10 filmas, kas joprojām ļaudīm neliek mieru  (55)

Šis sīkums tad arī neliek mieru ne kino faniem, ne arī parastiem skatītājiem, liekot filmu skatīties vēl un vēl, lai atrastu kādu iepriekš neievērotu detaļu, kas izskaidrotu notiekošo.

Atsevišķos gadījumos pat skatītāju vidū rodas skaļas diskusijas. Tas var būt gan negaidīts pavērsiens filmas beigās, gan arī kāds notikums filmas vidū. Katrā ziņā šāds fenomens ir gana interesants, lai to papētītu nedaudz dziļāk.

"DELFI Izklaide" piedāvā atcerēties desmit filmas, kas mums visiem neliek mieru vēl šodien.

"Amerikāņu psihopāts" nav no viegli skatāmajām filmām. Tiesa, Kristiāna Beila (Christian Bale) tēlojums ir nepārspējams, to ir bauda apbrīnot. Tomēr filmā redzamā vardarbība un tās izskaistināšana var šķist atbaidoša, nemaz nerunājot par galvenā varoņa Patrika dīvaino uzvedību un slikto izturēšanos pret sievietēm, pat ja tas viss ir veidots ar acīmredzamu sarkasma devu.

Kā izrādās, "Amerikāņu psihopāts" ir izraisījis pietiekami daudz pretrunīgu reakciju arī fanu vidū. Proti, nav vienotas versijas par to, kas tad īsti filmā ir īsts un kas nav. Tas, ka Patriks nevienu cilvēku nav nogalinājis, kaut cik ir skaidrs. Bet kā ar pārējām izdarībām? Kādēļ neviens no apkārtējiem tikpat kā nereaģē uz viņa neparasto uzvedību? Kāda tam visam ir nozīme? Jautājumu ir daudz, un atbildes uz tiem būs vien jāmeklē, filmu skatoties vairāk nekā vienu reizi.

Režisors Darens Aronofskis (Darren Aronofsky) jau bija pazīstams ar kārtīgiem prāta apdullinātājiem, piemēram, ar filmām "Melnais gulbis" un "Avots" ("The Fountain"). Tomēr neviens – pat ne režisora lielākie fani – nebija gatavs vājprātam, ko sagādāja Aronofska jaunākais veikums "Māt!". Pilnīgā nesaprašanā nonāca gan skatītāji, gan arī kinokritiķi, par ko liecina filmas zemie ienākumi un pretrunīgie vērtējumi.

Vēl viena lieta, par ko visi, kas filmu ir redzējuši, nav vienisprātis, ir tās nozīme – jeb tas, ko tieši filma simbolizē. Ja viens tajā saskata Bībeles motīvus, tad otrs ierauga rakstnieku grūtības, bet trešais pamana sabiedrības spiedienu, ar kādu nākas sastapties slavenībām. Katrā ziņā vienas taisnības, šķiet, nav un nebūs, jo "Māt!" ir no tām retajām filmām, kas spītīgi pretojas jebkādai konkrētai interpretācijai. Tā vietā skatītājs tiek burtiski piespiests apdomāt un analizēt redzēto. Citas iespējas tikt skaidrībā nav. Ja nu vienīgi tāda radīsies pēc vairākiem gadiem, kad kinomīļi šo darbu sāks novērtēt no jauna.

Otrā visu laiku ienesīgākā, kā arī, ļoti ticams, skatītākā un mīlētākā filma ir Džeimsa Kamerona "Titāniks". Šo episko mīlas stāstu, iespējams, neatpazīs vien jaunākā paaudze (tai Kamerons ir radījis "Avataru"). Un skatītāju iemīļota filma noteikti ir ne jau lielā kuģa grimšanas dēļ, bet pateicoties traģiskajam Džeka un Rouzas mīlestības stāstam. Jautājums, kas visus šos gadus ir plosījis skatītāju sirdis, skan šādi: "Kādēļ Džekam bija jāmirst?"

Uz šo jautājumu ir centušies atbildēt ne tikai fani un eksperti, bet pat zinātnieki. Viens no populārākajiem eksperimentiem ir redzams arī šovā "Mythbusters", kur liktenīgais plosts tika izveidots no jauna un fiziski testēts. Beigu beigās teju visi eksperti bija vienisprātis: "Džekam nebija jāmirst!" Tātad atliek vien vērsties pie paša režisora, kura pamatojums Džeka nāvei ir gaužām vienkāršs, proti – tā bija rakstīts scenārijā! Citiem vārdiem sakot, Džeks mira, lai skatītājos radītu iekšējo pārdzīvojumu. Un šāds mērķis ir acīmredzami sasniegts.

Oriģināla kino autoru Holivudā nav daudz, bet vēl lielāks retums ir tādi, kuru filmas pelna rekordlielas summas. Viens no šādiem retiem oriģinālu dižpārdokļu meistariem ir Kristofers Nolans. Atzītākais darbs režisora karjerā joprojām ir "Pirmsākums" – episks prāta mežģis, kas burtiski ielūkojas galveno varoņu galvās.

Ar skaļu mūziku un neticamiem specefektiem "Pirmsākums" sniedz neaizmirstamu kino skatīšanās pieredzi. Bet vēl neaizmirstamāks ir filmas neskaidrais nobeigums ar Leonardo di Kaprio griezto vilciņu. Šī ikoniskā aina kārtīgi iesēžas skatītāju atmiņā, un tai, neapšaubāmi, ir mākslinieciska nozīme. Tomēr skatītāju diskusijas nerimstas joprojām. Vai filmas notikumi ir vai nav galvenā varoņa sapnis – tas lai paliek katra paša interpretācijai.

Sers Ridlijs Skots savas ilgās režisora karjeras laikā ir radījis nevienu vien klasikas cienīgu darbu. Viens no tiem ir zinātniskās fantastikas filma "Pa asmeni skrejošais" ar Harisonu Fordu galvenajā lomā. Skatītāji un kinokritiķi šo filmu savulaik līdz galam nenovērtēja (tāpat kā tās nesen iznākušo turpinājumu), teju vai atstājot to pagātnes nolemtībai. Bet laimīgā kārtā ap filmu pamazām izvērtās plašs fanu kults, liekot darbam atdzimt no jauna. Krāšņie specefekti, brīnišķīgā mūzika, kā arī neatkārtojama estētika un citāti – tas viss joprojām spēj atstāt paliekošu iespaidu.

Šī fanu interese vienlaikus arī raisa plašas diskusijas, liekot filmu izķidāt no A līdz Z. Šajā gadījumā visvairāk tiek apspriests filmas nobeigums, un tas savā ziņā atgādina filmas "Pirmsākums" beigas. Tikai šeit vilciņa vietā Harisona Forda atveidotais varonis Dekārds aiz sevis atstāj origami vienradzi. No vienas puses, tā var šķist nejauša sakritība, bet, analizējot filmā redzamās norādes, rodas ļoti ticama teorija, ka Dekārds patiesībā ir replika. Pateicoties filmas turpinājumam, šī teorija vairāk vai mazāk tiek apstiprināta. Bet gandarījumu, ko sagādā oriģinālo norāžu meklēšana, tas nekādi nemainīs.

Spriedzes meistars Džons Kārpenters 1982. gadā radīja ļoti šaušalīgu filmu – "Radījums" – par nezvēru, kas spēj imitēt savus upurus. Savulaik gan filma īpašu atsaucību neguva – tā nepatika nedz kritiķiem, nedz arī skatītājiem un vispār tika uzskatīta par izgāšanos. Tomēr, skatoties ar šodienas acīm, tā ne tikai spēj uzdzīt šermuļus, bet bieži vien tiek dēvēta par vienu no visu laiku labākajām un biedējošākajām šausmu filmām.

No asinis stindzinošas atmosfēras līdz varoņu iekšējai spriedzei – filmā noteikti netrūkst lietu, no kurām baidīties. Bet, iespējams, visvairāk šausmu uzdzen filmas nobeigums, kurā divi pāri palikušie personāži, gaidīdami palīdzību, tā arī paliek neskaidrībā par radījuma likteni. Iespējams, radījums jau ir miris, bet tikpat labi varētu būt iemiesojies kādā no varoņiem. Šī neskaidrība pavisam noteikti gādās par īstu nemieru un dažām negulētām naktīm.

Slavenā "Matriksa" triloģija savulaik radīja neiedomājamu kulta fenomenu. Pirmās filmas – kurā galvenie varoņi dzīvo datorsimulācijā – stāsta ideja uz skatītājiem atstāja tikpat lielu iespaidu kā tolaik prātam neaptveramie specefekti. Šobrīd gan daļa no tiem drīzāk atgādina datorspēļu kadrus, nekā pārsteidz, tomēr filmas ietekme uz kino industriju un Rietumu popkultūru ir nenovērtējama. Īstās problēmas sākās ar triloģijas turpinājumiem, kas lika vilties pat lielākajiem "Matriksa" faniem.

Iespējams, tas tādēļ, ka pirmā daļa bija krietni vien vienkāršāka un saprotamāka, tādējādi daudz pieejamāka plašākai auditorijai. Turpretī turpinājumi (kas iznāca vien ar pusgada starpību) bija filozofisku ideju pilni, bet stāstam izsekot līdzi spēja vien rūdītākie skatītāji. Rezultātā sanāca viena liela vilšanās – kā fanu, tā arī kritiķu acīs.

Šobrīd, kad visa šī jezga ir sen jau rimusies, pie Neo sāgas var atgriezties ar pavisam citu skatījumu. Interneta dzīlēs jau labu laiku ir atrodamas dažādas stāsta interpretācijas un analīzes (daudzas no tām meklē paralēles ar Austrumu reliģijām), kas pierāda, ka Vačovsku māsām (triloģijas režisorēm) tomēr bija brīnišķīga vīzija. Mēs gluži vienkārši tai nebijām gatavi.

Ar "Zvaigžņu karu" oriģinālo triloģiju viss ir ļoti vienkārši – kaudze šķēršļu un negaidītu pavērsienu, līdz labie, kā vienmēr, uzvar ļaunos. Tomēr starp filmas faniem un "Zvaigžņu karu" radītāju Džordžu Lūkasu joprojām pastāv pamatīgs un līdz galam neatrisināts strīds jeb: "Kurš šāva pirmais? Hans vai Grīdo?" Saknes šim strīdam ir meklējamas pirmās "Zvaigžņu karu" filmas restaurētajā griezumā, kas ir bēdīgi slavens ar izgrieztām ainām un dīvainiem pievienotiem specefektiem.

Hana Solo iepazīšanās ainā varonis nošauj citplanētieti Grīdo. Oriģinālajā griezumā Hans ir vienīgais, kas izdara šāvienu, kamēr restaurācijā to pašu izdara arī Grīdo. No vienas puses, sīkums vien ir, tomēr faniem šī nelielā izmaiņa gandrīz pilnībā izmaina redzējumu uz personāžiem Hanu un Grīdo!

Ar faniem joki ir mazi – argumenti pret restaurāciju iekļauj ne tikai lūkošanos scenārijā (kur Hans šauj vienīgais), bet pat nosodījumu par pašu restaurāciju. Lūkasam tikmēr neatliek nekas cits kā attaisnoties ar nevēlēšanos atstāt priekšstatu par Hanu kā aukstasinīgu slepkavu. Pagaidām taisnība paliek veidotāju jeb restaurācijas pusē. Kaut gan vienmēr jau var cerēt uz jaunāku restaurāciju, kas izlabotu arī nesen pieļautās kļūdas.

Kventina Tarantino "Lubene", nenoliedzami, ir labākais šī režisora veikums. Filma ar vairākām savstarpēji savītām sižeta līnijām ieņem īpašu vietu kino mīļotāju sirdīs. "Lubene" kulta statusi ieguvusi, ne tikai pateicoties atsaucēm un neskaitāmām filmas analīzēm, bet arī dažādām ļoti neparastām un pat mistiskām fanu teorijām. Populārākā no tām skar koferi, kuru filmas personāžs Voless liek atgūt saviem pakalpiņiem.

Precīzāk – fanu prātus nodarbina tā saturs. Filmas laikā tas ne reizi netiek atklāts, bet kofera atvēršanas brīdī ir redzami vien dzelteni gaismas stari. Tieši šeit arī sākas fanu teorijas, starp kurām iekļaujas tādi minējumi kā "kaut kas radioaktīvs" un briljanti – tie paši, kas figurēja Tarantino iepriekšējā filmā "Rezervuāra suņi". Toties visneparastākā teorija noteikti ir tā, kuras autori apgalvo, ka koferī atrodas Volesa dvēsele. Par to liecinot plāksteris uz viņa pakauša, kā arī kofera atslēgas kods – 666.

Pats Tarantino tikmēr apgalvo, ka kofera saturs ir gluži vienkārši "makgafins" (viltus manevrs) – sižeta paņēmiens, kas šajā gadījumā koferī ļauj atrasties jebkam, ko vien pieprasa sižets vai skatītāju iztēle. Tātad visām teorijām ir taisnība!

Stenlijs Kubriks ir radījis ne vienu vien kulta meistardarbu – tātad ne velti tiek saukts par visu laiku labāko režisoru. Kubrikam vienmēr ir piemitusi skrupoloza un vizionāra pieeja filmu veidošanai. Kā lielisku piemēru var minēt 1968. gada zinātniskās fantastikas šedevru "2001: Kosmosa odiseja". To radot, Kubriks darīja visu iespējamo, lai filma, kuras darbība norisinās kosmosā, izskatītos tik zinātniski precīza, cik vien iespējams. Piemēram, lai simulētu bez-gravitācijas stāvokli, tika izmantotas virves un rotējoši statīvi, bet kosmosa kuģa lidojuma ainām tika veidots liels un precīzs kuģa modelis. Jāpiebilst, ka šī ir tikai neliela daļa no paņēmieniem, kuri kopš to radīšanas filmu uzņemšanā tiek izmantoti joprojām.

Tiesa, uzreiz pēc iznākšanas filma saņēma pretrunīgas atsauksmes, tomēr tā ātri nonāca kulta statusā, kas nodrošināja nepieciešamo atzinību un, neizbēgami, arī fanu teorijas. Tās, protams, lielākoties skar filmas jēgu, jo daudzas sižeta detaļas tā arī līdz galam netiek izskaidrotas. Nav skaidra ne Monolīta nozīme, ne arī tas, kas tad īsti filmas beigās notika ar galveno varoni. Bet skaidrs ir viens – Stenlija Kubrika vēlme bija, lai katrs skatītājs filmā meklētu pats savu interpretāciju. Tas tad arī ir labākais, ko skatītājs ar savu personīgo filmas skatīšanās pieredzi vispār var iesākt.