Tā kā šogad "Eirovīzijas" trakums mums iet secen, varam vismaz daļēji remdēt savas alkas pēc ikgadējās popmūzikas olimpiādes ar Vila Farela radīto pērli "Eurovision Song Contest: The Story of Fire Saga", kas pieejama platformā "Netflix". Uzreiz brīdinām, ka šajā rakstā gaidāmi daudzi "spoileri", tādēļ pirms turpmākajām rindkopām ir vērts vismaz virspusēji iepazīties ar pašu filmu.
Vērts brīdināt, ka Vils Farels nav ne Rovans Atkinsons, ne Džims Kerijs vai Edijs Mērfijs, lai patiktu teju visiem, – viņa humors allaž bijis liekams kategorijā "mīli vai nīsti", tādēļ saprotams, ka filmā redzamie pārspīlējumi un muļķīgās situācijas, kurās brīžiem kauna sajūta ņem virsroku pār smiekliem, nebūs pa prātam prasīgākajiem komēdiju pazinējiem. Ja viņam raksturīgais humors netiek celts godā iepretim jūsu ekrānam, labāk veltiet šīs pāris stundas kādai nodarbei, kurā nenāksies pielietot ironiju un mīlestību pret izklaidējošu un vienkāršu saturu.
Kā noprotams, filma vēsta par grūto un neprognozējamo ceļu līdz "Eirovīzijas" skatuvei, un šo stāstu, šķiet, vēlas izdzīvot tūkstošiem mūziķu-amatieru visā Eiropā. Mazajā Islandes pilsētiņā Husavikā vietējā bāra muzikanti Lars un Sigrita jau kopš bērna kājas sapņo par iespēju piedalīties vismaz valsts nacionālajā atlasē, un filmas gaitā viņu iecerētais, protams, piepildās visai neticamu un pārdabisku apstākļu sakritību rezultātā.
Cauri tam braši vijas neizskaidrojami nepiepildīts mīlasstāsts, kas slavas un spriedzes virpulī piedzīvo ne vienu vien šķērsli, tāpat kā dzīves gaitā iesakņojušās un līdz galam neizrunātās problēmas stāsta galvenā varoņa ģimenē. Lai cik banāls nebūtu pamatstāsts, šīs filmas velns pavisam noteikti slēpjas detaļās, referencēs un niansēs.
Arī galveno varoņu spožajā pusfināla iznācienā ir smalki iepīts Ukrainas 2014. gada šovs, kurā vīrietis skrēja ratā, ko parasti izmanto kāmīšu nodarbināšanai. Nenoliedzami, arī citas filmā dzirdamās pērles ir kā atsauce uz bieži vien konkursā dzirdētajām mīlas dziesmām ar pārspīlēti utopiskiem vārdiem un uzspēlētajiem šoviem ar neloģisku saturu.
Ja meklējam darvas pilienus filmas medus mucā, tad pirmkārt jānorāda uz nevajadzīgi izstiepto garumu, ko daudzi var teikt arī par pašu "Eirovīziju", tāpat konkursa fani noteikti šķobīja galvu, kad pusfinālā punkti tika paziņoti no katras valsts atsevišķi, kā tas allaž notiek tikai lielajā finālā. Vērīgākie skatītāji arī pamanīja mums glaimojošo kļūdu, ka Latvija tabulā ievietota divreiz. Nav arī saprotams, kādēļ filmā Islandes varas iestādes centās nepieļaut savas valsts dalībnieku uzvaru konkursā, jo zināms, ka lielais konkurss ir ne tikai iespaidīga līmeņa reklāma valstij, bet arī neliels enerģijas lādiņš valsts ekonomikai. Arī par konkursa norises vietu izraudzītā Edinburga šķiet neloģiska izvēle, ņemot vērā Lielbritānijas necilos panākumus un plašās iespējas rīkot konkursu lielākās pilsētās, taču to visu varam piedot, ņemot vērā to, ka Vila Farela meistardarbos bieži vien loģiku meklēt ir lieki un gluži vienkārši ir jāļaujas, lai absurda reibums nes tālāk cauri stāstam.
Kopējais filmas stāsts neļauj atslābt ne mirkli, un aktīvā dinamika neliek īpaši garlaikoties. Pat ja pamata stāsts šķiet viegli prognozējams un līdz mielēm klišejisks, to nekavējoties papildina kāds puslīdz veiksmīgs joks, pārspīlēta ironija par notiekošo vai pat prāta tumšākajos nostūros negaidīts sižeta pavērsiens. Par filmas emocionālo triumfu droši varam saukt brīdi, kad ieskanas, iespējams, visu laiku populārākā islandiešu dziesma "Hoppipolla", kas, atskaņota tai piemērotā momentā, spēj novest līdz asarām ikvienu jūtīgāku dvēseli, un šajā filmā tas izdarīts ar Dāvja Bertāna cienīgu precizitāti.
Pateicoties šim mākslas darbam, "Eirovīzija" nekad nav bijusi tik aktuāla un populāra kā šobrīd, un, domājams, daudzi ASV iedzīvotāji par šo konkursu uzzināja, tikai pateicoties Farelam, kamēr šīs reliģijas uzticīgākie sekotāji kaut nedaudz veldzēja savas slāpes pēc ikgadējā dziesmu festivāla. Filma jau šobrīd ieguvusi plašu atpazīstamību visā pasaulē – pirmajās dienās tā bija aktuālākā "Netflix" filma Latvijā, Islandē, ASV, kā arī daudzās "Eirovīzijas" dalībvalstīs, un, lai gan kritiķu vērtējums noteikti nebūs augsts, "Eirovīzijas" fanu acīs šī filma vēl ilgi būs Bībeles lomā.
Filmas tituldziesma "Husavik" nedaudz pārsteidzoši iekaro mūzikas topus, un līdz pat šai dienai tā atrodas pirmajā vietā Islandes "Spotify" topā, kur atrodamas vēl četras dziesmas no filmas. Tāpat "Husavik" ieguvusi 16. vietu ASV digitālajā dziesmu topā un filmas pirmajā nedēļā iespraucās pat "Worldwide iTunes chart" pirmajā desmitniekā.
Daži popkultūras apskatnieki jau spekulē par iespējamu "Oskara" nomināciju filmas skaņu celiņa nominācijā – ja šajā jautājumā vērā tiktu ņemti tikai panākumi dažādos topos, šī filma pavisam noteikti būtu starp galvenajiem pretendentiem uz balvu.
Varam secināt, ka uz filmu noteikti jāskatās gluži tāpat kā uz pašu "Eirovīzijas" konkursu – bez milzīgām cerībām uz vēsturē paliekošu kvalitāti un nozīmīgām filozofiskām atziņām, bet ar veselīgu entuziasmu, vieglu ironiju un gatavību nonākt pārsteigumu pilnā starmešu diskotēkā. Ja meklējam citātu, ko varam aizgūt no filmas, tad teksts, kas izskanēja Husavikas bārā: "Jā, viņi ir nejēgas, bet viņi ir mūsu nejēgas," ir obligāti izmantojams kā pirms "Eirovīzijām", tā pirms dažāda līmeņa sporta sacensībām, lai atminētos galveno iemeslu, kāpēc vispār tiek turēti īkšķi. Un pavisam noteikti ir vērts apdomāt savas dzīves izvēles un smadzeņu darbības kvalitāti, ja pēc filmas noskatīšanās kaut reizi galvā neieskanējās lustīgais šlāgeris "Ja ja Ding Dong", ko vēl ilgi spēlēs Islandes jautrākajos bāros.