Jolanda Suvorova: Humors man ir Dieva dots

Šovasar pēc ilgāka pārtraukuma esat atkal piedzīvojusi tādu kā sava veida zvaigžņu stundu, jo ar brīvdabas muzikālās komēdijas Tas trakais Bellakorda šovs izrādēm esat apbraukājusi teju visu Latviju.

Jā, nu tā var teikt. Izrāde un mana loma tajā bija ļoti spilgtas. Tā kā brīvdabas estrādes bija tik ļoti pārpildītas ar cilvēkiem, noorganizējām vēl papildus izrādi, tāpēc jau šajā nedēļas nogalē tepat netālu no Rīgas Ikšķilē nospēlēsim sezonas pēdējo izrādi. Vispār nespēju iedomāties, kā tādā aukstumā spēlēsim!?

Lai pēc šīs izrādes neiestātos tukšums, piekritu piedalīties šovā Dziedi ar zvaigzni. Tas ir šausmīgi, ja pēc vienas spilgtas uzstāšanās skatuves mākslinieks paliek bez darba.

Izrādē iejutāties dziedošo Riču ģimenes puišu mātes Džūlijas lomā. Noteikti, ka nebija grūti, jo arī reālajā dzīvē esat māte?

Darba pie šīs lomas bija ļoti daudz. Kad ieraudzīju, kāda loma man piešķirta, vienkārši obolģela. Kad mēģinājumu laikā gaidīju savu uznācienu aizkulisēs, bet Ata Auzāna Daugavpils koris auroja un kliedza, nevarēju koncentrēties, tāpēc aizrādīju jauniešiem, lai beidz kliegt. Ziniet, kā jaunieši uzvedas, bet man tad vajag par tekstu un savu uznācienu domāt.

Šoriņš, kad rakstīja izrādes tekstu, manai lomām izmantoja reālus notikumus iz manas dzīves, ko biju viņam stāstījusi. Savulaik Lietuvā es, vecā muļķe, pirms koncerta saku savam skatuves partnerim Sergejam: "Es tā protu ar riteni joņot!" Sergejs saka, ka, ja jau tā protu, lai parādu. Es apsēžos uz velosipēda, taču nespēju noturēt līdzsvaru un iegāžos musorņikos. Redz, es šo gadījumu izstāstīju Šoriņam, un viņš to izmantoja, rakstot scenāriju.

Kā pati vērtējat savu uzstāšanos šovā?

Ziniet, es vispār šova pirmajā raidījumā Dziedi ar zvaigzni nodziedāju ar temperatūru. Pirms šova izdzēru tik daudz tablešu, lai būtu formā un par saaukstēšanos zinātu vien es, nevis mani skatītāji. Šausmīgi slikti jutos, bet neko darīt - ja reiz piekritu dziedāt, tad ar visu slikto pašsajūtu kāpu uz skatuves. Studijā bija tāds karstums, ka vienā brīdī jau likās, ka tūlīt nomiršu no tā. 

Šovā mani pieņēma kā humoristisko dziedātāju, un skatītāji no manis gaida jokus. Ja visi mēs dziedāsim par mīlestību, tad nebūs interesanti. Šovā būšu mainīga - gan traģiska, gan humoristiska.

Jums tomēr ir bagātīga skatuves pieredze, bet šova žūrijā sēž gados jauni cilvēki, kuri kritizēs jūsu priekšnesumu. Kā pārdzīvosiet kritiskās piezīmes?

Vispār es apbižojos uz žūriju. Vēlreiz gribu atgādināt, ka tas nav vokālais konkurss, bet gan šovs. Man jau žūrija pārmeta, kāpēc nedziedu Daugaviņu. Uzskatu, ka šis nav latviešu dziesmu konkurss. Un tieši tāpēc skatītājiem tas ir interesants, ka tā dalībnieki izpilda visdažādāko repertuāru – krievu, vācu, latviešu un angļu valodās. Turklāt katram skatuves māksliniekam ir savi novirzieni.

Kad mani aicināja piedalīties šovā, es vispirms noskaidroju, vai varēšu dziedāt krievu dziesmas, jo zinu daudzas humoristiskas dziesmas tieši krievu valodā, bet latviešu valodā tikai dziesmu Es meitiņa kā rozīte, bet to jau man vienai jādzied, taču šovā uzstājos pārī ar maļčiku Jāni, un viņš jau nav dzejnieks, kurš sacerēs šai dziesmai jaunu tekstu.

Mani traucē, ka šovā ir tik daudz sarunu. Nevajag liet ūdeni, vajag konkrētāk runāt. Tāpat kā ar Šleseru, kad viņš pa televizoru sāk savas saruniņas, tā nekādas attīstības, viss tikai ap vienu vārdu grozās. Tāpēc, ja tas ir dziedāšanas šovs, tad ir jādzied, nevis jāpļāpā.

Kā sadzīvojat ar savu šovā piešķirto skatuves partneri?

Kā vispār meklē šova partnerus? Pēc rakstura saderības, temperamenta un balss tembra. Saprotiet, viņam ir 25, man 33 gadi (Jolanda sāk smieties, jo nekad neatkāj savu patieso vecumu. - Red. piez). Es zinu savas spējas. Ja senāk biju patiešām īsta dziedātāja, tad pēc tam, kad man tika veikta kakla operācija, es vairs tā nevaru dziedāt un tagad esmu kļuvusi par izpildītāju. Varu dramatiskas dziesmas izpildīt.

Es šovā gribēju piedalīties viena, jo zinu tik daudz šikas dziesmas, kuras Latvijā pat nezina. Taču šis šovs nepieļauj tādu formātu, un viena es dziedāt nevaru.

Puisis jau labs man trāpījies. Inteliģents un strādīgs. Taču saprotiet vienu: es uzskatu, ka dziedātājam uz skatuves nav tikai jādzied, bet arī jākustas - jādejo. Tā ir ārzemju skola. Taču mans puisis ir bijis mūziķis, kurš spēlējis uz klavierēm un saksofona. Viņš visu laiku bijis sēdošs, tāpēc redziet, viņš ir tāds apaļīgs puisēns, bet es savulaik skatuves gaitas sāku kā dejotāja. Es dziedāju, dejoju un sarunājos ar publiku. Citi par to brīnās, bet es gribu paskaidrot, ka tas ir normāls process, ja skatuves mākslinieks dzied, dejo un kustas.

Cita lieta, ja es piedalos izrādēs, brīnos, ak mammīt, neko daudz nedaru, bet ļaudis tā smejas. Humors man no Dieva dots. Ja es ar kādu ikdienā vienkārši sarunājos, cilvēki smejas. Tas humors man no sirds nāk.

Vai jums patīk, ja mediji, rakstot par jums, jūs dēvē par zvaigzni?

Mums vispār Latvijā nav zvaigznes. Mums ir tikai tautā iemīļoti aktieri. Es, piemēram, neesmu nekāda zvaigzne. Ja mani cilvēki mīl, tā man ir liela laime. Kad eju baznīcā, es saku: "Dievs, ja es nevaru piedzīvot sievietes mīlestību, tad lai mani skatītāji mīl un neaizmirst." Ja eju pa pa ielu un man nopakaļus kāds sāk dziedāt manu dziesmu par bulciņu: "Precēties, precēties!", domāju, jokanibabai, redz kā cilvēki zina pat manu repertuāru.

Vispār jūs zināt, kas ir zvaigzne? Tas ir materiāli nodrošināts cilvēks, kuru pazīst visā pasaulē, nevis tikai mazajā Latvijā. Mums jau tikai ir tādas mazas zvaigznītes.

Šovā cīnīsieties par uzvaru?

Es saku savam partnerim: "Eh, Janka, iegūtu mēs 10 000 eiro, sadalītu to naudu uz pusēm – man pieci un tev pieci. Es varētu sev dzīvoklī logus ielikt, tūkstoti atdotu meitai Marikai un arī draugiem palīdzētu, kuriem šobrīd ir grūti laiki."

Taču gribu jums ko atklāt. Šajā šovā esmu iemīlējusies dziedošajā mācītājā. Mācītājs ir katras sievietes sapnis. Es jau te izjautāju šova veidotājus, vai viņš ir precējies un vai vispār plāno precēties, bet viņa partnere Candy uz mani TĀ paskatījās.

Sarunas nobeigumā gribu lūgt savus skatītājus - nežēlojiet kapeikas, atbalstiet šova dalībniekus, zvanot par labāko pāri, taču, protams, nepiemirstiet arī mani!