No vēlās novakares rokmūzikas dārdinātāja Gustavs Terzens ir pārkvalificējies par jaunā Radio 101 rīta programmas ētera personību. Mango ar Terzenu tikās uzreiz pēc pārraides beigām, tādēļ, protams, vispirms domas vērsās uz radio lietām.
Radio 101 komandai pievienojies nedaudz vēlāk par pārējiem Radio SWH revolucionāriem. Kādēļ tā?
Viņi [Radio 101] acīmredzot meklēja rīta programmas nodrošinājumu un uzrunāja mani: "Mēs jau nezinām, vai tu vispār gribēsi..." Viņiem šķita, ka es varētu gribēt strādāt tikai tur, kur dārd metāls. Es viņiem atbildēju, ka radio vispār ir patīkama vieta, kur strādāt, un rīta programmā jau ar manu muzikālo gaumi būtu tikai pastarpināts sakars. Negribētu teikt, ka nav nekāds, bet tomēr mūzika nav manā pārziņā. Tam, kurā brīdi kurš ir uzaicināts, manuprāt, nav izšķirošas nozīmes, jo Radio 101 programma tiks kuplināta katru mēnesi.
Vai var cerēt, ka kādreiz Radio 101 būs dzirdama tāda mūzika, kāda agrāk skanēja tavā raidījumā SWH Rock?
Kā mēs zinām, sistēmu, lai tā sagrūtu, ir jāuzspridzina no iekšpuses. Cerība mirst pēdējā.
Es zinu, ka es to gribu, un es to darīšu, bet pagaidām ir jāieskrienas esošajām lietām. Par autorprogrammām manā izpildījumā runa var būt ne ātrāk kā... Es pat baidos nosaukt datumu, bet es nesaku nē!
Agrāk vairāk biji pazīstams ar novakares programmām. Kādēļ tagad darbojies tieši rīta raidījumā?
To piedāvāja, un es piekritu. Rīta programma - tas ir režīms, kas disciplinē. Man arī vairs nav 18, un es jau esmu tik vecs, ka no rīta varu piecelties. Ir bijis dzīvē posms, kad ne tu sevi taupi, ne rūpējies, bet tagad ir savādāk - man ir meita, man ir ģimene, un tagad disciplīna un savākšanās ir nepieciešama, un rīta programma radio mani mobilizē.
Pievēršoties tavai vecajai darba vietai - ko tu domā par pašreizējo SWH Rock formātu?
No vienas puses, nerunājošs radio ir pluss daudziem cilvēkiem, tomēr, no otras puses, tas ir mīnuss. Kamēr tur strādājām kuplā kolektīvā, SWH Rock bija ļoti draudzīgs cilvēkam. Tā brīvība, kas mums bija dota, ļoti glaudīja pa spalvai klausītājiem tieši tādēļ, ka mēs nebijām baltās apkaklītes un neievērojām ļoti daudzus radio noteikumus. Man šķiet, ka klausītājiem tas patika.
Bet vai no Radio SWH aizgājušo cilvēku vietā pieņemtie darbinieki spēs noturēt agrāk uzstādīto latiņu?
Godīgi sakot, par to nedomāju. Mašīnā es klausos savu mūziku, bet, ja mājās skan radio, tad tas ir vai nu Latvijas radio Klasika vai Latvijas radio 1.
Atkāpjoties no radio lietām, vai vari pastāstīt, kādēļ aizgāji no Rock'n'Riga?
Tur, kur nauda, tur draugu nav. To vajag atcerēties, un biznesa tā ir ļoti svarīga lieta. Ir cilvēki, kuri spēj to darīt, un ir cilvēki, kuri nespēj to darīt.
Es esmu ļoti vīlies šajā biznesa sektorā kā tādā. Tas tevi ļoti ātri izpumpē, un tur ir ļoti maz radošās enerģijas. Tas tevi izsūc sausu, un tu jau sāc sevi pieķert pie tā, ka skaties cilvēkiem mutē, cik viņi alus izder. Bāra enerģija tevi tikai tērē, neko nedodot klāt.
Kāds tev radās iespaids par cilvēkiem, kuri nāca uz Rock'n'Riga - vai viņi nāca arī baudīt mūziku, vai tikai dzert?
Publika bija viskolorītākā, jo rokmūziku īstenībā klausās visi, arī tie, kas to slēpj un mēģina atrast sevī tam pretestību. Roku klausās visi - no senioriem, kas var atļauties dārgu alkoholu, līdz jauniešiem, kas divatā sastiķē vienam alum par latu piecdesmit.
Roka publika ir visdažādākā, bet tā ir ļoti patīkama un ļoti atšķirīga. Tā ir uzticīga un lojāla publika.
Kāpēc tad cilvēki slēpj savu mīlestību uz rokmūziku?
Tāpēc, ka duraki... Tāpēc, ka ir stereotipi, ka roks - tas ir kaut kas mežonīgs, nepieradināts un nekulturāls, lai gan patiesībā ir tieši otrādi.
Kāds iespaids radās par latviešiem, darbojoties Rock'n'Riga? Vai mēs daudz dzeram?
Dzer kārtīgi - dzer tā, kā vajag!
Kā ar tūristiem?
Tūristi? Notirgo viņiem dārgāko alu un - miers!
Vai nekad nav nācies mest ārā no bāra britu vecpuišu ballīti?
Ar britiem ir tā, ka viņi par daudz atļaujās tikai tādās vietās, kur pati vieta demonstrē, ka tā drīkst. Pie mums briti bija klusāki par klusiem un zemāki par grīdu. Mūsu standartpublikas - vietējo krogus "mēbeļu" - dēļ bija skaidrs: "Labāk, čalīt, neatļaujies! Var arī iziet plāni."
Runājot par televīziju, sen senos laikos, ap 2001. gadu sakomponēji dziesmu Eirovīzijai. Kas tevi pamudināja to darīt?
Precizēšu - es nekomponēju dziesmas Eirovīzijai, nekad to neesmu darījis un nekad to nedarīšu. Toreiz piekritu palīdzēt Arnim Mednim uzrakstīt liriku angļu valodā vienai dziesmai, kura sagadīšanās pēc piedalījās Eirovīzijā.
Tātad, kad rakstīji, nezināji, ka dziesma tur piedalīsies?
No sākuma nezināju, bet pēc tam tā piedalījās, un es nenožēloju nevienu brīdi. No tā visa mēs uztaisījām kolosālu, huligānisku izgājienu.
Kā vispār vērtē šāda tipa pasākumus, piemēram, Eirovīziju un Jauno vilni?
Nevērtēju. Es uzskatu, ka šāda tipa plaši publiski pasākumi ir nepieciešami, tikai vajadzētu piestrādāt pie tā, lai tas nekļūtu par lētu sevis izmainīšanu sīknaudā - tomēr Eirovīzijā tu atrādies ļoti plašai auditorijai. To, protams, ir lieki prasīt, bet es gribētu, lai šī pasākuma muzikālais saturīgums tomēr kādā tālā, gaišā nākotnē "iedegtos", lai nebūtu svarīga tikai tā pompozitāte, ka tevi redz simtiem miljonu cilvēku.
Par Jauno vilni - tas nenoliedzami ir ļoti spēcīgs tūrisma bizness visam reģionam. Un es uzskatu, ka Jaunajam vilnim ir jānotiek. Tas, ka tev var nepatikt, ka Raimonds Pauls sēž blakus Pugačovai...
Tā ir krievu mentalitāte, tas ir viņu šovs, un tas ir labi, ka kādam ir nostaļģija par vietu Latvijā. Vienam patīk aizbraukt uz Lugano vai izstaigāt Raiņa takas, vienam patīk festivāls Vācijā... Krieviem patīk Jūrmala? Dodiet viņiem Jūrmalu!
Tie ir krievu miljonāri, cilvēki, kuriem patīk pazīmēties, viņiem patīk patērēt naudu, padīžāties, bet neviens no viņiem nečurās pie staba, neviens no viņiem nestaigā ar Padomju Savienības simboliku vai kaut kādiem rasistu saukļiem. Tā ir bagāta, lecīga publika, no kuras var dabūt vislabāko. Tur pelna visi - bāri, takši, pilsēta, viesnīcas - un tas ir super!
Tas, ka tur ir tas "žagatisms", viss ir neonā un zeltā, tā ir cita lieta. Krievi vienkārši tādi ir, viņiem patīk pompozitāte. Bet tur var apskatīties arī jaunos estrādes dziedātājus. Un es atzīšos - kad tur uz skatuves uzkāpj Busulis vai Aisha, un tu skaties, ka tavs tautietis ir kopā ar azerbaidžānieti, gruzīnu, protams, ka tu būsi par savējo, neizbēgami!
Tātad esi šo pasākumu arī skatījies?
Jā, es esmu skatījies. Tajā gadā, kad konkursā vinnēja Busulis, mēs bijām Krimā, un tur Ļeņinovas pilsētā, kas vispār ir nekurienes tālākais nostūris, mūs vadāja vietējais taksists ar savu žiguli. Kad viņš uzzināja, ka esam no Rīgas, teica: "О! Юрмала! Новая волна! Интарс Бусулис!" Un mēs bijām lepni, ka varam atbildēt: "Да, oн наш!", ka uzvarētājs ir no Lavijas - mūsu tautietis.
Visbeidzot - runājot par tevis paša muzikālo darbību, kā klājas grupai SIA Radikal?
Viss kārtībā, viss notiek, montējam, plānojam rakstīt albumu. Mums šovasar ir vēl pāris festivāli, kur spēlēt, bet rudenī plānojam lielkoncertu. SIA Radikal tikai mauc!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!