Ko seriāli tev nestāsta: kāds patiesībā bija narkobarons Pablo Eskobars

Taču tiem, kuri piedzīvojuši viņa valdīšanas laika teroru, nav ilūziju par šo noziedznieku, jo viņš šiem cilvēkiem asociējas tikai ar visaptverošu ļaunumu. Par Medeljinas Robinu Hudu dēvētais Eskobars bija atbildīgs par vismaz 4000 līdz 7000 cilvēku nāvēm. Visus tos, kurus viņš nevarēja piekukuļot, gaidīja lode. Uz viņa sirdsapziņas bija aptuveni 200 tiesnešu un 1000 policistu, trīs Kolumbijas prezidenta amata kandidātu, tieslietu ministra, kā arī desmitiem žurnālistu un valdības pārstāvju bojāeja.

Par to, kas tad īsti notika patiesībā, stāstīs "National Geographic" filma "Pablo Eskobars: cilvēks vai leģenda", kuras pirmizrāde būs skatāma 9. jūlijā pulksten 23.

1949. gadā 1. decembrī dzimušais Eskobars (pilnajā vārdā Pablo Emilio Eskobars Gavirija) bija trešais no septiņiem bērniem zemnieka un skolotājas ģimenē. Viņi dzīvoja ļoti pieticīgi, un mazais Pablo sapņoja par to, ka izaugs liels un būs ļoti bagāts. Vēl viens viņa sapnis bija kļūt par Kolumbijas prezidentu. Jāsaka, ka viņš bija tuvu arī šim mērķim.

Uz noziedzīgā ceļa viņš stājās jau pusaudža gados. Eskobars savu "karjeru" sācis ar viltotu diplomu un atskaišu kartīšu izveidi, kā arī automašīnu, stereoiekārtu un kapakmeņu zagšanu.

Eskobaru pirmo reizi arestēja 1974. gadā par auto zādzību, viņam tad bija 25 gadi. Taču tas bija tikai sākums. Drīz vien Eskobars jau pievērsās narkotiku kontrabandai un sāka veidot savu nelegālo impēriju. Ziedu laikos tā bija varena un bēdīgi slavena, un galu galā padarīja viņu par teju mītisku personāžu, kas ieviesa bailes gan padotajos, gan ienaidniekos, gan varas pārstāvjos.

Pagājuša gadsimta astoņdesmitajos gados Eskobars un viņa vadītais Medeljinas kartelis nodrošināja teju 80% no Amerikas melnā tirgus kokaīna pieprasījuma. Uz Floridas štata piekrasti ar apbrīnojamu regularitāti, teju ik dienu, no Kolumbijas tika transportētas aptuveni 15 tonnas šo narkotiku. Tiesībsargājošās iestādes pat saskaitīja, ka tolaik četri no pieciem kokaīna "celiņiem", ko kāds Amerikā iešņauca, bija Eskobara karteļa ražojums.

Nav brīnums, ka Eskobars savulaik bija arī viens no pasaulē turīgākajiem cilvēkiem, kura bagātība bija mērojama miljardos ASV dolāru un kurš ik mēnesi gumijām, kas saturēja naudas žūkšņus, tērēja ap 2500 dolāru. Desmit procentu Eskobara bagātības, vārda tiešajā nozīmē, noēda žurkas, nevis inflācija.

1976. gadā tolaik 27 gadus vecais Pablo Eskobars apprecējās ar Mariju Viktoriju Henao Veljeho, kurai tobrīd bija tikai 15 gadu. Viņiem piedzima divi bērni – dēls Huans Pablo un meita Manuela.
Filmās un seriālos Eskobars bieži paradīts kā gādīgs tēvs, kurš reiz pat sadedzināja kamīnā divus miljonus dolāru vērtas banknotes, lai sasildītu meitu. Tikmēr viņa dēls publiski apgalvoja, ka tēvs dzīvē bijis daudz nežēlīgāks nekā ekrānā.

Kad Eskobars kopā ar bērniem slēpās no notveršanas, viņiem vienmēr aizsēja acis. Tas tika darīts, nevis tādēļ, lai pasargātu Huanu Pablo un Manuelu, bet gan tādēļ, lai notveršanas un spīdzināšanas gadījumā viņi nevarētu pastāstīt par tēva slēpņiem.

Huans Pablo Eskobars, kurš pēc tēva nāves oficiāli mainīja vārdu un uzvārdu uz Sebastians Marokans, stāstīja, ka tēvs neslēpa patiesību par saviem noziegumiem, lai pasargātu viņu un viņa māsu. Piemēram, kādā vakarā ziņās radīja sižetu par bumbas sprādzienu ar daudziem upuriem, tēvs lepni paziņoja atvasēm, ka tas bija viņš, kurš pasūtīja šo noziegumu.

Medeljinas karteļa vadītājs bija slavens ar savu nežēlību, taču no tās cieta ne tikai citi noziedznieki un varas iestāžu darbinieki, bet arī daudzi nevainīgi cilvēki. Filmās un seriālos par Eskobara dzīvi parasti tiek noklusēts, ka viņš iekāroja nepilngadīgas meitenes.

Eskobars pavēlēja saviem padotajiem atrast jaunavas un nogādāt tās pie viņa, lai meitenes gūtu savu pirmo seksuālo pieredzi ar narkotiku tirgotāju. Pirms aizvest viņas pie Medeljinas Robina Huda, meitenes no nabadzīgiem rajoniem pievilināja ar banknošu žūkšņiem.

1991. gadā viena no šīm meitenēm, kas pavadījusi vairākas naktīs ar bēdīgi slaveno narkobaronu, pastāstīja par piedzīvoto izdevumam "El Tiempo". Pēc viņas teiktā, parējās meitenes nogalināja, lai viņas apklusinātu. Meitene pieļāva, ka viņas draudzeni nogalināja un izmeta ceļa malā par to, ka viņa it kā ir zinājusi kaut ko par Eskobara ienaidniekiem. Viņa arī piebilda, ka dažas meitenes izvēlējās pašnāvību, nojaušot, saprotot, ka viņas gaida mokoša nāve.

Jāpiebilst, ka žurnālistu uzrunātājai meitenei paveicies – viņa bija viena no divām, kas izdzīvoja pēc Eskobara sarīkotas vērienīgās orģijas. Toreiz Medeljinā ceļa malās trīs dienās bija atrasti 49 jaunu un pievilcīgu meiteņu līķi. Kā liecināja policijas atskaites, visas bojāgājušas pirms nāves piedzīvojušas fizisko un seksuālo vardarbību.

Iemesls tādai masveida slepkavībai varēja būt tas, ka Eskobaram nebija laika un pacietības, lai noskaidrotu, kura no meitenēm varētu viņu nodot, tāpēc viņš nolēma nogalināt visas. Vēlāk narkobarona apcietinātie nopratināšanās atzina, ka bija nolemts neatstāt dzīvas potenciālās liecinieces, kas apmaiņā pret naudu un aizstāvību varētu nodot Eskobaru un viņa sabiedrotos.

Taču bija kas tāds, kas pat rūdītajam noziedzniekam iedvesa bailes, proti, visvairāk viņš baidījās no izdošanas ASV varas iestādēm. Viņš bija gatavs pat izmaksāt Kolumbijas ārējo parādu, kas tolaik bija 10 miljardi ASV dolāru, lai tikai nevajadzētu pavadīt savus atlikušās dzīves gadus ASV federālā cietuma kamerā.

Tāpēc viņš uzbūvēja savu personīgo cietumu, kuru nosauca "La Catedral" jeb Katedrāle, un 1991. gadā padevās varas iestādēm. Tas notika pēc tam, kad Kolumbijas jaunajā konstitūcijā tika ierakstīts, ka šīs valsts pilsoņus nedrīkst izdot ASV. Eskobara privātais cietums vairāk līdzinājās labi apsargātai villai ar futbola laukumu, bāru, džakuzi un pat ūdenskritumu. Jāpiebilst, ka uz šo "cietumu" arī regulāri tika atvestas nepilngadīgas meitenes Eskobara izklaidēm.

Lai gan pats narkobarons formāli atradās aiz restēm, viņa noziedzīgā impērija turpināja darboties ar pilnu jaudu. Tāpēc 1992. gadā tika nolemts, ka viņu pārvedīs uz īstu cietumu, taču Eskobars par šiem plāniem uzzināja un aizbēga, lai pēdējo dzīves gadu pavadītu slēpjoties. 1993. gada 2. decembrī viņu nogalināja apšaudē. Viņam bija 44 gadi.

Kā šāds noziedznieks ieguva slavenības statusu un vai viņa kādreizējie upuri, kuriem palaimējās palikt dzīviem, spēs pārliecināt pasauli par to, kas viņš bija īstenībā? Par to stāstīs "National Geographic" filma "Pablo Eskobars: cilvēks vai leģenda".