Teātra observatorijas aktrise Maija Doveika (attēlā), kura seriālā UgunsGrēks atveido Elizabetes lomu, necieš virspusējus cilvēkus un iesaka ikvienam beigt priecāties par ilūziju mākonīšiem, kā arī pieņemt dzīves realitāti un Dievu.
Tu mēdz dzīvot ilūzijās?
Cilvēkiem nepatīk patiesība - mēs baidāmies no tās. Tā ir dārga manta, kas nopērkama par lētu samaksu, bet neviens to negrib. Bet tajā pat laikā cilvēki ir gatavi izšķiest pašu dārgāko par lētu bižutēriju. Tas rada sajūtu, ka cilvēks spēj mācīties tikai caur lielām sāpēm un asarām, viss pārējais ir kā mākonītis: te tas ir, bet te - vējš izrausta un izdzenā. Mēs sajūsmināmies par mākonīšiem.
Tu arī sajūsminies par mākonīšiem?
Jā, sajūsminos! Reizēs, kad Dievs mani ir iespiedis stūrī un es saprotu, cik stulbi ir tas, ko daru, cik pati esmu naiva, tad man nerādiet mākonīšus, man škrobe par to, ka tie mani spēj sajūsmināt. Šāda priecāšanās par mākonīšiem liecina par virspusējām interesēm. Neciešu šo īpašību - vairāk gan sevī, nevis citos.
Tā ir briesmīga sajūta: tu esi viegls, visiem patīkams, nezini, ko patiesībā domā, pēkšņi neatšķir rozā no brūna. Cilvēks, lai kā apņemtos cīnīties un darīt savādāk, to nespēj. Izmainīties spēj tikai tie, kam viss ir tā piegriezies, kad konkrētā lieta nekad vairs nesajūsminās. Kad esi applaucējies ar karstu ūdeni, otrreiz nemēģināsi ielikt roku katlā.
Reiz teici, ka suns atgriežas pie vēmekļiem...
Jā, un cūkas samīda pērles, jo viņām tās nav pērles, bet tādi paši dubļi. Sabiedrībā viss ir tik amerikānisks, tiek kultivēts viegls ceļš uz laimi, kā atmest smēķēšanu trīs dienu laikā, kā kļūt par satriecošu sievieti... Lētie, ātri padomi - tas viss ir nekam nederīgs. Dzīvojam virspusēji, neiedziļināmies lietās, mūsu pamatos nekā nav, tie ir nepareizi veidoti un tukši. Tajos atrodams tikai trulums, ģeķība un muļķība. Mēs darām visu, lai izsistos, galvenokārt jau paši priekš sevis.
Tagad ir Ziemassvētku laiks, iespēja pārdomāt dzīvi.
Cilvēki to nedara, jo ir jāskrien un jāķer dāvanas, jāuztaisa svētku galds tā, lai lūst un pavisam noteikti lai tas ir labāks kā pagājušajā gadā. Jāatrod svētku ballei tādas drēbes, lai izskatāmies, ka ar katru gadu paliekam jaunāki, skaistāki un bagātāki. Nav laika īstajām lietām.
Dievs un Ziemassvētki ir domāti viena tipa cilvēkiem - tiem, kas ir uz nāvi notiesāti un gaida apžēlošanu. Mēģināsi viņiem iesmērēt satīna kleitu, viņi tevi pasūtīs; dosi zeltu - viņam to nevajag. Viss, ko viņi vēlas, ir Dieva piedošana. Viņiem Ziemassvētki ir notikums, pārējiem - vienkārši publiskas brīvdienas.
Kur slēpjas cilvēku virspusīgums?
Mēs sakām: "viņš ir savādāks". Ne labs, ne slikts, bet savādāks. Viens otru glaudām un mēģinām uzturēt ilūzijas viena iemesla dēļ - lai nebūtu jāatzīst savi meli. Mums ir būtiski noturēt cilvēkus sev līdzās mūsu līmenī, un, ja kāds radikāli iestājas par savu dzīvi vai dzīvību, no tiem distancējas, jo viņš taču ir jucis, bet vajag taču būt normālam! Esi kā mēs - tātad esi nederīgs; esi dumjš un gribi to, ko gribam mēs - nejēdzīgas lietas. Manā izpratnē tas saucas "mirsti kopā ar mums". Ek, ko tikai labas kompānijas vārdā neizdarīsi, vai ne?
Kurš bija tas dzīves punkts, kas lika tev pieņemt Dievu?
Lielu daļu dzīves es tāpat kā visi izvairījos no Dieva, lai tādā veidā pasargātu sevi. Dzīvoju mūžīgā krēslā, aizvērto aizkaru etapā, lai tikai apziņa nesaprastu, cik dienas ir notusēts. Neviens nevēlas dzirdēt un saprast, ka viņa dzīve ir galīgi garām.
Man piegriezās pašas sāpes, kauns un bezizeja. Sapratu, ka sāku dzirdēt lielu tikšķošu pulksteni, kurš skaita manu atlikušo laiku. Vadzis virs manis lūza, un es saņēmu visu, ko biju pelnījusi. Cerēju sagaidīt mīlestību - saņēmu naidu, cerēju sagaidīt veselību - saņēmu slimību. Kurš gan to spēj izturēt? Bija tikai divi varianti: vai nu mēģināt noskaidrot, kāpēc tā notiek, un to novērst, vai skandināt, ka neesmu to pelnījusi.
Vai savā ziņā brauciens uz Argentīnu nebija kā bēgšana no savām problēmām, atkarībām?
Dievam pievērsos vēl pirms aizbraukšanas uz Argentīnu; es nebēgu. Aizbraucu, jo sapratu, ka, paliekot Latvijā, nespēšu atrisināt problēmas. Apkārt bija cilvēki, kuri mēģināja mani ieraut vecajā bohēmas ritenī, sapratu, ka man ir jāizkāpj no tā ārā un jāatrod Dieva atbildes par to, ko darīt, kā rīkoties. Argentīna bija kā klusā teritorija, kur neviens nenāca pie manis un nemēģināja skaidrot savu attieksmi par maniem apstākļiem un situāciju.
Savā veidā tas bija atkāpšanās ceļš vājuma dēļ?
Ir teiciens: "Kad mirsti, tev ir vienalga, kādi svētki notiek ārā". Nemitīgi kāds stāstīja dažādas lietas, no kā man jau slikti metās. Bet tā jau veidojas likumi - tos sludina ne tikai baznīcā, ikviens no mums nemitīgi to dara. Ilgi sludinot, tu sāc ieklausīties un lēni palēnām apaudz ar to raugu un esi visā atpakaļ. Nav procesu, kurā nevar atgriezties.
Tevi nebaida iespēja atgriezties pie narkotikām?
Protams, baida. Tas ir stāsts par vērtībām: ja jaunais būs vērtīgāks par veco, tad veco ne acu galā negribēsi redzēt. Tomēr tā ir nemitīga cīņa ar miesas radīto vēlmi atsākt un gara stingrību ticībā. Miesai kārojas tikai šādas lietas, viņai nekārojas Dieva, nekārojas taisnās dzīves. Kamēr miesa ir dzīva, viņa tikai šādi spēj darboties.
Šī cīņa ir neuzveicama. Dievs ir sagatavojis veidu, kā miesai jānomirst - ne fiziskā nāvē, bet garīgā. Tāpēc arī saku, ka nav jēgas informatīvos bukletus dot. Nu, un tad, ka tīņiem būs informācija, ka viņi var nomirt? Tas nemaina faktu, ka viņiem nav apziņas par nāves realitāti.
Dieva likumi un miesas likumi atšķiras?
Meli, sliktas darbības, domas - tā visa ir sēšana un kādu brīdi būs jāpļauj iesētais. Nav būtiski, ka Dieva likumi ir neredzami, jo mēs ikdienā tos izjūtam tik neapstrīdami. Jebkura aplaušanās ir sējas un pļaujas likums. Dievs ir gars, cilvēks ir miesa; garam ir savi likumi, miesai - citi. Miesas likumi ir pavisam vienkārši: es redzu - tātad ir, man kaut kas nav - tātad te nekas nebūs.
Tas, ka vēders rūc, liecina par to, ka miršu, ja man nebūs ko ēst. Tas iedarbina izdzīvošanas instinktu un liek otru iznīcināt savas dzīvības dēļ. Miesa ir nespējīga nomirt, bet Dievam miesa ir nešķīsta - tā nevar atrasties Dievam tuvumā, jo Dievs ir šķīsts. Mirstot no bada, mēs nekad otram neatdosim pārtiku, lai viņš dzīvotu, jo tas nozīmēs mūsu pašu nāvi. Miesa ir nespējīga tā rīkoties, to spēj tikai gars.
Ja visi esam Dieva bērni, kā tas iespējams, ja Dievam riebjas miesa?
Dieva bērni var būt tikai tādi paši kā viņš - gars. Par garu var pārtapt, ne jau izmantojot baznīcas rituālus, - tie neko neizdara ar tavu sirdi, tie neskar tavu būtību, tikai mēģina apmānīt. Baznīca dod falšus atrisinājums tam, kā no miesas kļūt par garu, bet arī par to darbojas Dieva likumi un jau pēc neilga laika ir redzams, vai cilvēks eksistē kā gars, vai kā miesa.
Mācītāji sprediķo par to, ka tu tiec taisnots Dieva priekšā, tie ir kā džingu džingu dziesmiņas, kuram ir tāda melodija, kas mums patīk. Bībelē ir teikts: "Paši sev uzkrauj mācītājus, kā pašiem ausis niez"; respektīvi, mēs sev izvēlamies to, kas mums patīk, nemeklējam to, kas var mūs konfrontēt.
Tu ļoti skarbi izsakies par baznīcu...
Baznīca kultivē ticēt lietām, kas nav Dievam tīkamas. Piemēram, baznīcai ir tīkami biznesmeņi. Kur kāds ir redzējis biznesmeni, kura bizness būtu balstīts uz to, ka viņš atdos visu, lai otrs varētu dzīvot? Bizness darbojas uz citiem principiem - izdevīguma dēļ tev novilks pēdējo kreklu un pēc tam vēl ādu no kauliem. Runājot par kristīgajiem biznesmeņiem, mēs noniecinām Dieva vārdu.
Tas ir nežēlīgi: kā Dievam kas tāds var patikt? Kāds tam vispār sakars ar Dievu? Izraujot sev kumosu no mutes, lai otrs būtu paēdis, tā ir mācība, ka ar pāris zivīm var pabarot tūkstošus. Nevis pozicionēt ticību ar tekstiem "dodiet man daudz, lai varu vēl vairāk sapelnīt".
Cilvēks nav spējīgs pats sevi izveidot par labu, bet baznīca kultivē šo izvēles brīvību - būt labam vai ļaunam. Protams, to iespējams darīt ikdienā, vieglos apstākļos, bet ne reizēs, kad kā ceplī tev dedzinās kāju pēdas, - tad tu rīkosies kā vilks.
Kāpēc cilvēki apmeklē baznīcu?
85% cilvēku, kuri sevi sauc par kristiešiem, baznīcu apmeklē ar domu, lai no ne visai laba cilvēka kļūtu par labāku. Tas ir tāpat kā drēbes ar sviedru smaku - skaistas, bet nav valkājamas. Mēs viens otram sakām: "tu esi ticīgs, apgarots cilvēks", jo, ja teiksim, ka viss, ko dari, ir garām, tas nozīmēs, ka arī mēs paši esam garām. Baznīcā viss ir pakārtots miesiskā hierarhijā, gluži tāpat kā dzīvē. Visi svarīgie amati ir uzticēti cilvēkiem, kas arī dzīvē pilda svarīgas funkcijas, - tos neuztic paklīdeņiem, izbijušiem dzērājiem. Bet kur paliek likums, ka mazākais ir lielāks, bet lielākais ir visu kalps?
Kas ir īsti kristieši?
Tie ir sabiedrības atkritumi. Tie, kuri ir nāvinieki, kuriem ir pilnīgi skaidrs, ka tie saņems sodu pēc Dieva likumiem - nāvi. Tikai tie, kas dzīvo mūžīgā elektriskā krēsla gaidās, tikai viņiem kaut ko nozīmē tapt izrautiem no miesas un turpināt dzīvot kā gariem.
Daudzi cilvēki nezina šos likumus. Vai tas attaisno viņu rīcību?
Sods sākas no Dieva nama, tātad no tiem, kas zina likumus. Cilvēks, kas nezina likumus, staigā svilpodams, bet zinātājs saprot, ka rīcību dēļ ir Dieva ienaidnieks. Rodas jautājums: kāpēc tad man zināt likumus? Nezināšana tevi neatbrīvo no atbildības, labāk ir uzzināt, saprast, kur meklēt izeju, papildus durvis grūtās situācijās.
Dievs netraucē karjeras attīstībai?
Dzīvot, atzīstot Dievu, nozīmē saprast, kas ir labs un slikts. Tev ir skaidrība, no kurienes sliktais sākas, kā tas turpinās un kur noved. Redzi cēloņus, likumsakarības un iznākumu. Tas ļauj sliktos personāžus saprast vēl labāk. Bija laiks, kad uzskatīju, ka nevar apvienot ticību un aktrises karjeru, tad sapratu: kurš vēl var pateikt kaut ko tik skaidri kā cilvēks, kas saprot Dieva likumus? Ne jau tas, kurš ir akls un peld pa dzīvi, - viņš spēj atklāt tikai savu iedomu radītās multiplikācijas.
Tas, ka tu vairāk nedzīvo teātra vides bohēmā, nenozīmē, ka citi to nedara.
Taisnība. Noraugos, kā kāds skrien pūķim tieši rīklē un nodomāju: "dundur, muļķi, nu ko tu dari? Apstājies - es redzu, ka tev sāp!" Katrs seko tam, kas viņam ir vērtīgs, uzliek lietām, cilvēkiem, garīgumam savas cenu zīmes.
Esmu mēģinājusi palīdzēt citiem, mēģinājusi iegalvot, ka patiesībā viņš grib to, ko gribu es, nevis to, ko vēlas viņš. Bet tas jau nemaina faktu, ka viņš negrib, ka viņš mīl bohēmu. Pārsvarā, redzot, ka otrs skrien pūķim rīklē, es vēlos viņu atturēt, zinu, kas jāsaka, bet nespēju atvērt muti. Iespējams, arī manās acīs viņa dzīvībai nav lielas vērtības.
Vai ir vēl kādi īpaši likumi?
Kad vīrietis un sieviete uzsāk dzimumdzīvi, sieviete sāk just, ka viņai kaut kas pienākas, un faktiski tā arī ir. Es to nesaku tāpēc, ka esmu sieviete. Starp vīrieti un sievieti arī ir neredzami likumi. Saistoties ar cilvēku fiziskā veidā, paliekam nesaraujami saistīti kā raustāmas lelles - viens kustas, bet otrs tiek raustīts.
Sieviete sāk jautāt - ko tagad, kā būs; vīrietis saka - paga, paga. Rezultāts ir kā ar divām sviestmaizēm: uz vienas uzklāj ievārījumu, uz otras - sviestu, bet, saliekot viņas kopā un atraujot vienu no otras, pēdas paliks.
Var izlikties un teikt, ka laiks visu maina, bet tā nav. Satiekot bijušo mīļoto, nākas nosarkt, miligrams rūgtuma iekrīt sirdī vai sirds sāk sisties straujāk. Tāda tempa attiecības, kādas ir mūsdienās, kādā paātrinājumā tās attīstās... Cilvēki viens ar otru ir saistīti kā astoņi zirnekļa tīkli viens uz otra. Ikviens rausta septiņus un septiņi rausta septiņdesmit. Tas ir sāpīgi, retu reizi skaisti. Šādas saites cilvēks nevar pārraut, to spēj tikai Dievs.
Ko vēlētos pateikt nobeiguma vietā?
Šī saruna noteikti izklausās bezcerīga, bet ikvienam ir jāņem savs krusts un kā Jēzum jāiet mirt par saviem grēkiem. Jēzus mira par mūsu visu grēkiem, mums ir jāmirst tikai par saviem. Tad no tevis iznāks jauna slavas dziesma par to, ka esi pažēlots un iecelts dzīvē, kuru neesi savām rokām uztaisījis. Tikai tā saņemsi Dieva žēlastību. Jā, šī ir stāsta bezcerīgā daļa, bet par visu jārunā secībā, jo savādāk viss kā ūdens caur pirkstiem iztecēs. Priecīgus Ziemassvētkus!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!