Kaupers intervijā Ukrainas TV: 'Jūs tagad cīnāties par mums visiem'

Jau vēstījām, ka grupa "Prāta vētra", ko ārpus Latvijas pazīst kā "Brainstorm", Varšavā atbalsta koncertā Ukrainai izpildīja skaņdarbu "Моя пісня" – to Latvijā mēs visi zinām kā "Manu dziesmu". Tā līdz sirds dziļumiem aizkustinājusi ukraiņu tautu, tostarp TV žurnālistus, kuri slavē Kaupera gandrīz ideālo ukraiņu valodas izrunu. Deviņu minūšu garajā sarunā moderatori vairākkārt instinktīvi sāka izvaicāt mūziķi savā dzimtajā valodā, katru reizi pārsteigumā attopoties, ka Kaupers taču nerunā ukrainiski. Iespaids no dziesmas radies gluži pretējs.

Pieslēdzoties tiešraidē, viens no pārraides vadītājiem, Jegors Gordejevs, atzīmēja, ka Kaupers viņam vizuāli atgādinot Alekseju Navaļniju un vaicāja, vai viņš pats seko līdzi politiskiem notikumiem.

- Protams, sekojam, pārdzīvojam. Ir lieliski, ka vakar bija iespēja piedalīties, atbalstīt. Šāds TV maratons tik labi parāda atbalstu no visām pusēm. Daudzu pilsētu laukumos bija lielie ekrāni, tik ļoti daudz cilvēku piedalījās un ziedoja naudu...

- Renār, vai pareizi saprotam, ka šobrīd daudzviet civilizētajā pasaulē šo karu uztver ne tik daudz kā Krievijas-Ukrainas karu, bet kā karu starp ļauno un labo? Vai arī mēs pārspīlējam?

- Jā, šādus salīdzinājumus bieži izmanto. Gaismas cīņa ar tumsu. Mēs ticam, ka gaisma un labais vienmēr uzvar.

- Kā jūs pats uzzinājāt par karu Ukrainā?

- Biju mašīnā, braucu no Liepājas uz Rīgu. Liepāja ir pilsēta 200 km no Rīgas, dzīvojam tur ar ģimeni. Braucu un uzzināju no radio ziņām... Tas likās kā kaut kāda filma, seriāls. Divi pārraides vadītāji komentēja notiekošo un teica: tanki pārgājuši Ukrainas robežu, tanki dodas tās pilsētas virzienā... Jā, tas bija šausmīgs rīts, tas divdesmitceturtais.

- Jums ir daudz draugu arī Krievijā. Kādi ir tie dialogi tagad? Par ko jūs runājat? Vai jūsu draugu pulkā ir palikuši tādi, kas šo visu joprojām sauc par specoperāciju?

- Oj. Visi draugi, ar kuriem esmu saziņā, saka: "Renār, mēs izjūtam tādu kaunu! Tās ir šausmas, kas notiek. Kā to visu pēc tam varēs salabot, kā cilvēki pēc tam varēs..." Jā, ļoti žēl, ka cilvēki, kas apzinās un saprot šīs šausmas – ka karš ir nevis starp tautām, bet valdības, Kremļa, vadīts –, tas ir... (šajā brīdī intervijā uz brīdi pazuda skaņa Kaupera teiktajam - red.).

- Jūs vakar tik lieliski dziedājāt. Zinām jūs kā leģendārās "Maybe" dziesmas izpildītāju, un ne tikai tās, bet vakar jūs parādījāt pasaulei absolūti citādāku sevi. Tas bija fantastiski, grūti noticēt, ka līdz šim neesat vispār runājis ukrainiski! Divas nedēļas gatavošanās? Kas jūs trenēja?

- Liels paldies! Man jāsaka paldies draugiem – Katjai Skurjedinai, kura ir mūsu pārstāve Ukrainā. Viņa atbrauca uz Rīgu. Pirmajā kara dienā Rīgā bija koncerts pie Kongresu nama Ukrainas tautas atbalstam, kur izpildījām mums pašiem tik ļoti svarīgo "Mana dziesma". Mēs tajā dziedam par savu tautu, savu valsti, savu valodu. No skatuves teicu: ja vien es mācētu, dziedātu šo dziesmu ukrainiski. Kad Katja atbrauca un to uzzināja, viņa piezvanīja dzejniekam Sergijam Lokšinam un iepazīstināja mūs. Sergijs sacerēja šo aizkustinošo, iedvesmojošo tekstu un tālāk draugi pieskatīja manu izrunu – mācījāmies kopā ar Katju un viņas draudzeni. Visi tiešsaistē komunicējām.

- Tas bija neticami, tiešām fantastiski! Klau, Renār, šobrīd apkārt virmo runas, ka Baltijas valstis, Latvija tostarp, varētu būt nākamās... Kā jūs tur vispār šo uztverat? Zinu, ka ļoti daudz ukraiņu tagad ir pie jums, un arī no Krievijas bēgošie krievi iebrauc no Maskavas, Pēterburgas... Ko vispār Rīgā tagad runā? Vai baidāties? Vai gatavojat aizsardzību?