Aktieri, sportisti un pornozvaigzne: slavenības, kas pievērsušās politikai  (12)

Austrijā dzimušais muskuļu kalns Arnolds Švarcenegers nedaudz vairāk kā septiņus gadus bija Kalifornijas gubernators.

Aktieris, kas slavu ieguva astoņdesmitajos gados ar lomām grāvējos "Conan the Barbarian" un "Terminator", ir viena no Holivudas lielākajām zvaigznēm. Taču 2003. gadā kino karjeru iepauzēja – kandidēja uz gubernatora amatu, vēlēšanās uzvarēja un nostrādāja amatā līdz 2011. gada janvārim. Un tad atkal atgriezās kino.

Būdams gubernatora amatā, sev pienākošos 175 000 ASV dolāru gada algu Ārčijs neprasīja, jo ar filmām esot sapelnījis pietiekami daudz.

Vaicāts, kāpēc izlēmis pievērsties politikai, Švarcenegers savulaik apgalvojis, ka "viss nācis ar laiku". "Es ieprecējos politiskā ģimenē," norādījis aktieris, kurš savulaik bija precējies ar Mariju Šraiveri – bijušā ASV prezidenta Džona Kenedija māsasmeitu

Daudz runāts, ka Švarcenegers labprāt sevi redzētu arī ASV prezidenta postenī, tomēr tas nav iespējams – likums neļauj uz šo amatu kandidēt cilvēkam, kas nav dzimis ASV.

Ja likums tiktu mainīts un Arnoldam Švarcenegeram pavērtos iespēja kļūt par ASV prezidentu, viņš būtu soli pa solim sekojis Ronalda Reigana pēdās.

Trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados itin ražīgi pastrādājis Holivudā, Reigans kļuva par Aktieru ģildes prezidentu, no 1967. līdz 1975. gadam pildīja Kalifornijas gubernatora pienākumus, bet 1981. gada janvārī kļuva par ASV prezidentu un šajā krēslā pavadīja divus termiņus jeb astoņus gadus.

Liktenis gan varēja lemt citādi – vien 69 dienas pēc stāšanās prezidenta amatā Reigana dzīvība tika apdraudēta. Kāds Džons Hinklijs pie viesnīcas Vašingtonā atklāja uz prezidentu uguni, Reigans smagā stāvoklī tika nogādāts slimnīcā, taču izdzīvoja.

Viņsaulē Reigans aizgāja 93 gadu vecumā – 2004. gada jūnijā mira no pneimonijas, ko krietni smagāku padarīja Alcheimera slimība. Kopumā viņa karjerā ir lomas aptuveni 80 filmās, īsfilmās un TV seriālos.

Pērn par Libērijas jauno prezidentu tika ievēlēts bijušais futbolists Džordžs Veā. Aizvadītajā oktobrī notika prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, kurā gan nevienam no kandidātiem neizdevās savākt balsu vairākumu. Toties tieši Veā, kurš jau divus gadus bija darbojies Senātā, ieguva visvairāk balsu – 38,4 procentus.

Novembrī bija jābūt vēlēšanu otrajai kārtai, bet tā aizkavējās, jo viens no kandidātiem, kas palika trešajā vietā, pirmās kārtas rezultātus apstrīdēja Augstākajā tiesā. Tā protestu atzina par vērā neņemamu, un otrajā kārtā vēlētājiem bija jāizvēlas vairs tikai no diviem kandidātiem: Veā un Džozefa Boakai.

Veā savas futbolista karjeras labākos gadus aizvadīja Francijā un Itālijā. Uzbrucējs pārstāvējis slavenus klubus: "Monaco", Parīzes "St. Germain", "AC Milan", spēlējis arī Anglijā – Londonas "Chelsea" un Mančestras "City". 1995. gadā viņš tika arī atzīts par gada labāko Eiropas futbolistu.

ASV senatora amatā 18 gadus savulaik nostrādāja Bils Bredlijs – bijušais basketbolists, kas Ņujorkas "Knicks" sastāvā divreiz kļuvis par NBA čempionu un iekļauts arī Pasaules basketbola slavas zālē.

Bredlijs pēc aiziešanas no Senāta izteica vēlmi kļūt par ASV prezidentu, tomēr Demokrātu partijas iekšējā balsojumā piekāpās Alam Goram, kas vēlāk zaudēja Džordžam Bušam.

Pēc sakāves Bredlijam tika piedāvāts ASV olimpiskās komitejas vadītāja postenis, no kā bijušais sportists lepni atteicās. Arī atkārtoti kandidēt uz iekļūšanu ASV Senātā viņš negribēja.

Pēc dažiem gadiem Bredlijs atkal uzradās politiskajā arēnā – kā Baraka Obamas atbalstītājs, un mēļoja, ka Bilam piedāvāta veselības ministra vieta valdībā, tomēr amats viņam netika. Pavisam politiku pie malas Bredlijs nav metis arī tagad – viņš konsultē Senātu finanšu jautājumos.

Viens no visu laiku labākajiem bokseriem Manijs Pakiao jau kopš 2010. gada maija bijis kongresmenis dzimtajās Filipīnās. Savukārt vēlāk viņš tika ievēlēts Senātā, kur sēdēs līdz pat 2022. gadam.

Boksera karjeru Pakiao, kas 2015. gadā bijis otrs pelnošākais sportists pasaulē aiz sava kolēģa Floida Meivezera, oficiāli nav beidzis. Vēl pērn jūnijā Austrālijā viņš cīnījās ar mājinieku Džefu Hornu, kas gan filipīnieti pieveica un atņēma viņam WBO čempiona godu.

Kopumā Pakiao kontā ir 68 cīņas profesionāļa statusā, 59 uzvaras un nopelnīti aptuveni 500 miljoni ASV dolāru (gan par boksa mačiem ringā, gan ieņēmumi no translācijas tiesību pārdošanas, gan sponsorēšanas līgumi).

"Es mīlu šo sportu un, kamēr nebūs zudusi kaisle, turpināšu cīnīties – par Dievu, manu ģimeni, faniem un valsti," tā pēc zaudējuma Hornam sacīja Pakiao. Kopš 2014. gada viņš Filipīnu līgā arī spēlē basketbolu – neņemot vērā to, ka ir vien 168 centimetrus garš. Šo gadu laikā viņš gan aizvadījis tikai dažas spēles un tagad ir brīvais aģents.

Septiņdesmitajos gados britu aktrise Glenda Džeksone tika pie diviem "Oskariem", "Emmy" balvas un kritiķi nebeidza vien slavēt viņas veikumu gan kino, gan uz teātra skatuves.

Aktrises karjeru Džeksone beidza deviņdesmito gadu sākumā, lai gatavotos vēlēšanām Apvienotajā Karalistē. Parlamentā viņa tika ievēlēta, rūpējās par transporta nozari un 2000. gadā pat izvirzīja savu kandidatūru Londonas mēra amatam, ko gan neieguva.

Nokalpojusi politikā 23 gadus, Džeksone 2015. gada vēlēšanās vairs nekandidēja. "Man ir jau gandrīz 80 gadu, pienācis laiks dot vietu kādam citam," toreiz paziņoja viņa un... atgriezās uz skatuves.

2016. gada beigās Džeksone slavenajā Londonas teātrī "The Old Vic" spoži nospēlēja titullomu Viljama Šekspīra "Karalī Līrā", saņemot žilbinošas atsauksmes un Londonas teātra augstākā apbalvojuma – "Olivier Awards" – nomināciju.

Kopš pērnā gada novembra vidus Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi mēra pienākumus pilda Kaha Kaladze – bijušais futbolists, kas pārstāvējis tādus slavenus klubus kā Itālijas "AC Milan" un Kijevas "Dinamo".

Savulaik viņš kļuva par visu laiku dārgāko Gruzijas futbolistu, jo Milānas klubs 2001. gadā par viņu "Dinamo" samaksāja 16 miljonus eiro. Karjeru Kaladze noslēdza 2012. gadā. Interesanti, ka savus vienīgos vārtus valstsvienības rindās futbolists guvis mačā ar Latviju – 2008. gada februārī pārbaudes spēlē, kurā Gruzija zaudēja ar 1:3.

Neilgi pēc sportista karjeras beigšanas Kaladze pievērsās politikai – iestājās miljardiera Bidzinas Ivanišvili jaundibinātajā partijā un 2012. gada oktobrī tika ievēlēts Gruzijas parlamentā. Ivanišvili partija vēlēšanās uzvarēja, tās dibinātājs kļuva par Ministru prezidentu, bet Kaladzem tika premjera palīga un enerģētikas ministra postenis.

Tas gan izraisīja sašutuma vētru – Kaladze iepriekš bija iesaistījies hidroenerģijas biznesā, un tas lika domāt par iespējamu interešu konfliktu.

Ministra amatu viņš pildīja līdz pērnā gada vidum, kad atkāpās, lai kandidētu uz Tbilisi mēra posteni. Šajās vēlēšanās Kaladze uzvarēja, iegūstot 51,13 procentus balsu, un nu galvaspilsētas mēra krēslā sēž bijušais futbolists.

Rokgrupas "Midnight Oil" vokālists Pīters Gerets no 2004. gada oktobra līdz 2013. gada augustam darbojās Austrālijas parlamenta Pārstāvju palātā. Viņš pildījis gan vides, gan skolas izglītības ministra pienākumus, pārstāvot Austrālijas leiboristu partiju.

Jau laikā, kad "Midnight Oil" bija slavas zenītā, mūziķi pamanījās gan no skatuves, gan intervijās paust savus politiskos uzskatus.

Tā, piemēram, uzstājoties 2000. gada Sidnejas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā, uz "Midnight Oil" mūziķu drēbēm bija redzams vārds "piedodiet". Tā miljoniem TV skatītāju viņi pauda savu attieksmi pret premjera Džona Hovarda valdības atteikumu oficiāli atvainoties par pāridarījumiem Austrālijas aborigēniem.

Politiķa karjeru vismaz uz laiku noslēdzis, Gerets atkal ir atgriezies "Midnight Oil", un grupa pēc ilgāka pārtraukuma pērn atsāka koncertēt.

2012. gadā noslēdzis smagsvara boksera karjeru, politikai nopietni pievērsās ukrainis Vitālijs Kļičko. Jau tā paša gada decembrī viņš kļuva par Ukrainas domes deputātu, vadot paša izveidoto partiju "УДАР".

Kopš 2014. gada jūnija Kļičko valda Kijevā – ir pilsētas mērs un administrācijas vadītājs. Tajā pašā gadā bokserim bija arī plāns balotēties Ukrainas prezidenta vēlēšanām, taču konkurenti nāca klajā ar kompromitējošu informāciju – tika atklāts, ka brāļi Kļičko deviņdesmitajos gados cieši sadarbojušies ar kādu ietekmīgu Kijevas bandītisko grupējumu.

Kļičko no kandidēšanas uz prezidenta amatu atteicās, tā vietā piesakoties ieņemt Kijevas mēra posteni, un uzvarēja šajās vēlēšanās, iegūstot 56,7 procentus balsu. Pie zaudējumiem Kļičko nav pieradis – profesionālajā boksera karjerā viņš no 47 cīņām uzvarēja 45, piekāpjoties vien amerikāņiem Krisam Bērdam un Lenoksam Lūisam.

1987. gadā Itālijas parlamentā tika ievēlēta Ilona Stallere – dāma, kas vairākus gadus darbojās pornoindustrijā. Lai tiktu pie šī amata, pietika ar 20 000 vēlētāju balsu.

Ilona jeb Čičolina (šādu pseidonīmu viņa pieņēma, septiņdesmito gadu vidū vadot kādu radio šovu) parlamentā nostrādāja četrus gadus, uz otro termiņu pārvēlēta netika. Taču, atrodoties amatā, spēja panākt, lai par viņu runātu, – reiz pat piedāvājās pārgulēt ar Irākas līderi Sadamu Huseinu, ja tas reģionā izbeigs karadarbību.

Deviņdesmito gadu sākumā kopā ar citu pornoindustrijas darboni nodibinājusi Mīlestības partiju, Stallere atkal mēģināja iekļūt parlamentā, bet vēl pēc desmit gadiem sāka prātot par politiķes karjeru dzimtajā Ungārijā.

Nekas nesanāca arī tur, un Čičolina atgriezās Itālijā – vēlējās ieņemt Milānas mēra krēslu, solot, ka pilsētā izveidos milzīgu, ienesīgu kazino. Nu Čičolinai ir jau 66 gadi, viņa saņem pensiju kā bijusī Itālijas parlamenta locekle un vēlmi atgriezties politikā laikam tomēr metusi pie malas.

Olimpiskā čempione vingrošanā Alīna Kabajeva jau 18 gadu vecumā iestājās partijā "Единая Россия". Sešus gadus vēlāk viņa kļuva par Krievijas Valsts domes deputāti, kur nostrādāja divus sasaukumus – līdz 2014. gada septembrim.

Nu viņa ir privātā mediju holdinga "Национальная Медиа Группа" direktoru padomes priekšsēdētāja un vada arī sporta izdevuma "Спорт-Экспресс" direktoru padomi.

Plašāku atpazīstamību ārpus sporta pazinēju loka Kabajeva gan neieguva ar kļūšanu par domes deputāti, bet gan pēc tam, kad medijos parādījās baumas par viņas sakaru ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.

Kāds franču izdevums pat viņu nodēvēja par "Krievijas otro lēdiju", baumoja, ka viņa no Putina gaida bērnu, taču pati par savu privāto dzīvi Kabajeva jau gadiem atsakās runāt.

Tāpat arī mēļo, ka 2015. gada martā kādā prestižā klīnikā Šveicē bijusī vingrotāja pasaulē laidusi Putina mazuli, tas pat esot viņas otrais bērns, taču kaimiņzemes mediju vidē šī ir tēma, par ko runāt nav pieņemts.

No 2010. līdz 2014. gadam Islandes galvaspilsētas Reikjavīkas mēra amatā pabija "stand-up" komiķis Jons Gnarrs.

Gatavojoties vēlēšanām, viņš nodibināja "Pašu labāko partiju", pavēstīja, ka negrasās pildīt nevienu no dotajiem solījumiem un garantē tikai to, ka visus gaida priecīga nākotne. "Pilsētu, protams, ar jokiem nepārvaldīsi, bet satīra – tā ir laba iespēja domāt," tā teica Gnarrs, kam vēlēšanās izdevās uzvarēt.

Politikas eksperti lēsa – tas bijis protesta balsojums, jo par līdzšinējiem politiķiem tauta pēc 2008. gada finanšu krīzes balsot vairs nav vēlējusies.

Tā nu sešas no 15 vietām Reikjavīkas domē tika partijai, kas solīja "bezmaksas dvieļus visos baseinos, polārlāci pilsētas zooloģiskajā dārzā, pašiem savu Disnejlendu, bezmaksas ieeju izklaides parkos".

Uz otro termiņu Gnarrs nekandidēja, bet pēdējos gados izskanējušas baumas, ka viņš varētu gribēt kļūt par Islandes prezidentu. Uz šīm runām viņš vien atbildējis, ka tuvākajā laikā to negrasās darīt, bet nākotnē, iespējams, par to padomās.