"Kad man bija trīs mēneši, bet vecākajai māsai trīs gadi, mēs abas nonācām bērnunamā," Emilijas vecāki iepriekš bijuši ieslodzījumā, aizrāvušies ar alkohola un narkotiku lietošanu, un vecāku tiesības viņiem atņemtas. Par savu māsu, kuru adopcijas ceļš ir aizvedis uz Franciju, Emilija nezinot it neko, pat ne to, kā viņu tagad sauc. Divu gadu vecumā adoptēta arī pati un nonākusi ģimenē, kurā jau auga divas meitas. Attieksme pret Emiliju esot bijusi citādāka, bet uzskatījusi, ka tās iemesls ir dumpinieciskais un nebēdnīgais raksturs, esot bijusi nepaklausīga un visu darījusi pa savam, jauniete stāsta intervijā "Ir".
Viss mainījies, kad Emilijai bija deviņi gadi. Nesaskaņas ģimenē bijušas jau agrāk un vecāki izlēmuši šķirties. Viņiem nebija skaidrības, ko ar adoptēto meiteni iesākt un nolēma sūtīt internātskolā. Ērti. Darbadienas un naktis skolā, bet mājās tikai brīvdienās. "Internātskolā mācījos no trešās līdz devītajai klasei. Nedēļas nogalēs varēju braukt mājās, bet, tā kā vecāki bija šķīrušies, visbiežāk braucu pie omes, tēva mammas," viņa atceras, "omi es ļoti cienu."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
