Juris Millers: Šobrīd domāju par bērniņu  (27)

Sevi Millers "publiskajā telpā pieteica" 1983. gadā piecu gadu vecumā Latvijas Radio raidījumā Kāpēcīši, un kopš tā laika viņš pamanījies būt, kā pats saka, dažādu notikumu "epicentrā" - pirmais viņa noorganizētais pasākums bija 1991. gadā Mis Peksne, kas no parodijas par skaistumkonkursiem pārtapa bērnu talantu konkursā Mini Mis.

Starp citu, 1989. gadā viņš kopā ar tagadējo politiķi Edgaru Jaunupu Tautas frontes otrā kongresa laikā pie Kongresa nama tirgojis avīzi Atmoda - abi puišeļi kļuva par avīžzēniem un pirmajiem, kuri šo izdevumu pārdeva ārpus kioskiem un Tautas frontes nama.

Pēdējos gadu laikā Millers sabiedrības uzmanību piesaistījis ar darbošanos mūzikas biznesā. Tiesa gan, galvenokārt ar savu apbrīnojamo spēju iekulties dažnedažādos regulāros skandālos.

Teici, ka vienmēr esi notikumu epicentrā. Kā tev tas vienmēr izdevies?

Varbūt tas ir kaut kāds žurnālista gēns, ja tāds vispār eksistē. Liela loma bijusi arī tam, ka manī vienmēr ir bijusi ieprogrammētā cīņa pret sistēmu. Jebkurš no maniem klasesbiedriem un skolasbiedriem apliecinās, ka, piemēram, 1988. gadā es biju viens no pirmajiem, kurš skolā sāka publiski nēsāt auseklīti.

Pēdējo gadu laikā tavs vārds bieži izskanējis dažādu ar mūzikas dzīvi saistītu skandālu dēļ.

Mūzikas laukā es darbojos jau pēdējos 12, 13 gadus. Daudzus gadus īsti neviens to nezināja, tad pēkšņi daudzi to nebija gatavi īsti pieņemt, bet tajā pašā laikā augļus baudīja visa valsts. Es saprotu, ka šobrīd, ja kādam vajag kaut ko sliktu pateikt interneta komentāros, visi metas aprunāt Milleru. Tautai vienmēr gribas kādu, pār kuru izgāzt savu žulti.

Latvijas šovbiznesā un publiskajā telpā ir neskaitāmi cilvēki, pret kuriem tauta var vērst savas negācijas. Kāpēc izvēle kritusi tieši uz tevi?

Tur varētu būt vairāki iemesli. Viens ir tas, ka mana personība acīmredzot daudzus nespēj atstāt vienaldzīgus. Tā izraisa emocijas - pozitīvas vai negatīvas, bet izraisa emocija. Redzi, mūsu šovbiznesā ir ārkārtīgi daudz pelēcību, kuras iedomājas, ka ir zvaigznes, bet brīdī, kad tu sāc ar viņu runāt, saproti, ka viņam nav ko pateikt. Ir smuki blondi mati, uzkrāsotas acis...

Tagad taču tu neteiksi to pašu, ko Jurģis Liepnieks, ka ar Ellu nav par ko parunāt.

Te es Liepniekam varu oponēt, jo ar Ellu kā reizi ir par ko runāt. Ir dažas citas lietas, kur es Liepniekam piekrītu viņa pēdējo izteikumu kontekstā, bet ar Ellu īstenībā ir par ko runāt - vienkārši vajag atrast pareizo piegājienu. Ar Ellu kopā gandrīz divus gadus katru svētdienas rītu strādāju ēterā SWH, un pazīstu viņu krietni vairāk nekā Liepnieks, un, ja drīkst tā teikt, esmu redzējis viņu gan ar grimu, gan bez.

Atgriezīsimies pie tā, kāpēc sabiedrība tevi ir izvēlējusies par peramo zēnu.

Viens tātad ir tas, ka apkārt it daudz pelēcību. Otrs ir tas, ka ir bijušas lietas, kuras gan daļēji manas vainas dēļ, gan daļēji apstākļu sakritības un citu iesaistīto cilvēku dēļ no mierīgas situācijas pēkšņi pārvērtušās par skandālu.

Bet šo gadījumu ir salīdzinoši daudz, piemēram, skandāls ar puišu grupu Latte, kurus publiski nosauci par zagļiem un gejiem.

Tur gāja ļoti konkrētas šovbiznesa virtuves lietas, kur viena atlaista darbiniece, vēlēdamās konkurēt ar mani, inspirēja dažādas lietas, uz kļūdainu rīcību ietekmējot jaunus cilvēkus, kuri vēl savā domāšanā un viedokļos nav nobrieduši. Tas noveda pie kriminālprocesa par dokumentu zādzību, un puiši vēl aizvien ir aizdomās turētās personas šajā procesā.

Tomēr daudziem citiem izdodas neiekulties tik biežos skandālos.

Zīmīgi ir tas, ka daudzu no šiem konfliktiem nemaz nav. Tas ir uzpūsts mīts - vienkārši tiek atrasts kāds sliktais.

Mūsu tauta ļoti vadās pēc stereotipiem, piemēram, kāds politiķis ir slikts, bet neviens nespēj paskaidrot, kāpēc tā ir. Šajā sakarā es kā cilvēks, kurš ir ieguvis augstāko izglītību mediju specialitātē, iestājos par to, ka interneta komentāriem ir jābūt ar skaidri identificējamu personību, nedrīkst būt anonīmi komentāri.

Katram cilvēkam ir tiesības uz viedokli, bet ir jābūt gatavam to pateikt savā vārdā. Nevar cilvēku tāpat vien nosaukt par idiotu. Ja nevari pateikt to ar savu vārdu, tad labāk paklusē.

Vai tu pats sevi uzskati par godīgu cilvēku?

Es esmu bijis godīgs pret sevi un tiem cilvēkiem, kuri ir bijuši godīgi pret mani. Ja kāds tagad mēģinās no tā izlobīt to, ka Millers atzīst, ka nav bijis godīgs pret kādu citu cilvēku, es gribētu pajautāt - cik cilvēku uz ielas vai veikalā vai jebkur citur ir godīgi pret sabiedrību!?

Vai ir lietas, par kurām tu kaunies?

Ja tādas lietas vajadzētu atcerēties, gan jau, ka tādas būtu, bet katram cilvēkam ir kaut kas, par ko viņam ir kauns.

Pēdējo gadu laikā es parūpējies par vairāku labi zināmu mākslinieku un kolektīvu atgriešanos uz skatuves, kā arī darbojies ar jauniem māksliniekiem, bet ne visi no tevis pārstāvētājiem māksliniekiem kļuvuši populāri.

Šovbizness nav bulciņu cepšanas fabrika, kur tu izcep bulciņu un zini, ka dienas laikā to pārdosi. Tā ir ļoti liela laimes spēle, kur tu vari kļūt slavens, trīs mēnešus pasēžot televīzijas būrīti, bet tu vari būt ģeniāls mūziķis un sisties piecus gadus, bet tauta tevi nepieņems. Piemēram, Jānis Stībelis - ģeniāls, talantīgs dziedātājs, bet tauta viņu nemīl.

Kāpēc?

Tautai daudzos gadījumos labāk patīk lētas surogātpreces, nevis īsta profesionāla kvalitāte. Man pēdējo piecu gadu laikā no man personīgi zināmo mūziķu, komponistu un talantīgu izpildītāju loka Latviju ir pametuši vairāk nekā 20 cilvēki. Tik mazai nācijai tā ir katastrofa.

Vai tā nav arī tava un citu muzikālo procesu virzītāju atbildība?

Mana atbildība ir bijusi meklēt talantus, uzrunāt viņus un dot viņiem iespēju. Es varu tikai lepoties ar to, ka man ir bijusi iespēja ieraudzīt talantus un dot viņiem pirmo startu, un tad skatīties, uz kuru pusi cilvēku šis dzīves ceļš aiznesīs.

Iespējams, Latvijas šovbiznesa darboņi vienkārši neprot veidot savu popularitāti, izmantojot skandālus?

Tas notiek. Cilvēki slavas dēļ ir gatavi uz daudz ko. Par sevi runājot, varu teikt, ka man nav slava, bet ir atpazīstamība. Slava ir ļoti gaisīga, bet atpazīstamība ir ilglaicīga.

Kāpēc neviens neizmanto seksa skandālus?

Daži ir mēģinājuši izmantot, bet latvieši ir ļoti puritāniski, skaudīgi un aizspriedumaini. Jāsaka, ka latvieši ir viena no naidīgākajām un nežēlīgākajām nācijām pasaulē. Man liekas, ka latviešos ir kaut kāds kanibālisma gēns.

No kurienes tāda pārliecība?

Tiklīdz cilvēks mēģina pabāzt degunu ārā no tās pelēkās masas, kas ir tur lejā, viņam nevis palīdz, bet uzgāž sūdus uz galvas, ar bomi iecērt atpakaļ zemē un pasaka, ka nekur tu nelīdīsi.

Pats esi daudz saskāries ar sabiedrības naidīgo attieksmi, kas skārusi ne tikai tavu profesionālu darbību, bet arī citas lietas.

Mani fascinē mūsu latviešu tautas debilitātes pazīme. Katram cilvēkam ir komforta zona, kurā viņš jūtas apmierināts ar savām ārējām izskata pazīmēm - svaru, matu krāsu, frizūru un tamlīdzīgi. Man bija brīdis dzīvē, kad es jutos ērti ar to svaru, kas man bija. Tad es pēkšņi sapratu, ka pats nejūtos ar to komfortabli. Es pats uzņēmu kursu un no tiem simts kilogramiem divu gadu laikā mērķtiecīgi zaudēju 18 kilogramus.

Vai tu tagad jūties ar sevi apmierināts?

Nē, jo es vēl neesmu sasniedzis gala punktu, bet tas ir tikai gada, pusotra jautājums. Tas, ka cilvēks līdz tam nonāk, par to vajadzētu priecāties, un to vajadzētu darīt katram, bet man tas tika pārmests un saņēmu murgainus apvainojumus.

Vai tu jūties gandarīts ar savām dzīves laikā izdarītajām izvēlēm?

Ja būtu iespēja ar šī brīža zināšanām atgriezties, piemēram, pirms 20 gadiem, tici man, es būtu nopircis Ventspils naftas akcijas. (Smejas.)

Protams, ir lietas, ko es būtu darījis savādāk. Varbūt es nebūtu tik principiāls. Es piederu pie tiem cilvēkiem, kurš ļoti principiāls. Es pieļauju, ka dēļ saviem principiem es zaudēju. Es zinu, ka mana pozīcija ilgtermiņā ir pareiza, bet īstermiņā cilvēki šo pozīciju uzskata par nepareizu. Ilgtermiņā man izrādās taisnība, bet īstermiņā es zaudēju kaut kādas finanses, cilvēku uzticību vai iegūstu negatīvu attieksmi.

Ja tu nebūtu tik principiāls, par tevi, iespējams, mazāk runātu sliktu.

Runātu, jo mūsu sabiedrībā ir daudz stereotipu. Mūsu sabiedrība apskauž tos, kuri ir savādāki un kuri dara vairāk nekā citi.

Pirms aptuveni četriem gadiem es pabiju Indijā, un tur pār mani nāca atklāsme - mīļie cilvēki, mēs patiesībā dzīvojam paradīzē! Ar visu to, ka mums ir krīze un to, ka veikalos nevar nopirkt pirmās šķiras apelsīnus vai persikus. Mēs esam zaudējuši cilvēciskumu, kuru nav zaudējuši cilvēki tur, kur primārais nav materiālais.

Viss materiālais šodien var būt un rīt var nebūt. Es savā dzīvē esmu pārcietis situāciju, kuru nenovēlu nevienam - lielu daļu manas dzīves un atmiņu iznīcināja ugunsgrēks. Es paliku uz ielas bez nekā. Saliekot kopā visus šīs dzīves piespēlētos pieturas punktus, nav nozīmes tam, kas tev pieder.

Kas tev ir dzīvē vajadzīgs, lai justos labi?

Man ir vajadzīga iespēja strādāt un būt sabiedrībā, kaut vai neesot priekšplānā, bet apzinoties, ka es varu ietekmēt lietas. Viena no lietām, kas man ir ļoti nozīmīga, ir ceļošana. Viens no maniem mērķiem ir pabūt visos kontinentos, visās bijušajās Padomju Savienības republikās un, tā kā pasaulē ir ap 220 valstu, vēl viens no mērķiem ir pabūt pēc iespējas vairākās no tām.

Kāpēc tev nav ģimenes?

Vēl nav pienācis laiks. Jāsaka, ka diez vai manu dzīves ritmu būtu iespējams izturēt.

Vai nav vientuļi?

Man ir bijušas ilglaicīgas attiecības, bet es tās esmu ļoti rūpīgi slēpis no sabiedrības. Visām šīs attiecības vienots tas, ka brīdis pēc attiecību beigšanās līdz brīdim, kad esmu gatavs iekšēji sākt jaunas attiecības, ir pusotrs, divi gadi. Es nevaru tā pārlekt no vienām ragavām citās. Šobrīd es esmu brīvs vīrietis. Protams, brīžiem ļoti, ļoti gribas nebūt vienam, lai gan mans dzīves ritms ir tāds, ka es reti esmu viens.

Vai domā par bērniņu?

Tici tam, ka, lai ko arī šobrīd gribētu rakstīt komentētāji, es esmu par šo tēmu esmu domājis un domāju. Par pārsteigumu lielākajai daļai lasītāju, es par šo tēmu domāju absolūti dabiskā un tradicionālā aspektā. Es zinu, ka agri vai vēlu tas notiks. Vienkārši zvaigznēm ir jāsastājas pareizajā secībā, lai tas notiktu.

Nevar ignorēt vienu no sabiedrībā valdošajām klišejām par tavu seksuālo orientāciju. Kā īsti ir?

Lai katrs domā, ko viņš vēlas, bet es varu pateikt, ka tik ilgi, kamēr mūsu sabiedrība būs tika neiecietīga, homofoba un tik primitīva savos priekšstatos par cilvēcīgajām attiecībām, tik ilgi Latvija zaudēs vienu izcilu cilvēku pēc otra.

Es zinu Latvijas šovbiznesā desmitiem cilvēku ar citādāku seksuālu orientāciju nekā sabiedrības pamatmasai. Viņi ikdienā ir redzami televīzijas ekrānos, savāc simtiem cilvēku savos koncertos un kuri ir mazu meitenīšu elki, bet bailēs no tā, ka sabiedrība viņus iznīcinās, viņi vēl joprojām nav gatavi atzīt to sabiedrībai.

Šobrīd Latvijā ir tāda situācija, ka, ja kāds mākslinieks šobrīd atļautos no brīvas gribas paziņot, ka ir citādi seksuālo orientēts, viņu tauta noēdīs.

Piemēram, mani sāk tracināt tas, ka jebkuru vīriešu kārtas pārstāvi, ar kuru es ierodos jebkādā publiskā pasākumā, automātiski pieskaita pie gejiem. Tajās reizēs, kad esmu parādījies kopā ar sievietēm, tas nevienu nav interesējis.

Bet no kurienes sabiedrībā šie stereotipi par tevi kā netradicionālas seksuālas orientācijas pārstāvi?

Visas klišejas sākās ar to brīdi, kad es 1999. gadā patrāpījos tur, kur nevajadzēja būt. Patrāpījos pa vidu biznesa interesēm un politiku.

Kā tavi vecāki sadzīvo ar tavu ne visai pozitīvo publisko tēlu?

Sākumā mamma šausmīgi pārdzīvoja, bet tad es viņai paskaidroju, kā notiek lietas šovbiznesā un medijos, un to, ka ne visam, ko raksta mediji, var ticēt.

Kādu tu vēlies redzēt savu dzīvi pēc divdesmit gadiem?

Es par to esmu daudz domājis. Tā ir dzīve, kur ir nomaksāti visi kredīti, kur es varu būt absolūtā komfortā ar sevi un ar lepnumu atskatīties uz visiem padarītajiem darbiem. Tā ir dzīve, kur cilvēki, kuri šo gadu laikā ir kļūdaini man kaut ko pārmetuši, atnāk ar vienu polšu un atzīst, ka toreiz nepamatoti iebraukuši man aknās.

Ja runājam par materiālām lietām, man ir sapnis par nelielu māju uz salas Vidusjūrā. Ja kādam tas liekas pārspīlēti, tad māja Grieķijā maksā lētāk nekā dzīvoklis Ziepniekkalnā. Es esmu cilvēks, kuram patīk cita klimatiskā josla - es esmu vasaras cilvēks.

Esmu novērojis, ka maniem sapņiem ir tendence piepildīties - vismaz viss, par ko esmu sapņojis līdz šim, lielos vilcienos agrāk vai vēlāk ir piepildījies.

Pēc visa, ko tu esi pateicis, rodas jautājums: kāpēc tu vēl aizvien esi Latvijā?

Ir vairāki faktori - šeit ir mani vecāki, kuriem es palīdzu dzīvot, jo mūsu valsts par viņiem tāpat kā par 10 tūkstošiem cilvēku viņu vecumā vienkārši ņirgājas. Šeit es esmu doktorantūrā un man ir jāapmeklē lekcijas. Šeit ir daudzu gadu gaitā izveidots pietiekami liels kontaktu loks, lai pat vissmagāko situāciju principā varētu atrisināt ar dažu telefona zvanu palīdzību.

Jā, vēl mani šeit tur dzimtenes apziņa, neraugoties uz to, ka pēdējie divdesmit gadi ir deformējuši sabiedrības izpratni par cilvēciskajām vērtībām, un neskatoties uz to, ka pēdējos gados no skolām ir iznākusi tukša paaudze bez savas vērtību skalas. Man ir bail iedomāties, ko šī tukšā paaudze mācīs saviem bērniem. Ir arī labi piemēri un izņēmumi, bet tendence ir tāda, ka no skolām nāk ārā tukša un bezpersoniska paaudze.

Jaunieši, skolu beidzot, nezina, kāda ir atšķirība star Zobenbrāļu ordeni un hernhūtiešiem, bet zina, kāds ir Britnijas Spīrsas krūštura izmērs.

Vai tu neesi domājis par iesaistīšanos politikā?

Es diemžēl ļoti labi apzinos to, ka dēļ tā, ka man ir piešūta šī skandālista birka, manas izredzes vēlēšanās ir ļoti zemas, lai cik spoža būtu mana kampaņa un cik cēli mērķi. Tad, kad cilvēki sāks aizdomāties par to, ka cilvēks ir jāvērtē nevis pēc tā, ko par viņu runā, bet ko viņš patiesībā dara, iespējams, kaut kas mainīsies.

Kas tevi mudina turpināt producenta darbam?

Man patīk organizēt un veidot projektus. Mani neinteresē sīki projekti. Ja kāds mūziķis atnāktu un teiktu, lai uztaisu vienu koncertu, es visticamāk atteiktos, jo tērēt laiku un resursus viena projekta realizēšanai nav tik interesanti kā veidot komplicētu un lielu projektu. Tā ir tā īpašā šovbiznesa virtuves garša, par kuru es tagad, starp citu, rakstu grāmatu ar nosaukumu Šovbiznesa virtuve.

Vēlies pagūt to izdot pirms dziedātāja Andra Kiviča topošās grāmatas?

Man nav nekāda sacensība ar Kiviču.

Kādas ir jūsu attiecības?

Tik daudz, cik ar galvām pamājam. Daudzi ir aizmirsuši to, ka viņš pats bija tas, kurš šo skandālu lūdza atrast un radīt. Brīdī, kad notika viņa albuma prezentācijas koncerts pie Leļļu teātra, viņš man pienāca klāt un teica: "Davaj, vajadzētu par mums uztaisīt lielu un skaļu skandālu. Te ir mācība - neprasi žurnālistam atrast skandālu. Viņš atradīs! Mēs to izdarījām diennakts laikā.

Vai tev pašam tagad, atskatoties uz toreiz notikušo, paša darītais liekas ētiski?

Žurnālista pienākums ir vēstīt sabiedrībai patiesību, vienalga, cik tā ir skarba. Mēs nopublicējām tikai erotiskā rakstura fotogrāfijas, nevis pornogrāfiskās. Mēs bijām ļoti saudzīgi...