Patiesie notikumi, kas iedvesmoja Otrā pasaules kara drāmu 'Greyhound'  (11)

"Greyhound" ir patiesos notikumos balstīts stāsts, kura centrā ir ASV Jūras spēku komandieris Džordžs Krauze savā pirmajā kara misijā uz kuģa "Greyhound". Viņa uzdevums ir vadīt daudznacionālu tirdzniecības kuģi pavadošu konvoju, kam uzbrūk vācu zemūdenes 1942. gada sākumā.

Pienākumi uz Krauzes pleciem ir smagi un viņam nemitīgi nākas pieņemt sirdi plosošus lēmumus. Vai viņam vajadzētu apstāties un izglābt vīrus no ledainā ūdens vai doties uz priekšu, lai potenciāli glābtu vairāk? Ik lēmums un pieņēmums par ienaidnieka nākamo soli ietver sevī potenciāli nāvējošas sekas – ne tikai par viņa kuģa apkalpes likteni, bet par visas tirdzniecības kuģi pavadošās karavānas likteni.

Tomss Henkss, kurš sevi dēvē par Otrā pasaules kara entuziastu, veidojot scenāriju, par pamatu ņēmis Sesila Skota Forestera (Cecil Scott Forester) 1955. gada romānu "Labais gans" ("The Good Shepherd"). Līdztekus Henksam filmā spēlē Stīvens Greiems (Stephen Graham), Robs Morgans (Rob Morgan) un Elizabete Šū (Elisabeth Shue).

Sākotnēji bija paredzēts, ka filmas pirmizrāde notiks 8. maijā. Koronavīrusa pandēmijas dēļ to pārcēla uz 19. jūniju, bet pēc tam "Sony Pictures" paziņoja par izrādīšanas tiesību pārdošanu "Apple TV+" uz 15 gadiem, kas to padarīs pieejamu vairāk nekā 100 valstīs. "Apple TV+" filma skatāma kopš 10. jūlija.

Kā "BBC History Magazine" raksta britu vēsturnieks Džeimss Holands (James Holland), iemesls šīs kaujas vēsturiskajam nozīmīgumam ir fakts, ka caur Atlantijas okeānu notika gan ienākošo, gan izejošo tirdzniecības kuģu plūsma. Ja tiktu zaudēta piekļuve Atlantijas okeānam, zustu arīdzan pati Lielbritānija. Globālā piegādes ķēde, no kuras bija atkarīgi sabiedrotie, ieskaitot Padomju Savienību, būtu sarauta, smagi ietekmējot visus iesaistītos. Tieši tāpēc Lielbritānija tik ļoti iespringa, lai nezaudētu, strādājot gan pie kaujās nepieciešamo tehnoloģiju uzlabošanas, gan attīstot izlūkošanu un karadarbības organizāciju.

Par laimi – pirms kara Ādolfs Hitlers deva priekšroku apjomīgas sauszemes karaspēka izveidošanai, jūras spēkus atstājot otrajā plānā, lai gan bija skaidrs, ka viņa karakuģi nevarētu sacensties ne ar Karalisko Jūras floti, ne Francijas un ASV Jūras spēkiem.

Tas bija iemesls, kāpēc Vācijas zemūdeņu flotē bija vien 3000 vīru, un brīdī, kad izcēlās karš un Lielbritānija bija vissliktākajā pozīcijā, Atlantijas okeānā atradās tikai 13 Vācijas zemūdenes. 1941. gada janvārī bija vien sešas.

No 1941. gada septembra kaujā par Atlantiju iesaistījās arī ASV Jūras spēki, taču pēc tam, kad decembrī iesaistījās arī Japāna, lielākais smagums kaujā par Atlantiju gūlās uz Lielbritānijas un Kanādas pleciem, jo ASV Jūras flote koncentrējās uz Kluso okeānu.

Tikmēr Vācijas zemūdeņu skaits pieauga, taču flote cieta neprasmīgu kaujas stratēģiju un nepārdomāta ekipējuma pielietojuma dēļ. Turpretī sabiedrotie arvien turpināja uzlabot izlūkošanas tehniku un ieročus, apvienojot to ar kuģiem un lidmašīnām no Ziemeļamerikas, Islandes un Lielbritānijas.

1942. gada sākumā Vācijas zemūdenes bija aizvirzītas uz Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas austrumu krastiem, kur vēl nebija izveidotas karavānu sistēmas. Sekoja slaktiņš, kas turpinājās līdz kuģu karavānu ieviešanai, kā rezultātā vācu zemūdenes tika aizvirzītas Atlantijas okeāna vidienē.

Cīņas šajā posmā bija sevišķi spīvas un ļoti dzīvīgi tās ir aprakstītas Forestera grāmatā. Lai arī briesmīgākās cīņas notika tieši tad, kad tika pārtvertas karavānas, tomēr vairāk nekā 80% sabiedroto karavānu Atlantijas okeānu šķērsoja pilnībā neskartas, tāpēc pēc 1943. gada pirmajā pusē ar atkārtotiem mēģinājumiem beidzot spēja līdz maijam pieveikt vācu zemūdeņu floti.

Kā Otrajam pasaules karam veltītajā radio raidījumā "Šīs dienas acīm" sarunā ar Kara muzeja pētnieku Valdi Kuzminu atklāj žurnālists Eduards Liniņš, kauja par Atlantiju bija brutāla – dzīvību tajā zaudēja 36 tūkstoši britu jūrnieku, nogremdēja 3500 tirdzniecības kuģu un 175 karakuģus, iznīcinot 30 tūkstošus vācu kara jūrnieku un nogremdējot 783 zemūdenes un vairākus karakuģus. Abās kara "ierakumu" pusēs tika pastrādāti varoņdarbi, un bieži vien tas nozīmēja pievārēt draudīgāko pretinieku no visiem – nepielūdzamo Atlantijas okeānu.

1939. gada augusts

Gatavojoties karadarbībai, Vācijas zemūdeņu flote izvietojas Ziemeļjūrā, nogremdējot pirmo kuģi vien dažas stundas pēc kara sākšanās ar Lielbritāniju

1940. gada jūnijs

Francijas ostu sagūstīšana dod Vācijai vieglu pieeju Atlantijas okeāna ziemeļu un dienvidu daļām

1940. gada beigas, 1941. gada sākums

Pirmā "laimīgā stunda" – Vācijas zemūdeņu flote niecīgā sastāvā piedzīvo ievērojamu pārsvaru pār Lielbritānijas Karalisko Jūras kara floti.

1942. gada janvāris–jūnijs

Vācijas zemūdenes gūst lielus panākumus ASV austrumu krastā

1943. gada marts

Konvoju kauju virknē Vācijas zemūdenes draud iznīcināt britu pavadošos karakuģus

1943. gada aprīlis–maijs

Sabiedrotie atgūst iniciatīvu Atlantijas okeānā, nogremdējot vairāk vācu zemūdeņu un zaudējot mazāk savu tirdzniecības kuģu

1943.–1945. gads

Vācijas zemūdeņu "kampaņas" efektivitātes pakāpenisks kritums