Agris Semēvics: Mēs bijām tas glamūrais gals  (1)

Patlaban viņa lielākais un nozīmīgākais darbs ir abu savu dēlu - Kristapa (10) un Mārtiņa (6) audzināšana. Bez dēliem ģimenē ir arī reiz no ielas paņemts kaķis, kurš esot izrādījies ļoti slims, bet izārstēts, un kuru tādējādi Agris esot izglābis no nāves ķetnām.

Kā tu vērtē šī brīža situāciju Latvijā un mūzikā vispār?

Ir labs laiks, lai piedāvātu, veidotu kaut ko pavisam jaunu. Varbūt ir pat ļoti labs laiks, lai šajā "tukšajā periodā" Latvijā parādītos kādas no jauna dzimušas superzvaigznes, jo viss, kas šeit ir bijis, praktiski ir sabrucis. Darba mūziķiem tikpat kā nav nemaz. Protams, ir izņēmumi - viens otrs lielkoncerts, bet ... Kaut vai tā pati Ladybird. Reāli pagājušogad, ja nemaldos, viņai bija četri koncerti. Tas arī bija iemesls, kāpēc viņa aizbrauca projām. Viņa šobrīd dzīvo Londonā, darbojas ne izklaides sfērā.

Mūzikā šobrīd vinnēs tas, kas atnāks ar sirdsprieku savās dziesmās, jo šobrīd, paskatoties uz to, kas notiek un kas skan pa radio - tas viss ir tāds kā politizēti un ekonomiski samocīts. Par kādām skaistām, romantiskām un pozitīvi tendētām dziesmām mēs vispār nevaram šobrīd runāt.

Kā tu pats cīnies ar visapkārt valdošo depresiju?

Es šo laiku izmantoju, lai, neteiksim, pārkvalificētos, bet iegūtu sev pilnīgi jaunu, bet tajā pašā laikā radošu profesiju, ar kuru es esmu diezgan nopietni nolēmis saistīties nākotnē. Tas var notikt arī paralēli mūzikai, tam nav nekādu, teiksim, interešu konfliktu. Es šobrīd ļoti aktīvi apgūstu fotogrāfiju. Pirms kāda gada pavisam negaidīti manā rīcībā nonāca diezgan pamatīga un fundamentāla fototehnika, ieskaitot pat fotostudiju Rīgas centrā. Pārdot to visu toreiz nevarēja un pat nedrīkstēja, jo galu galā tā būtu zemē nomesta nauda. Protams, par kaut kādām ekonomiskām veiksmēm šobrīd runāt arī nevar, bet kopumā es esmu apmierināts ar to radošo un tehnisko līmeni, kuru man šajā, visnotaļ īsajā laika posmā, fotografējot ir izdevies sasniegt. Bet tas ir tikai pats sākums...

Mango pirms laika rakstīja, ka tu biji devis sev termiņu šai fotografēšanai vienu gadu, lai saprastu, būs vai nebūs...

Jā jā, es šo termiņu esmu jau atmetis, jo esmu sapratis, ka tā lieta iet. Es to izdarīju pēc tam, kad novembrī pēc kāda veiksmīga projekta man bija brīvie līdzekļi, un es diezgan nopietnu summu ieguldīju foto objektīvā. Principā tā es arī to atkāpšanās tiltu nodedzināju, pretējā gadījumā šāds pirkums būtu neprāts. Es esmu sapratis, ka man fotografēt patīk un to darot es labi jūtos. Mans lielākais iesācēja pluss ir tas, ka es pat nevarētu teikt, ka esmu pilnīgais iesācējs, jo jau vairāk kā desmit gadus esmu ik pa laikam strādājis kopā ar Latvijas labākajiem fotogrāfiem, fotografējot manis producētos mūziķus. Bet ar fotografēšanu nopelnīt nevar. Es esmu mīnusos joprojām. Katru mēnesi es piemaksāju par to, ka es to daru.

Kur tu sevi redzi pēc desmit gadiem - foto vai mūzikā?

Drīzāk laikam tomēr foto. Foto tas vecuma cenzs ir mazliet pielaidīgāks, pat krietni pielaidīgāks, tur viņa faktiski nav vispār. Ir jau arī tā, ka lietas apnīk, ka tu piesūcies ar viņām, ka tev jau paliek neinteresanti. Es arī to neslēpju. Biju šogad uz [Mūzikas] gada balvu, bet starpbrīdī aizbraucu mājās. Man vienkārši nekas nepatika. Mēs šo pasākumu apmeklējām kopā ar manu vecāko puiku. Viņš, nabags, pirmajā pusstundā aizmiga un līdz tam starpbrīdim arī nogulēja. Es viņu nemodināju, jo domāju: labi, ka tu guli, tu vismaz nečīksti, ka tev ir garlaicīgi. Tas liecina par to, manuprāt, ka visā šajā lietā tā dievišķā dzirksts ir pazudusi. Nu visiem ir tā apātija, tā depresija, un var jau teikt, ka tas tā nav, bet, ja tas muzikants ar saviem koncertiem pelnīt nevar, nu viņam nāk virsū tie "melnie". Gribas jau pelnīt ar to, kas tev patīk, kas ir tavs aicinājums.

... un tu?

Es "skatuves deficītu" sevī kompensēju ar to, ka diezgan aktīvi joprojām darbojos kā dīdžejs. Principā es strādāju divos žanros. Tas maizi pelnošākais ir banketu publikas izklaidēšana, kur praktiski ir jāspēlē mūzika, pie kuras nevienam nav jādomā. Pie kam šajos pasākumos es neesmu tikai dziesmu atspēlētājs, bet zināmā mērā arī vakara vadītājs, jo ļoti daudz komunicēju ar publiku, izmantojot mikrofonu. Kā diskotēku pirmsākumos, kad viss notika pēc shēmas "dziesma, komentārs, dziesma".  Otra sfēra ir darbs kā miksējošajam dīdžejam. Mana patstāvīgā darbavieta ir Olympic Casino, kur es divreiz trīsreiz mēnesī uzspēlēju piektdienas sestdienas vakaros. Nevis dejas, bet tādu inteliģentu house music fonu. Turklāt tas viss netiek darīts tikai tāpēc, ka ir vajadzīga nauda, bet gan tāpēc, ka tā ir lieta, kas ļoti patīk.

Kuri tev pašam ir favorīti mūzikā?

Pieļauju, ka daudzos tas izraisīs smīnu, bet es skaidri zinu, ka mana visu laiku mīļākā popgrupa ir Pet Shop Boys. Pats par to mazliet brīnos, tomēr apzinos, ka šī mūzika precīzi tieši mani uzrunā. Ļoti patīk arī A-Ha, no kaut kādām jaunākām lietām man patika Keane divi pirmie albumi, patika arī Džeimsa Blanta otrais albums.

Daudzas grupas pēc ilgāka perioda mēdz apvienoties. Vai mēs varam cerēt arī uz 100. debijas atkalapvienošanos uz kādu lielkoncertu?

Viennozīmīgi mēs neesam gatavi atnākt un šīs dienas apstākļos censties reanimēt to dienu sajūtas. Tas nav iespējams. Manā uztverē ir smieklīgi un banāli, kad tas pats, nezinu, teiksim, Haddaway vai Dr. Alban brauc te un uz tām pašām savām vecajām fonogrammām dzied. Tā nav vērtība. Ir ļoti daudz grupu, kas iet cauri gadiem. Viņas ir desmit gadus klusējušas, bet, kad nāk atpakaļ, tad ar jaunu spērienu, viņas nāk ar jaunu kvalitāti, ar jaunu izpildījumu.

Ar Debiju ir tā, ka jau kādu labu laiku atpakaļ esam uz šo jautājumu atbildējuši. Mēs to varam, bet tur ir cipars apakšā, un viņš ir liels. Viņš ir tiešām liels, bet ne tāpēc, ka mums ar Modri [Skaistkalnu] ir baigās ambīcijas. Tas tāpēc, ka tādā gadījumā, ja šāds piedāvājums būtu jārealizē, mēs visu pamestu un trīs mēnešus katru dienu šim koncertam gatavotos. Naudas izteiksmē puse no šīs summas tiktu ieguldīta mēģinājumos, mūziķos, tērpos, dekorācijās, specefektos, vis kaut kur... Koncertu nospēlējot, mēs katrs ar Modri saņemtu normālu trīs mēnešu algu, labu algu. Protams, neviens to mums piedāvājis nav un varbūt, ka arī nepiedāvās, jo, redz, mēs nebijām rokgrupa. Nu, rokgrupa ir rokgrupa. Labākais piemērs - Credo. Viņi var sanākt atkal kopā un maukt. Mēs bijām tas glamūrais gals - mēs emocionāli nevaram šodien atļauties iznākt uz skatuves ar vecajām fonogrammām padziedāt. Man tā Debijas sajūta ir diezgan dārga, es negribētu to izmainīt sīknaudā.

Atgriežoties pie tās šī brīža depresīvās situācijas... Ir ģimenes, kas ar visiem bērniem tagad pārceļas uz citu valsti. Vai tu arī esi apsvēris tādu domu?

Tāda doma aizbraukt man bija pirms kādiem gadiem pieciem sešiem. Radās ideja braukt uz Berlīni un mēģināt iefiltrēties Vācijas šovbiznesā, bet kaut kā tā izplēnēja, īsti nebija motivācijas. Ā, mēs dabūjām C-Stones līgumu, un tad mums arī šeit bija tik daudz darba...

Šobrīd prombraukšanai es saku viennozīmīgu nē. Pirmām kārtām, manu bērnu mamma ir darbos Ēģiptē, un mans kā tēva uzstādījums ir tāds, ka bērniem ir līdz 9. klasei jāmācās šeit savā dzimtajā vidē. Pēc tam viņi var braukt da jebkur, kaut vai uz Mozambiku mācīties moru valodas, bet to kultūras pamatpotenciālu, kas viņiem būs nepieciešams visā viņu dzīvē, viņi var iegūt tikai šeit. Līdz tai devītajai klasei iemāca tomēr tos komatus pareizi salikt un būt par piederīgiem kaut kam. Skaidrs, ka šobrīd nav nekāda pamata runāt ar lepnumu par valsti, kurā dzīvojam, un skaļi teikt, ka šeit ir vislabāk.

Vai tu vēl raksti dzeju?

Pa lielam ir tā, ka es nepozicionēju sevi kā dzejnieks, bet no autortiesību aģentūras ik pa laikam kādu naudiņu saņemu. Man ir kādi trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit dziesmu teksti. Es neuzskatu, ka tur ir kaut kas baigi ģeniāls. Visas dziesmas, vairāk vai mazāk bija kā tajā krievu teicienā: "O čom pesņa? Da ņi o čom, pro ļubovj..."

Kā visas dziesmas - par mīlestību...

Kā visas dziesmas nedepresijas laikos, bet ir tā, ka es jau vairs neatceros no galvas, ko esmu rakstījis. Kad kādreiz dzirdu šīs dziesmas pa radio, galvenais, ka man pašam nav kauns, par to, kas tur skan vismaz tekstuālajā ziņā. Rakstot dziesmu tekstus man bija baigais plus - nopietna cenzūra - tas bija Modris [Skaistkalns], kurš bija gandrīz visu šo dziesmu mūzikas autors. Tur haltūra cauri negāja un mēs visu vienmēr pamatīgi "slīpējām". Kā saka, es esmu kādreiz rakstījis un, ja būtu nepieciešamība, tad es to varētu arī darīt, bet, protams, ar Guntaru Raču sacensties - nē, nekādā gadījumā.

Latvijā būt slavenam nav diez ko viegli, jo visi uz ielas atpazīst, turklāt ne vienmēr izsaka pozitīvas piezīmes.