Saskaņā ar Zanes Meļķes rakstīto, visa ģimene, tostarp 26 gadus vecā Marija Luīze, dzīvo pēc kristietiskā pasaules redzējuma, un Meļķu mācītājs rekomendējis "skandālā" neiesaistīties, tomēr māte vēlējusies paust savu viedokli par radušos ažiotāžu un tās patieso būtību.
"Kā Marijas Luīzes mamma es atļaušos tomēr šajā nu jau vairākas nedēļas ilgušajā diskusijā ielikt to puzles gabalu, kura, manuprāt, tur iztrūkst. Proti, tas ir jautājums par sociālo atbildību, par līdzcietību, par atbalstu mazākumam, par nenorādīšanu uz skabargu cita acī, par akmeņu nemešanu. Ja mūsējos sit, tad mums ir skaidrs, kas darāms, bet ko darīt, ja tie vienlaikus ir mūsējie, bet vienlaikus arī nav. Es arī ilgstoši iekšēji diskutēju, kur vajag un kur nevajag iesaistīties, un ziniet, šoreiz man dīvainā kārtā palīdzēja svētdien mācītāja brīdinājums (it kā jau meitai, bet es to uztveru arī personiski) neiesaistīties, lai viņam nav jāpieņem kādi stingrāki mēri, un Luīzes izmisums.
Tie, kas pazīst Luīzi, zina viņu kā līdzcilvēku ar super jūtīgumu pret vājākajiem – te viņa sēž būrī protestā pret kažokzvēru audzēšanu, te piketē pret koku izzāģēšanu Marsa parkā, izsaka atbalstu baltkrievu protestētājiem u.c. Ja kāds būs pakritis (kaut piedzēries), viņa nepaies garām; ja redzēs vecenīti klumburējam ar lielāku nesamo, palīdzēs viņai aiznest. Brauks uz vecoļaužu pansionātu sestdienā, lai vienkārši runātos un darītu kādam vientuļam vecītim gaišāku dienu. Tas, ka viņa necenšas sevi aizstāvēt, izriet no viņas kristīgās esības, kas māca, ja kāds tevi sit pa vienu vaigu, pagriezt arī otru, bet, ja grib ar tevi tiesāties un tev atņemt kreklu, tad atdod arī virsdrēbes (Mt.5).
Tas, ka mums ir tik vājš sociālais diskurss, mēs nesaprotam iejūtību, līdzcietību, neiestājamies par vājākajiem, neciešam citādo, esam naidīgi pret imigrantiem, bēgļiem, pret homoseksuāļiem, esam iemācījušies neredzēt ubagus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām.., ir mūsu sabiedrības vājums. Bet arguments, ka mēs baidāmies, ka laulības institūciju varētu sagraut kaut kāda legāla statusa piešķiršana viendzimuma pārim (un, manuprāt, šeit vispār nav nekāda sakara ar to, vai viņi guļ vai neguļ kopā!), tiešām izbrīna.
Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc būtu jāliek kādi juridiski šķēršļi vai jābaidās, ka, piemēram, draudzenes (līdzvērtīgi vienkārši kā attiecības reģistrē heteroseksuāli pāri) varētu reģistrēt kaut kāda statusa kopā-dzīvošanu un atbildības uzņemšanos, kopā paņemt dzīvokļa kredītu vai adoptēt kādu bērniņu, kam citādi būtu jāuzaug bērnunamā. Un kāpēc valsts nevarētu darīt visu, lai šim bērnam skolā nebūtu jāpiedzīvo citu bērnu apsmiekls un pazemojumi.
Ak, šī jaukā, pieklājīgā frāze, kas neuzliek nekādus pienākumus un principā noslēdz jebkādas diskusijas uzsākšanos: "Mums ir demokrātiska sabiedrība, kur katrs drīkst domāt, ko grib".
Es to tulkoju kā: "Es homoseksualitāti neatbalstu un negribu par to runāt." Ziniet, es arī neatbalstu un negribu par to runāt. Bet, iespējams, ir pienācis tas brīdis, kad tas ir jādara. Un, lūdzu, nenodarbosimies ar retoriku, ka Latvijā homoseksuāļiem ir visas tās pašas tiesības un iespējas. Pat par to, ka tu tikai iestājies par viņu sociālajām tiesībām, tu jau saņem agresīvus apvainojumus, pat rupjus draudus, un ir grūti pat iedomāties, ar ko vēl latvietis varētu 'izpelnīties' līdzvērtīgi naidīgu reakciju (ārvalstnieki būtu cits temats). Manā maģistra darbā respondents liecina, ka Latvijā "nav ceļa, kā runāt par homofobisko aspektu" un jūtas "apstrīdēts kā cilvēks vispār".
Jā, homoseksualitāte ir grēks, ja mēs uz to raugāmies no baznīcas dogmatikas viedokļa vai savas iekšējās grēkatziņas (sauciet to par tradīciju, ja vēlaties), bet mums baznīca ir atdalīta no valsts, un mēs te runājam vai vismaz vajadzētu runāt par kādas minoritāras sabiedrības grupas neizslēgšanu, cilvēku nepazemošanu, mērķtiecīgu neatgrūšanu, nespiešanu emigrēt, bet tiesisku atzīšanu un palīdzību iekļauties. Stipri šaubos, vai konservatīvi-nacionāli-izslēdzošā attieksme kādu vedina kļūt par heteroseksuāli. Attiecīgi, manuprāt, produktīvāk tas notiktu diskursīvi, ne vien ar politisku vai dogmatisku, bet arī sociālu argumentāciju, pušu uzklausīšanu un savstarpēju cieņu," savā vēstījumā pauž Zane Meļķe.
Jāpiebilst, ka Marija Luīze Meļķe ikdienā dzīvo kopā ar izcilo ģitāristu Edgaru Rubeni, kurš audzis baptisma ticībā.
Atgādinām, ka Meļķe balvu saņēma par galveno lomu Matīsa Kažas filmā "Neona pavasaris". Viņas atveidotā varone Laine ir studente, kuras ģimene ir uz izjukšanas robežas. Laine nonāk Rīgas pagrīdes reivu scēnā, iemīlas meitenē un atklāj savu seksualitāti.
Sakot pateicības runu, Meļķe uzsvēra, ka valstī beidzot ir pienācis laiks pieņemt Dzīvesbiedru likumu. Viņa pauda, ka tā būtu liekulība viņai pieņemt "Lielā Kristapa" balvu, jo šis ir valsts apbalvojums un valsts tādus cilvēkus, kā viņas atveidotā varone, realitātē atsakās aizstāvēt. Meļķe lūdza nodot balvu kultūras ministram Naurim Puntulim (NA).
"Man ir ļoti, ļoti žēl, ka es nevaru pieņemt šo "Lielo Kristapu", jo tas ir valsts līmeņa apbalvojums par darbu, kurā es attēloju meiteni, kādu realitātē šī valsts atsakās aizstāvēt," savā pateicības runā sacīja Meļķe.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
