'Lielie Muļķi' – kaut kas starp Šekspīru un 'Ģimenes lietām'  (33)

Pirmkārt, jāuzteic seriāla veidotāju stratēģiskā pieeja, izvēloties aktieru pulku tā, lai labas atsauksmes būtu teju garantētas. Gandrīz katram no galveno lomu atveidotājiem ir lojālo fanu un draugu-influenceru bāze, aktierim paralēli strādājot kā reklāmas kampaņas platformai. Pirmajā sezonā kā galvenie varoņi tika piesaistīti divi grupas "Singapūras satīns" dalībnieki – Edgars Bāliņš un Kristaps Strūbergs –, kā arī aktieris Pauls Iklāvs, kurš, starp citu, popularitāti nācijas līmenī guva, kad Andris Kivičs viņu solīja piekaut.

Seriālam augot savos apmēros, otrā sezona tika papildināta ar vēl trim lieliem vārdiem sociālo tīklu vidē – videoblogeri un "Supernovas" vadītāju Beta Beidz, "Instagram" slavenību Yanu Bruk un sociālajā tīklā "Tik Tok" ārkārtīgi populāro Elīnu Pakalni (Latvian Sisters). Viņas attiecīgi kļuva par ekvivalentu trim jaunskungiem.

Ar seriāla pirmajām sērijām bija visgrūtāk. Tās nosēdās ļoti lēni, jo bija jāpierod pie specifiskā humora, kas bieži vien paredz gan "zem jostasvietas" jokus, gan situācijas, kurās tu īsti nezini, ko jūti vairāk – vēlmi smieties vai sociālo kaunu. Kaut arī ap trešo vai ceturto epizodi "Lielie Muļķi" konceptuāli jau būs nosēdušies un tālāko seriālu organisms pieņems daudz raitāk, nepazudīs tie brīži, kuros tiks slogota tava humora izjūtas latiņa. Ja man kāds vaicā, vai ir vērts skatīties šo seriālu, es veicu nelielu kontroltestu ar jautājumu: "Vai tu vēlies redzēt mežonīga seksa ainu starp Fredi un Jolandu Suvorovu?" Ja atbilde ir apstiprinoša, es no visas sirds rekomendēju "Lielos Muļķus". Ja noliedzoša, tad iesaku izvērtēt riskus.

Sēriju garums un to nelielais skaits seriālu padara ideāli piemērotu "binge-watching" formātam, kurā tu visu sezonu noskaties vienā rāvienā. Tiem, kuri vēl tikai plāno mesties "Lielo Muļķu" otrās sezonas iepazīšanā, iesaku tam rezervēt dienu pēc kādas negantas ballītes, jo skaidrs, ka neko labāku tāpat neizdarīsi.

Daļēji pazaudējis sižeta līniju, es turpināju "zvejot" atsevišķas smieklīgas un gluži vienkārši jocīgas epizodes. Par laimi, tādu bija gana daudz, lai es justos izklaidēts. Īpaši uzteikt vēlos, manuprāt, otrās sezonas spilgtāko aspektu – "Bet stunda nāk" varoņu piesaistīšanu un viņu organizēto krusta kara gājienu.

Kopumā šogad "Lielie Muļķi" ir pamatīgi izauguši. Par to liecina ne tikai masīvā kampaņa uz reklāmas stabiem, bet arī seriāla kvalitāte, kura šajā sezonā ir jūtami lielbudžetīgāka visos aspektos. Veidotāji acīmredzami ir investējuši ne tikai Edgara Bāliņa jaunajā blondajā sasukā (iespējams, tas noticis uz Strūberga frizūras rēķina, kurš savu cekulu ir pazaudējis), bet arī tehniskajā nodrošinājumā, par ko ir liels prieks, jo tas nozīmē, ka šādam drosmīgam projektam cilvēki tic, un tas ir labs signāls visai radošajai industrijai.

Vērtējot "Lielos Muļķus", ir jāpatur prātā, ka Latvijas seriālu auditorija ir lutināta, piemēram, ar tādiem mākslas darbiem kā "Tikai nesaki man Bizu", "Divi vienā" un "Prāts vai instinkts". Tieši tāpēc vēl jo vairāk man šķiet negodīgi vērtēt un pārmest par aktierspēli "Lielajos Muļķos". Šī latiņa mūsu platuma grādos nav pārāk augstu turēta, var teikt, nekad. Tad kāpēc tieši šobrīd būtu jāpieprasa "Oskara" cienīgs tēlojums? Es ieteiktu latvietim nedaudz atslābināties, nolaist savu "Netflix" seriālos uzcelto kvalitātes latiņu un vienkārši ļauties piedūrienam, ko savējie ir sataisījuši.

Jā, es nevaru apgalvot, ka šis seriāls ir perfekts. Protams, nav. Bet, salīdzinot ar visu, kam esam gājuši cauri, tas pilnīgi noteikti ir solis pareizajā virzienā, un es novēlu "Lielajiem Muļķiem" tādus spert vēl daudzus nākamajās sezonās.

P.S. Lienīte, škic! Prom no šī raksta komentāru sadaļas!