēm pilnīgi nejauši vai ne tik nejauši arī es spēlēju čellu un cenšos Latvijā ieviest kaut ko jaunu.

Kā bezrūpīgu, es mazliet biju dumpinieks. Patika visur iet, visu redzēt, mājās nevarēju nosēdēt. Ar draugiem vienmēr vajadzēja skriet un diet. Nevarēja dabūt mani pie miera. Es biju tāds ļoti enerģisks bērns, ļoti ziņkārīga. Atceros savu bērnību ar daudz mīlestības. Lai gan tas bija pēc deviņdesmitajiem gadiem, mēs bijām diezgan nabadzīgi. Mēs dzīvojām tādā mazā mājiņā, mums bija tikai viena istabiņa. Mēs tur dzīvojām diezgan daudzi cilvēki no ģimenes, bet mums vienmēr tās mazākās un vienkāršākās lietas bija tās pašas foršākās.

Vai mēdzi sastrādāt daudz nedarbu?

O, jā. Ļoti. Es biju nedaudz neveikla, man vienmēr viss krita no rokām ārā, es vienmēr uzskrēju uz galdiem. Mamma piktojās diezgan bieži, es biju saplēsusi ļoti daudz krūžu, šķīvju, vienmēr viss man krita no rociņām ārā. Beigu beigās tētis man mēdza sagriezt visu tik mazos gabaliņos, jo es zināju, kad es ņemšu tomātmaizi, man vienmēr tas tomāts nokritīs.

Kādi ir tavi nākotnes mērķi pēc dalības cīņā uz "Eirovīziju"?

Pirmkārt, es gribētu ticēt, ka tikšu uz Portugāli, es tiešām to vēlētos. Es turpināšu rakstīt savu mūziku, es skatīšos, kā cilvēki tagad reaģēs uz šo dziesmu un uz ''Esamību''. Ja cilvēki mani ņems pretī, vēlēsies kaut ko tādu, tad es palikšu Latvijā un centīšos arvien vairāk rakstīt mūziku, dot tautai. Ar cerību, ka viņus tā uzrunā, ka viņi iedvesmos mani un es iedvesmošu viņus. Es noteikti neapstāšos, jo es esmu sapratusi, ka tas ir mans, ka es no sevis nevaru izbēgt, ka man vienkārši ir jādara tas, ko es māku darīt.