Publiska psihoterapija Latvijā nu jau tiek asociēta ar vienu konkrētu cilvēku – ģimenes psihoterapeiti un skandalozā Ainas šova vadītāju Ainu Poišu. Maģistra grādu ģimenes sistemātiskajā psihoterapijā Aina ir ieguvusi Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē. Aina ir divu bērnu – Annijas un Toma – mamma.
Vai vienas nakts romāns ir pikants akcents modernas sievietes dzīves stilā?
Primāri tā ir vīriešu privilēģija. Pateicoties emancipācijai, sievietes ir sākušas konkurēt ar vīriešiem. Viņas pārņem no vīrieša uzvedības uzdrīkstēšanos paņemt kaut ko sev - bez atbildības un bez saistībām. Tur iekšā ir spēks. Tev ir tiesības to darīt, ja otrs ļaujas, ja abos saslēdzas impulss. Dzimumdziņa ir bijusi, ir un būs.
Ir spēlētāji, kas izvēlas kauliņus. To var darīt, ja divi cilvēki var vienoties un nelolo ilūzijas. Ja tu esi avantūriste un tev ir tāds dzīves posms, kad tu gribi eksperimentēt, tad dari to, bet arī pati uzņemies atbildību. Nemeklē vainīgo un nelamā vīriešus! Tu pati iesaisties spēlē. Nav nekāds kauns atzīt, ka tu to gribi. Reizēm sieviete tā arī saka, ka vienas nakts piedzīvojums bijis tik spilgts, ka viņa neko nenožēlo. Tas bijusi labāka izvēle kā lasīt grāmatas, skatīties filmas un vientulībā raudāt. Viņa no dzīves paņēma kaut ko, kas varbūt nebija ideāls, bet bija viņas. Kuram ir tiesības mest ar akmeņiem viņai? Nevienam.
Gadījuma attiecības, iespējams, kādreiz ir arī dziedinošas?
Ir dzīves posmi, kad sieviete tam ļaujas. Piemēram, viņa gadiem ir dzīvojusi godīgā laulībā ar savu vienīgo vīrieti, laulība izjūk un sieviete aptver, ka viņa patiesībā neko nezina par vīriešiem. Viņai nav nojautas, jo vīrs bija viņas vīrieša etalons. Un tad viņa izdara to kūleni - nevis, lai atriebtos, bet, lai tiktu galā ar sāpēm un eksperimentētu. Es viņu nenosodu. Viņa mammai bija labā meitene, kura izdarīja visu, kas dzīves scenārijā bija nosprausts. Viss bija forši, bet pēkšņi sabrūk tevis uzbūvētā māja. Tu meties iekšā piedzīvojumos, lai varētu salīdzināt, saprast un prognozēt.
To pašu dara arī jaunieši. Vecāki gan gribētu, lai viņiem būtu stabilas attiecības, bet bērni maina partnerus un nav gatavi ģimenei. Tā vietā viņi meklējas un pārojas krustu šķērsu. Vai tas ir labi vai slikti, to ir grūti pateikt. Katram kokam ir divi gali. Laikmets to piedāvā. Ģimenes vērtības nav vairs tādā līmenī kā agrāk. Visi grib būs seksīgi. Katra teikuma galā ir - seksīgi. Kafija ir seksīga, dīvāns ir seksīgs, kurpes ir seksīgas. Manuprāt, tas ir pārspīlēti. Cilvēki, kuriem pašiem nav savas spriestspējas un pašaizsardzības, viņi iekrīt. Un pēc tam viņi krīt panikā. Tas nav tik vienkārši, kā izskatās. Seksā cilvēks ir visplikākais. Ne tikai fiziski. Viņš tiek atkodēts.
Parasti sieviete sirsniņā lolo cerības par ko vairāk...
Sieviete sevi māna, ja viņa domā, ka meklē liktenīgo, bet izliksies, ka ir gatava spēlēt pēc vīrieša noteikumiem. No rīta vīrietis neatskatoties aizies, bet viņas sirds būs salūzusi. Teorētiski viņa var būt gatava vīriešu pasaulei - eju, ņemu un metu pār plecu, bet sirdī viņa tam nav gatava. Ir sievietes, kas to var, kļūdamas par medniecēm, un ir sievietes, kas mēģina līdzināties, bet "aplaužas".
Tā ir drausmīga spēle, kad tu gaidi vienu, bet pretī saņem kaut ko citu. Ej uz klubiņu, kur, skaidrs, ka notiek medības, bet lolo cerības, ka tu būsi izņēmums. Var jau būt, bet kurš to var pateikt? Tur ir savs piederības stils, kas saka - mēs viens otru meklējam, bet ir vēl cits uzstādījums - ne jau laulībām mēs meklējam šeit partneri. Mēs mūkam no vientulības. Un mēs ceram, ka paveiksies, ka viss nav tik plakani, kā izskatās. Bet, ja beigās tu nonāc viesnīcas numuriņā vai dzīvoklī, kur tev izsauc taksi un pasaka "paldies", tad esi gatava ar cieņu to pieņemt, jo tāds ir uzstādījums. Tās ir bīstamas spēles.
Ja tu esi azartiska un spēj savas emocijas, savu jūtīgumu tādā kā plediņā ievīstīt, ja tev ir pietiekama cinisma doza, ka vari arī tad, ja kaut kas nenotiek tā, kā esi iedomājusies, savākties, tad dari. Un vēl jāpatur galvā, ka tu nekad nezini, vai pēc vienas nakts sakariem tev pūrā nepaliks slimība vai grūtniecība.
Man bieži vien šķiet, ka brašās teorijas par izsargāšanos disonē ar realitāti...
Nejaušas pazīšanās gadījumā diezgan grūti ir vienoties par izsargāšanos. Ja cilvēks nav galīgi truls, tad nav tik vienkārši doties līdzi svešiniekam. Drosmei tiek lietots alkohols, bremzes atlaižas, kritiskais prāts iemieg. Īslaicīgs prieks. Daudz riska.
Mēdz teikt, ka sievieti, kuru viens vīrietis ir gribējis, gribēs arī citi...
Grūti pateikt. Varu tikai izvilkt dienas gaismā tās vajadzības, kas viņā pastāv slēptā formā. Sievietei pietrūkst akcepta viņas sievišķībai un iekārojamībai. Mazvērtības sajūta viņai nav svešvārds. Realitāte reizēm ir skarba. Mums neizdodas vienmēr būt kopā ar savu cilvēku vai piedzīvot lielisku seksu ar savu partneri. Cilvēki nāk un iet un ir apjukuši šajā haosā. Kad tas viss saasinās, arī īslaicīgs sakars ir kā tuvības atblāzma. Kad palaimējas, tas kļūst par īstu tuvību, bet uz konkrētu brīdi.
Tas ir šo attiecību rāmis. Un, ja šai rāmī tu sev dabon dozu, kuras tev kādam laikam pietiek, ja notici, ka tevi var iekārot, tad tas tev ir kā plāksteris. Iespējams, tas kaut ko izmaina. Ja vien vēlāk nav morālo paģiru. Sievietes labi zina, kas tas ir. Īpaši tās, kas audzinātas kā labās meitenes. Pārkāpjot iekšējās robežas un vēlāk paliekot vienai ar savu būtību, atgriežas morāles kodekss, kura musturī neierakstās vienas nakts sakari. No tā tukšuma nevar izbēgt. Tas ielāps ir uz laiku, kamēr tu vēl jūti tā vīrieša smaržu un pieskārienus, viņš neatrisina neko pēc būtības, bet iedod tikai plāksteri tam brīdim.
Ne vienmēr arī piepildās tie rožainākie scenāriji...
Ir labi, ja vīrietis ir uzmanīgs, maigs un izrāda cieņu. Bet, ja viņš ir brutāls un neslēpjoties pasaka, ka viņam tevi vajag seksam, būs sāpīgi. Par brīvo seksu sievietes bieži runā kaut ko vienu, bet domā ko citu. Visas zina, kā jārunā, lai izskatītos laikmetīgas un brīvas. Bet, kad aizķer sirsniņu, teksti mainās. Sieviete pēc savas dabas, es domāju, grib stabilas attiecības. Vienas nakts sakari neiedod stabilitāti. Tie iedod piedzīvojumu. Tāda uzvedība vairāk raksturīga vīriešiem. Tā kā mums notiek līdzvērtības process, nekā nosodāma tur nesaskatu.
Sieviete varbūt tā izkļūst no vīrieša ēnas un kļūst par procesu autori?
Viņa izdara izvēli un uzņemas iniciatīvu. Jā, viņa kļūst par mednieci. Citai der šie spārni, un citai neder. Cita aiziet kā uz karnevālu un jūtas neveikli, bet cita saka - tā ir mana seksualitātes daļa. Es varu paskatīties uz vīrieti un izvēlēties - tu! (Šāviens ar pirkstu.) Tur ir savs azarts.
Iespējams, sievieti vada moto - labāk kaut kas, nekā nekas!
Kādreiz mēs ieskrienam McDonald's un uzēdam. Tas arī nav nekāds grēks. Neies jau badā mirt! Labāk ir kaut ko darīt, nekā sēdēt un pasīvi gaidīt. Bet tad apzinies, ko tu dari, kas ir tā niša, kurā tu ej iekšā. Kad glāze ir tukša, nav vairs interesanti.
Eksperimenti nogurdina. Kaut kas sāk atkārtoties un nav atklāsmes. Viss pārvēršas rutīnā. Dvēselei tas neko nedod. Tas iedod miesai, tas iedod piedzīvojumam, pašapziņai, ka ar tevi viss ir kārtībā, tu neesi zemē metama, bet tas neļauj izbēgt no dziļākajām vajadzībām mīlēt un būt mīlētai.
Pastāv uzskats, ka sekss ir viena no pamatvajadzībām, kuru nepieciešams apmierināt...
Aizejot pie zviedru galda, mēs varam izvēlēties neēst visu, bet izvēlēties kaut ko vienu. Piemēram, šodien ēst tikai augļus. Tāpat arī attiecībās - šobrīd es esmu gatava tikai īslaicīgām, nepastāvīgām attiecībām. Un es pieļauju, ka man var būt vienas nakts sakari. Tas ir šī brīža mirklis. No zviedru galda paņemu tieši šo. Ir sievietes, kas izvēlas kaut ko citu. Viņām, piemēram, vajag platonisku draudzību. Viņas grib atpūsties no tā, ka ir iekāres objekts. Viņas grib, ka viņās saskata cilvēku, interesantu sarunas biedru.
Sekss sievietei ir tik dikti vajadzīgs, ka nav nekādi citādi kompensējams?
Ir atšķirīgas sievietes un dažādas seksuālās vajadzības. Ir tādas, kas saka, ka viņas fizioloģiski jūt šo nepieciešamību. Tad tas ir godīgāk. Viņas spēj atdalīt seksu no jūtām. Bet ir tādas, kam viss ir kopā. Viņas nolemj pārgulēt un izdarīt to tā, lai vīrietis atgrieztos. Sieviete ļoti cenšas to darīt tā, lai pierādītu, ka viņa ir vērtīgāka nekā tikai vienai naktij.
Centība kādreiz arī vainagojas panākumiem?
Neviens to nevar pateikt, ne arī izzīlēt kafijas biezumos. Gadās, ka godīgs ģimenes tēvs iemīlas prostitūtā, jo viņš tajā atklāj dvēseli, siltumu, sirsnību, vienkāršību. Cilvēks strīda dēļ sper sānsoli un pēkšņi uz ielas atrod savu cilvēku.
Arī vienas nakts romāns var būt veids, kā būt brīvam, tostarp attiecībā uz sociālām barjerām...
Tāpēc, ka tās nav saistības. Tā ir absolūta brīvība. Tā ir anarhija attiecībās - ko gribu, to daru. Kā māku, tā maunu. Brīvība vienmēr ir saistīta arī ar atbildības jēdzienu. Ja tu kaut ko dari pāri robežām, tu zini, ka būs sekas, ko tu pats radīsi, un tev pašam būs jātiek ar viņām galā. Likmes reizēm ir ļoti augstas. Arī brīvībā ir vajadzība justies brīvam izvēlē, ka tu esi mans cilvēks un es tevi negribu sāpināt. Ja tu neesi mans cilvēks, tad tā arī vajag atzīties un pajautāt - kādēļ mēs esam kopā? Mantas, bērnu dēļ? Par to tad vajag vienoties. Tā ir cita spēle.
Iekšēja brīvība ir vajadzīga, tikai jautājums ir pa to, uz kādām likmēm mēs spēlējam. Ir labi, ja tā ir godīga spēle, kurā kāds otram nenodara gauži. Bet parasti cilvēkiem nav drosmes runāt par to, pēc kādiem noteikumiem tiks spēlēts. Piemēram, gadījumā, ja viņš ir precēts, bet viņa ir brīva sieviete. Tās ir divas dažādas svara kategorijas.
Viņam vienas nakts sakars ir izklaide, bet viņai tās ir cerības, jo viņa ir vientuļa. Viņš aiziet dušā nomazgāties un atgriežas pie savas ģimenes, bet viņa aiziet mājās, savā dzīvoklī, kur neviens viņu negaida, un raud spilvenā. Un ieraksta blociņā - notikums bija. Negribētos, ka viņa sevi salauž vēl vairāk, ja cerēja izturēt konkurenci. Ja cilvēks ir atdevīgs un maigs, bet aizņemts, viņš var iedot tikai mazo pirkstiņu.
Ja tu, tad es arī! Gadījuma sakars par spīti otram?
Spīts - tā ir atriebība. Tas nav sevis dēļ. Man žēl, ja tas notiek aiz atriebības. Tas ir plāksteris pašapziņai. Tas nav sakars baudai, bet aprēķinam 1:1. Kaut kā no tās peļķes ir jātiek ārā. Pirmā doma dusmās - lai viņam arī sāp! Tad es neesmu upuris un cietēja. Patiesībā attiecības turpina cilvēki, kas kaut ko ir pazaudējuši savā vērtību sistēmā.
Varbūt tas tomēr ir labāk kā upura loma?
Tā domāšana ir daudz senāka. Kas atļauts vīrietim, nav atļauts sievietei. Sieviete biežāk atrod spēku piedot. Vīrietim ir daudz grūtāk to izdarīt. Viņam ir lielākas bailes zaudēt.
Ir tik jauki vērot sirmus pārus, kas pastaigājas gar jūru, viens otru balstīdami. Gribas gandrīz vai ticēt, ka tā viņi visu mūžu roku rokā ir gājuši...
Pie attiecībām ir ļoti jāstrādā, jo tām ir tendence palikt sliktākām. Mēs ejam cauri visādām fāzēm. Vieglāk varbūt ir mūža nogalē, kad pierimst kaislības un par visu svarīgāks ir sirds miers un garīgas vērtības. Aktīvajā dzīvē, kamēr libido ir dzīvs, tas dzīvo kopā ar varas sajūtu, kurai arī vajag realizēties.
Reizēm sānsoļi ir tāds varas jautājums. Es varu pakļaut otru cilvēku. Tas ceļ manu vērtību. Tas otrs nezina, ka viņš ir tikai līdzeklis. Piemēram, bosi izmanto sekretāres, un viņas domā - o, mana karjera tagad ies uz augšu! Sekss vienmēr ir labs līdzeklis, kā var manipulēt ar varu. Jo, redz, sievietes ķermenim ir vara pār vīrieti, un vīrieša spēkam, šarmam ir vara pār sievieti. Ceļi ļimst, viņu ieraugot! Es esmu gatava sekot viņam uz pasaules malu! Tas notiek, tā ir tā saplūšanas sajūta, pēc kā visi ilgojas. Jo dzīve sākas no vīrieša un sievietes.
Un sirmiem pāriem, viņiem arī ir noslēpumi. Daži ir tādi, ka labāk, ja tie kapā tiek paņemti līdzi, jo visas patiesības nav ērtas patiesības. Mēs nezinām, ko ar tām darīt. Piemēram, kādreiz gribas kaut ko uzzināt par otra cilvēka pagātni. Kad tu to uzzini, tev nepaliek vieglāk, jo tu nezini, kā ar to tikt galā. Pāri mēdz vienoties - vienalga, ja tev arī kas gadās, tu man pasaki! Bet, kad tas cilvēciņš, kā sunītis asti kājstarpē iežmiedzis, nāk un stāsta, otrs saka - savāc savas mantas un tinies! Kā atnāci, tā tagad arī aiziesi! Izrādās, noteikumi vairs nedarbojas.
Gadījuma sakars simboliski var iezīmēt jaunu posmu cilvēka dzīvē?
Mēdz teikt, ka zāles pret mīlestību ir jauna mīlestība. Šis ir atvasinājums. Reizēm var izšķirties juridiski, bet nevar emocionāli un seksuāli. Kad es savu ķermeni uzticu citam vīrietim, tad tas ir kā punkts, ka attiecības ir galā. Es vairs neesmu viņam piederīga. Arī ķermeniski. Šis posms ir beidzies. Kas būs priekšā, es nezinu.
Es domāju, ka tas palīdz. Tas ir kā rituāls, kas palīdz saprast, ka nav uz pasaules vienas sievietes un viena vīrieša. Mums ir iespējams attiecības atjaunināt. Atkal un atkal. Mēs varam arī iemīlēties atkal un atkal, ja mēs paši tam ļaujamies. Jo attiecības nekad nav vienādas, un arī mīlestība nav vienāda.
Vienas nakts sakars kādreiz var palīdzēt tikt vaļā no fatālās nolemtības sajūtas, ka nu ir viss, mana sievietes dzīve ir beigusies, jo viņam vienīgajam esmu gatava atdoties. Kur tas ir rakstīts? Nekur. Tas nav izmisums, bet mēģinājums ieraudzīt ko tādu, kas dod spēku un ticību.
Cilvēks atskatoties visbiežāk nožēlo to, ko nav izdarījis...
Kādreiz ir otrādi. Tas ir kā starp debesīm un elli. Dzīvot tikai debesīs ir garlaicīgi, bet, dzīvojot ellē, pats vari sadegt savās kaislībās. Jāmeklē vidusceļš. Iemērcot kāju jūrā, tu nekad nezini, vai tu nosalsi vai tas tevi atspirdzinās. Neviens to nevar pateikt. Par jaunības piedzīvojumiem bieži nākas atskārst - Dieviņš pasargāja tad, kad nebija prāta. Puiši ļoti māk manipulēt. Ko sievietei vajag? Lai viņu mīl audiāli. Vīrietis arī mīl audiāli - lai dabūtu sievieti horizontāli. Viņai, dilbītei, nav nekādas izpratnes par večiem. Viņi pasauli uztver savādāk.
Glāstu deficīts skar kā sievieti, tā vīrieti...
Protams, jo tā ir tuvības nojausma. Glāsti dod nojausmu par mīlestības tuvumu - kaut kur, vismaz aiz loga. Ja mēs apmaināmies glāstiem, tas atdod ticamību, ka kaut kur ir mīlestība. Varbūt tas putns neielidos šeit, bet mēs tuvināmies tai sajūtai. Ķermenis jūtas pagodināts.
Nav jau tikai vajadzība pēc plikā seksa. Ir vajadzīga tuvība ar otra cilvēka ādu, ar viņa silto ķermeni. Glāstot mēs neesam vientuļi šajā barā, kur viens otram pārsvarā skrien garām. Ja mums piecreiz nedēļā būs sekss, tas neko neatrisinās. Trūkst pieskārienu, glāstu, sajūtu, noskaņas, romantikas.
Sekss - tas ir ļoti mazs gabaliņš no visām vajadzībām. Tāpat kā bada laikā velns mušas ēd - tā apēd to mušu, neviens tevi par to nenosoda, bet neiedomājies, ka tā muša ir taurenis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!