Harismātiskā un allaž pozitīvā raidījumu vadītāja Jana Duļevska intervijā žurnālā "Ieva" skaidro, ka šis optimistiskais gars esot tikai viena no viņas šķautnēm. Pagājušais gads ir bijis ļoti grūts, bet cauri šīm sāpēm viņa 42 gadu vecumā esot līdz galam pieaugusi.
TV raidījumu un pasākumu vadītājai, influencerei, aktrisei, divu dēlu mammai un viena no Latvijas izcilākiem hokejistiem (tagad trenera) Rodrigo Laviņa sievai Janai Duļevskai pagājušais gads esot piespiedis pieaugt. Janas vēlme ir respektēta, un intervijā šis skumjais pārdzīvojums vārdos nosaukts netiek, bet skarbās atziņas un secinājumi gan.
"Pagājušais gads bija ļoti grūts, nemitīgi esot tādā kā strupceļā, kur vienīgais jautājums: saļimsti un tur paliec vai arī – piecelies un ej tālāk. Tik vienkārši un – tik sarežģīti. Desmit mēneši bija tādi, kad šķita, ka ir ļoti slikti. Pati situācija joprojām nav mainījusies, bet tas, ko izdarīju pagājušajā gadā, – saņēmos," viņa stāsta, ka noderējis mammas mācītais Raiņa vārdos: "Kad gars tev ir kūtris un saīdzis, kad pats sev par nastu tu palicis, vienīgs tad ir līdzeklis: Darbs." Duļevsku aizvien glābjot darbs un uz sapratne, ka bēdas ir jāizsāp, ka ir jāiziet cauri dažādiem pārdzīvojumu posmiem. "Man ir ģimene, tuvi, mīļi cilvēki, bet no bedres, no sava bezdibeņa ir jāizlien tikai un vienīgi pašam. Var palīdzēt, padot roku, bet tas arī viss."
Pēc gada laikā piedzīvotā, Duļevsku vairs daudz kas no apkārt notiekošā, pateiktā vairs nesatraucot. Atbildības dēļ nav izdevies apgūt dzīves vieglāku tveršanu, nav mācējusi atteikt un tagad tas viss ir mainījies. Arī bailes ir zudušas: "Sāku izvērtēt prioritātes, to, kas man ir pa īstam svarīgi. Līdz četrdesmit diviem gadiem laikam nebiju līdz galam pieaugusi."
Īstā pieaugšana notiekot caur pārdzīvojumiem un sāpēm. "Mēs visi to esam lasījuši, redzējuši, dzirdējuši un draugi stāstījuši, bet tikai tad, kad tas notiek ar tevi pašu, tu reāli saproti. Līdz tam dzīvo un it kā jau visu zini, bet nelaid šīs domas sev klāt – kā strauss, kas iebāž galvu smiltīs," viņa esot dzīvojusi kā burbulī, kur apzināti nav laidusi sev klāt negācijas. Sāpju pārvarēšanas katalizators esot bijuši paziņas vārdi: "Brīdī, kad esi zaudējis ticību jebkam un nesaproti, kāpēc tā notiek, lūdzies domās, lai tiktu ārā no strupceļa." Stāsts neesot par baznīcu, bet gan ticību un saņemšanos. Palīdzējis, protams, arī vīrs, kuram esot pazīstamas sajūtas, kad sāpīgās dzīves situācijās kļūsti vientuļāks.
Interviju ar Janu Duļevsku lasi žurnāla "Ieva" 10. janvāra numurā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
