1974. gads Spānija – Franko diktatūra vēl nav sabrukusi, bet tā tuvojas beigām. Divi brāļi – neveiksmīgais revolucionārs Alberto un kulinārijas ģēnijs Fernando – ir spiesti slēpties no policijas mazajā piekrastes pilsētiņā Kadakesā. Tur viņi iekārtojas darbā nolaistā restorānā "El Surreal", kurš pieder ekscentriskajam Žilam. Viņš ir apsēsts tikai ar vienu ideju – piesaistīt restorānam pašu Salvadoru Dalī. Žila radītā ēstuve visvairāk atgādina sava veida svētnīcu, sava veida pielūgsmes vietu mākslinieka ģēnijam. Atteicies no šefpavāra amata prestižā Barselonas restorānā, Fernando (kulinārijas pasaules novatoram) "El Surreal" beidzot kļūst par iespēju īstenot savas fantāzijas uz šķīvja.
"Gaidot Dalī" ("Esperando a Dalí") ir otrā filma pēdējā pusgada laikā, kas stāsta par slavenā sirreālista dzīves vēlo posmu. Šī gada aprīlī, skatītājiem bija iespēja novērtēt "Amerikāņu psihs" ("American Psycho") režisores Mērijas Heronas veikumu "Dalī" ("Daliland"). Viņas filma bija nopietna, daļēji pat drūma un skumja un demitoloģizēja Dalī tēlu, parādot viņu ne tikai kā satriecošu provokatoru, bet arī kā slimību nomāktu vīru.
"Gaidot Dalī" – tas ir pavisam cits kino, kurš ir Spānijas karstās saules, jūras viļņu šļakatu un grillētu garneļu smaržas pārpildīts. Ļoti vasarīga un viegla filma, kurā ne reizi neredzēsiet Dalī seju – labākajā gadījumā muguru, ēnu vai siluetu, bet katrā kadrā sajutīsiet viņa metafizisko klātbūtni.
Filmas "Gaidot Dalī" režisors Dāvids Pužols ir atzīts Salvatora Dalī daiļrades speciālists un cienītājs. Šī ir jau viņa trešā filma, kura tiek veltīta šim mākslas ģēnijam – divas iepriekšējās bija dokumentālās filmas un abas ir tikušas atzinīgi novērtētas gan no kritiķu puses, gan arī apmīļotas dažādos kino festivālos. Savas triloģijas noslēgumam, Pužols izvēlējās pavisam negaidītu veidu – atteicies no ierastā dokumentālā formāta, viņš pievērsās komēdijai. Un jāatzīst, ka tas tiek darīts ļoti oriģinālā veidā – ne reizi neparādot pašu Dalī, režisoram ir izdevies parādīt mākslinieka garu, enerģētiku un rotaļīgumu caur pārējo filmas personāžu prizmu: apsēsts un savāds restorāna īpašnieks; bezkaunīgs, taču labsirdīgs taksists; talantīgs šefpavārs – sapņotājs; gaisīga un iemīlējusies meitene un huligāns, kurš vēlās visu pilsētu pārklāt ar zilu krāsu. Dalī ir visur un nekur, Dalī ir it visā un nevienā, Dalī ir aizgājis, bet palicis uz visiem laikiem.
Fanātisms, ko restorāna īpašnieks Žils izjūt pret izcilo sirreālistu, ir līdzīgs reliģiozai apsēstībai. Viņš pats īsti nevar izskaidrot, kāda ir Dalī darbu jēga, bārstīdams augstās frāzes, diez vai līdz galam saprotot viņa izrunāto vārdu nozīmi. Viņa ticība ir akla, bet praktiski nesatricināma. Viņš ir gatavs aizstāvēt Dalī no visādiem "snobiem", kuri nepakļaujas mākslinieka ģēnijam, pat būdami uz viņu aizvainoti. Filmas galvenā intriga ir par to, vai šī "dievība" ieradīsies templī, lai redzētu savu galveno priesteri. Patiesībā, neskatoties uz to, ka pats Dalī kā varonis drīzāk ir daļa no gleznainās Kadakesas ainavas, viņa darba galvenā ideja diezgan ietilpīgi atklājas caur stāstu par Fernando, kurš nemitīgi eksperimentē virtuvē ar trauku formu un saturu. Dalī ir brīvība, pirmkārt, no visa, kas tiek uzskatīts par kanonisku un parastu.
"Gaidot Dalī" ir neticami burvīga filma ar vasarīgi mierīgu atmosfēru, tajā nav drāmas vai traģēdijas. Neskatoties uz to, režisors Dāvids Pužols runā par sarežģītām tēmām, pieskaroties radošuma būtībai, jebkura personības kulta un pat politikas reliģiskajai sastāvdaļai. Ar visu to, filma ir skatāma vienā elpas vilcienā un atstāj tikai pozitīvas emocijas. Tā ir patiesi garšīga filma, valdzinoši uzrakstīta, izsmalcināti nofilmēta un lieliski nospēlēta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
