Ja romantiskais kino nav tavā gaumē, labāk slēdz "Netflix" seriālu "Emīlija Parīzē" ("Emily in Paris") uzreiz ārā. Ja tev apnikusi sajūta, ka bez lielas intrigas vari prognozēt tālākos notikumus, arī tad šis seriāls, visdrīzāk, lielus pārsteigumus nenesīs. Tā kā neesmu nekāds kritiķis ar grādu, vairāk – skatītājs parastais, kam vieglie seriāli patiesi iet pie sirds, jauno "Sekss un lielpilsēta" režisora Darena Stāra veikumu gaidīju ar nepacietību. Lielu vilšanos sižetiskā līnija nesagādāja – tā daudzviet bija paredzama, taču žanra mīļotājiem patīkama, savukārt klišeju par Franciju un francūžiem gan bija vairāk nekā gaidīts.
Seriāla notikumi grozās ap Emīliju (Lilija Kolinsa) – mārketinga speciālisti no Čikāgas, kurai kā no debesīm deguna priekšā nokrīt sapņu darba piedāvājums Parīzē. Viņas galvenais uzdevums ir pārskatīt luksusa preču uzņēmuma klientu mediju stratēģijas. Kā seriālā tiek vairākkārt uzsvērts – ienest amerikānisko skatu eiropeiskajā vidē. Viņas jaunajā dzīvē Francijas galvaspilsētā netrūkst pārpratumu un sarežģījumu – visas sezonas laikā viņa ne tikai cenšas iegūt kolēģu uzticību (un, protams, arī dusmīgās priekšnieces), bet arī kļūst par mīlas trijstūra vienu no virsotnēm.
Seriālā bija viss, ko grāmatās, filmās un tūrisma ceļvežos varam lasīt par Franciju, un, iespējams, parādīts pat vēl daudz pārspīlētākā gaismā. Domāju, ka francūžu uzskats par seriālu varētu būt absolūti pretējs tam, kā to redzēja, piemēram, amerikāņi vai ļaudis, kas Parīzi patiesi redzējuši tikai bildītēs un ekrānos. Principā seriālā tika parādītas klišejas, kuras cilvēku prātos iesakņojušās jau sen – super gards ēdiens (jo īpaši kruasāni un vidēji cepts steiks), saules apmīļoti un no žurnāla vāka izkāpuši vīrieši dārgos uzvalkos, kas apber dāmas ar pikantiem komplimentiem, zem kuriem vienmēr slēpjas kāds zemteksts, gatavība bez kompleksiem runāt par seksu, izsmalcinātā gaume itin visā – ēdienā, apģērbā, paziņu izvēlē. Atmosfēra patīkama, taču, skatoties vienu seriāla sēriju pēc otras, mani nepameta doma, – vai tiešām Francija, Parīze un francūži nav nekas vairāk par to? Vai tiešām priekšniecībai ir vienalga, cikos ierodies ofisā un sāc strādāt? Vai tik šī nav vēl pamatīgāka stereotipu kultivēšana?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
