Mīla vai atriebība? Skaistais un nežēlīgais laiks asa sižeta filmā 'Parīzes bandas'

Apaši bija krimināla subkultūra, kura eksistēja Parīzē 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā un ieguva nosaukumu par godu indiāņu ciltij "apači", kura bija izslavēta ar savu mežonību un nežēlību. Apašu bandas darbojās galvenokārt Belvilas, Bastīlijas un Monmartras rajonos, to galvenais arods bija laupīšana uz ielām un grautiņi finanšu un izklaides centros. Bandītu vidējais vecums nepārsniedza 20 gadus. Visiem apašiem eksistēja īpaša atribūtika, pēc kuras viņi varēja viens otru atpazīt pūlī vai sarunas laikā: piemēram, sarkanas jostas, burzīti krekli un dzelteni zābaki, kā arī specifiski žesti un tetovējumi. Apašu bandas Parīzes policija likvidēja apmēram 1910. gadu sākumā, bet punktu visam pielika Pirmā pasaules kara sākums.

20. gadsimta sākumam ir īpaša vieta Francijas vēsturē – tas tiek saukts par "The Belle Époque" jeb "Skaisto laikmetu", jo tajā laikā valdīja sava veida eiforija, īpaši – dzīves dinamika. Izgudrojumi seko cits citam trakā tempā: elektrība, aviācija, auto, kino... Katru dienu pasaule mainās un tiek "aizslaucīts" viss vecais. Tieši šis laika periods, savienojumā ar stāstu par leģendārajām apašu bandām ļoti ieinteresēja režisoru Romēnu Kiro, kurš pēc savas fantastikas piedzīvojumu drāmas "Pēdējais ceļojums" ("Le dernier voyage") nolēma pievērsties pavisam citam kino žanram un tā tapa asa sižeta vēsturiskā filma "Parīzes bandas".

"Viena no manām mīļākajām filmām ir "Reiz Amerikā"," stāsta filmas "Parīzes bandas" režisors Romēns Kiro. "Mani vienmēr ir ļoti saistījusi iespēja palūkoties uz notikumiem caur bērnības prizmu. Tāpēc man arī ļoti iepatikās ideja par meiteni Billiju, kura uzaugusi un guvusi rūdījumu ielās. Viņa ierodas apašu bandā jau apveltīta ar brīvības garu un nevēlēšanos klanīties jebkam."

Filma sākas kā klasisks atriebības stāsts – Bilija ierodas bandā tikai ar vienu domu – atriebt sava brāļa nāvi, nogalinot vienu pēc otra visus bandas dalībniekus. Taču, pašai negaidot, viņa atrod bandā ko līdzīgu ģimenei, kuras viņai vienmēr ir pietrūcis, un ļoti pieķeras bandas vadonim Žesusam. Šeit rodas Billijas galvenā dilemma – pabeigt savu atriebības misiju vai arī, iespējams, kļūt laimīgai jaunajā ģimenē un mīlēt kādu. Ir aizraujoši vērot to, uz kuru pusi un kam par labu kritīs viņas izvēle.

"Uzsākot darbu pie filmas, mana galvenā problēma bija pietuvināties "Skaistā laikmeta" periodam un tajā pašā laikā neiekrist vecmodīgas un ļoti tradicionālas rekonstrukcijas slazdā," atzīstas filmas režisors. "Es biju iztēlojies "Parīzes bandas" kā virpuļojošu un krāsainu kino ar spilgtiem anarhistu tēliem, kuru atveidošanai es smeltos idejas panku kultūrā. Nolēmu akli nepieturēties pie vēsturiskajām patiesībām, bet notīrīt no tām tur sakrājušos putekļus." Romēns Kiro neslēpj, ka viņa iedvesmas avoti ir bijuši gan vesterni, gan Āzijas asa sižeta kino, gan arī Tarantino un Skorsēzes veikumi. Apstrādājot visu franču mērcē, ir tapusi filma "Parīzes bandas", kurās kino fani varēs atrast daudz un dažādu pazīstamu lietu, pasniegtu īpašā manierē.

"Es ļoti vēlējos uzņemt filmu, kura izceltos Francijas kinematogrāfiskajā ainavā," neslēpj režisors, ""Skaistā laikmeta" periods fascinē ar visu tajā notiekošo – ar kontrastiem starp skaistumu, pēc kura tiecās cilvēki, un nežēlību, kuru cilvēki darīja. Tāpēc apašu bandas ir lielisks tā laika simbols, kuru raksturoja trakais dzīvesveids, naids pret policiju, buržuāziju, bet viņu rīcība bija alkas pēc brīvības un cīņa pret paverdzinātājiem. Atšķirībā no panku ēras, kuras sauklis bija "Nav nākotnes" ("No Future"), apaši nevēlējās palikt malā un norakstīt savu nākotni kā bezjēdzīgu. Viņi bija gatavi iet un cīnīties un, protams, arī mirt. Tāpēc viņi ņēma no dzīves visu, ko vien varēja un mīlēja tikpat traki un pārgalvīgi, kā neieredzēja savus ienaidniekus."