Recenzija: Ne jau atkal 'Singapūras Satīnam' jauns albums  (8)

Albuma kompozīcija veidota, atsaucoties uz supervaroņu filmām. "Singapūras Satīna" biedri dzīvo savā universā, tāpat kā "Marvel" vai "DC" varoņi. Tas, kas notiek šajā izplatījumā, nav vērtējams pēc vispārpieņemtajiem standartiem, un līdzības ar reālo dzīvi ir tikai sakritības. Šo domu paspilgtina mākslinieka Harija Grundmaņa teicami noformētais albuma vāks, kas iemieso labāko no varoņu žanra.

Teju 20 dziesmas garo albumu kopā sajūdz skiti, kuros ar dūšīgu pašironijas devu tiek komentēts grupas ceļš līdz tagadējam statusam no klausītāja vulgaris perspektīvas.

Alternatīvās vēstures stundai seko vienas nakts sakaru triloģijas noslēdzošā dziesma "Bija vērts", kas jābauda pēc tam, kad dzirdēti skaņdarbi "Ir vērts" un "Nav vērts", kuri meklējami iepriekšējās grupas relīzēs. Ļaušanās maigākam skanējumam novērojama arī dziesmās "Ofiss" un "AfteRĪTS", kā arī albuma spēcīgākajā veikumā "Piededzini mann", kurā piedalās "Riga Reggae" solists Horens Stalbe.

"Satīns" zina – ja vēlies, lai tevī klausās, tavam stāstam jārisinās sinhroni ar aktualitāti vai cilvēciski saprotamiem lielumiem. Šā knifa pārzināšana un izmantošana noderējusi vairāku miljonu skatījumu un klausījumu sasniegšanai. Arī albumā "Singapūras Satīns 2: Ne jau atkal" šī stāstu veidošanas tehnika tiek demonstrēta vairākās dziesmās, piemēram, "Eskortserviss", "Briseles kāposts" un "Pārāk jauna". Šā rokraksta klātbūtne jūtama atsevišķos pantos visa albuma garumā katra dalībnieka izpildījumā.

Pirmšķirīgais valodas lietojums latviešu repā, tātad arī "Singapūras Satīna" daiļradē, ir tas, kas ļāvis šim žanram no nišas produkta kļūt par pieprasītāku mantu nekā Hugo Laša maisiņi.

Latviešu valoda ir sarežģīts kods, kas pēc pirmā acu uzmetiena noteikti nav pateicīgs repa darināšanai. Par spīti tam, puiši ir izkopuši savu stilu, kas mūsu valodas mežģus ieziež ar lingvistisku lubrikantu un neparedzamos ritma zīmējumos ļauj valodai funkcionēt jaunā un neatkarīgā formā.

Albumā neizpaliek arī repā tradicionālā pasmiešanās par slavenībām. Savu vārdu sadzirdēs tādi zināmi personāži kā Evija Vēbere, Egons Reiters, Dzintars Čīča, Dons un vairāki citi. Protams, neviena norāde nav jāuztver pārlieku nopietni. Kā reiz teica Eminems – ja tavs vārds ar kaut ko rīmējas, tas tiks sarīmēts. Nekā personīga.

Dziesma "Es nesaprotu dziwi (G-MIX)" noteikti radīs visvairāk jautājumu. Ja ar jēdzienu "latviešu reps" iepazinies, pateicoties Kristīnei Prauliņai vai Kristīnei Pāžei, tad šo dziesmu būs ārkārtīgi grūti sagremot. Varbūt pat nevajag. Tā ir latviešu repa konceptuālā māksla, kurai arī vajag telpu. Vēlams, ar mīkstām sienām un bez asiem stūriem.

Albuma muzikālais noformējums faktiski ne ar ko nepārsteidz. Visi pavadījumi ir dzirdēti n-tās reizes. Pie šāda stila bītiem repo no Ņujorkas līdz Viļāniem, taču reps nav mūzika, pavadījums ir nepieciešams tikai simboliski. Varbūt, ja "Satīna" dalībnieki nebūtu nošņaukuši visas nošu līnijas, mēs varētu runāt dziļāk par muzikālo daļu.

Taču tā nav bītu autoru vaina, to paģērē mūsdienu etiķete. Tāds nu diemžēl ir popmūzikas skanējums visā pasaulē, kas ar industriālu intensitāti kņudina klausītāja kājstarpes čakru. Kā zināms, pārmērīga kņudināšana atrofē konkrēto punktu un sajūtas top ļoti vienveidīgas. Šis ir skanējums, kas lieliski "iekačā" masas koncertos, kas arī ir viens no grupas mērķiem. Lai arī garlaicīgi, tomēr pavadījumi nostrādāti profesionāli un kvalitatīvi.

Kopumā albums vērtējams kā dinamisks un neparedzams, kā jau supervaroņu stāstiem klājas. Sev noderīgas lietas tajā atradīs gan reptūristi, gan rūdīti klausītāji. Tas ir pārsātināts ar krāšņiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, kurus visus nav iespējams uztvert uzreiz, tāpēc saistošs tas paliks arī pēc otrās un trešās klausīšanās reizes.

Klusībā cerēju, ka šis būs "Singapūras Satīna" magnum opus, tomēr tas drīzāk ir tikai magnum, kas arī ir gana augsts rādītājs.

Ja es būtu pasaules karalis, gribētu, lai grupa izdod vēl tikai vienu albumu, ap desmit dziesmu, kas būtu koncentrāts tikai ar pašu jaudīgāko no puišu arsenāla. Tad godam pacelt bandanu un beigt savu pastāvēšanu. Tas nav ļauna vēlējums, bet gan atklāsme, ar kuru dzīvoju jau zināmu laiku. Žanrs gan Latvijā, gan pasaulē ir noguris no nemitīgās balles, plātīšanās un seksuāli apjukušu meiteņu apdziedāšanas.

Izmetot uz galda taro kārtis, secinu, ka reps, visticamāk, pārorientēsies uz atklātiem, emocionāliem vēstījumiem, ko noteikti pavadīs liriskāki, mazāk pumpējoši muzikālie pavadījumi. Tāpat kārtis pareģo, ka reps par sociālajām nedienām atkal kļūs par vienu no pamatakmeņiem, uz kā konstruēt žanra kārtējo atdzimšanu. Mans vērtējums – 7.5 no 10.