Nesen pēc kādas intervijas ar dziedātāju Ellu atzināt, ka ar viņu nav par ko runāt, un šis apgalvojums izraisīja plašu ažiotāžu sabiedrībā. Kā mūsdienās ir iespējams panākt, ka visparastākā intervija izraisa tik neadekvātu rezonansi?
Apnicis nedaudz par to Ellu runāt - tas gadījums nepelna to ievērību, ko mēs tam veltām. Nepelna tāpēc, ka es tur neredzu nekā īpaša. Skaidrs, ka Ellas jaunkundze ir šovbiznesā un pārsvarā pievērš sev uzmanību ar dažāda izmēra krūtīm. Vai dažāda izmēra krūšu atkailināšanu. Vai par naudu atļaujot sevi kailu fotografēt tirdzniecības centru pārģērbšanās kabīnēs. Un tas, ja izrādās, ka viņa nav īpaši izglītota vai apveltīta ar spīdošu, dabas dotu intelektu, manuprāt, nav nekāds lielais brīnums vai notikums.
Bet ažiotāžu izraisīja daudzu un dažādu faktoru sakritība. Sākot ar to, ka nostrādāja savdabīga sieviešu solidaritāte - viena mūsu dzimumam māsa kaut kā tiek apvainota, un beidzot ar to, ka kādam likās, ka tiek darīts pāri vājākam.
Un tad vēl atradās virkne cilvēku, kas vēlējās izteikties par kaut ko "sabiedrībā nozīmīgu". Ir tādi cilvēki, kuri nekad nezina, par ko un kā ir pareizi izteikties, bet tad, kad viņiem tiek parādīts noteikts ceļš, pa kuru ejot, viņi var droši un kategoriski pozicionēties, viņi šo iespēju izmanto. Par to es vienmēr saku, ka stulbeņi dzīvo baros. Jo stulbeņi patiešām dzīvo baros, staigā baros un baros iet vienā virzienā.
Vai no tā var secināt, ka idioti ir sabiedrības aktīvākā daļa?
(Ilgi domā.) Nu, es nezinu. Ja tā nopietni domā, tad arī prātīgi cilvēki mēdz būt visai aktīvi. Atšķirība ir tāda, ka idioti sevi manifestē kampaņveidīgi. Tas ir pūļa cilvēka sindroms - viņš pūlī kļūst drošs, drosmīgs, varošs, zinošs, par sevi pārliecināts utt. Bet tikai pūlī, tikai barā. Un ja tas pūļa sindroms tiek iedarbināts, tad tas ir baigas spēks, tad viņš kādu laiku veļas.
Pūļa psiholoģiju praktizēja arī Hitlers, notrulinādams vāciešus, liekot viņiem maršēt no vienas vietas uz otru. Vai arī pie mums tā ir mērķtiecīga parādība?
Protams, tas ir nenormāli daudz pētīts, bet visbiežāk tur ir atpakaļejošas ģeneralizācijas. Tas ir sarežģīts process, bet strādā ļoti vienkārši likumi: ir vajadzīga konsolidējoša personība, kas nosaka būt par vai pret kaut ko (parasti tās nav idejas, bet gan personības). Tad vēl ir vajadzīgs tāds "izsalkuma faktors", jo paēdusi, veiksmīga, par sevi pārliecināta sabiedrība ne uz ko tādu neiziet - visi apmierināti murrā savos kaktos un netērē enerģiju kaut kādām muļķībām, piemēram, Liepnieks pret Ellu. Tāpēc obligāts nosacījums ir tāds izsalkuma, neveiksmju fons.
Bet, ja šī jautājuma zemteksts ir tāds, vai vienmēr iespējams radīt šādu ažiotāžu ar moderno tehnoloģiju un PR palīdzību, tad nē - nevar. Grūti. Reizēm gan sanāk, bet to nevar izdarīt pēc pasūtījuma, nevar plānveidīgi pagriezt pūli citā virzienā.
Ja ar Ellu nav par ko runāt, kāds ir tas īpašību kopums, lai cilvēks šķistu interesants?
Tas ir pārāk subjektīvi, jo arī Ellai ir draudzenes, kurām viņa šķiet interesanta. Cilvēciskā sarunā jau vienmēr ir arī tāds iracionāls elements. Saruna taču var nesanākt arī vislielākajām, visgudrākajām personībām. Tā gadās, tur nav ko pārspīlēt.
Kā vidusmēra cilvēkam ir iespējams nošķirt sēnalas no vērtīgas informācijas? Vai to skolā var iemācīties un vai tas vispār ir vajadzīgs?
Iespējams, protams, ir, bet visas tās sēnalas pastāv tikai tāpēc, ka viņas kādam ir vajadzīgas. Tas ir viens no lielajiem izglītības un kultūras fona jautājumiem. Es esmu pārliecināts, ka, piemēram, Elīna Garanča neinteresējas par "Liepnieks vs. Ella" peripetijām. (Smejas.) Vienkārši ir cilvēki, kuriem dzīvē ir kaut kas jēdzīgāks, ko darīt - šiem cilvēkiem nav laika, lai kaut ko tādu lasītu un kur nu vēl komentētu vai pārdzīvotu!
Bet ir arī cilvēki, kuri vienkārši negrib nodarboties ar, viņuprāt, kaut ko tik neinteresantu vai garlaicīgu kā māksla, filozofija vai literatūra. Viņi nodarbojas ar to, kas viņiem šķiet interesants, piemēram, ar to, kā Ellai iet.
Mūsdienu pasaule ir tāda, ka ikviens var atrast to, kas viņam ir vajadzīgs. Laikam nekad iepriekš cilvēces pastāvēšanas laikā nav bijis tik viegli iegūt kādu informāciju. Kad es gāju skolā, es nemaz nezināju, ka pastāv tādas lietas kā tibetoloģija, es nemaz nevarēju kļūt par Formula-1 aerodinamikas inženieri, jo man nebija ne jausmas, ka kaut kas tāds pastāv. Veselu miljardu lietu es nemaz nevarēju izvēlēties, jo nezināju, ka tādas eksistē.
Mūsu vecvecāki droši vien nezināja, ka ir tāda Parīze. Varbūt latviešu zemnieki bija dzirdējuši par Rīgu, bet nekad tur nebija bijuši. Mēs dzīvojam neticamu iespēju laikmetā - stundas laikā mājās ar laptopu klēpi vari uzzināt jebko, izvēlēties jebko, kļūt par jebko.
Tas ir interneta pieejamības pozitīvais aspekts. Bet ir arī negatīvais - ārkārtīgā paviršība un virspusība. Pats savulaik esat teicis, ka Latvijā kvalitatīvu literatūru lasa tikai 5000 cilvēku. Vai tas ir secinājums no paša izdotajām grāmatām?
Mūsējās lasa vēl mazāk. Hipokrātiskie raksti iznāca aptuveni 3000 eksemplāru tirāžā. Bet vispār tādu nopietnu filozofiju... Labi, ja tūkstotis cilvēku salasās piecos gados. Jāatzīst, daži interneta skaitļi ir šausmīgi, piemēram, par to, cik cilvēki daudz laika pavada, sēžot internetā, spēlējot Fermu. Tas jau ir aizdomīgi.
Un tomēr es uzskatu, ka vēl aizvien galvenais kaitēklis, galvenais tautas ienaidnieks ir televizors. Galvenais zombētājs, attīstības un intelekta ienaidnieks. Televizors joprojām ir izplatītāks nekā internets, un tās stundas, kas tiek nodedzinātas pie televizoriem, tās ir vislielākais truluma cēlonis.
Bet sanāk jau līdzīgi ar interneta sēnalām, jo arī televīzijā varbūt teorētiski ir iespējams atrast kādu vērtīgu pārraidi.
Protams, ka var, bet televizors tomēr ir krietni vien ļaunāks. Var jau paskatīties ziņas, ja tev to ļoti vajag, vai atrast kādu izglītojošu programmu, bet dabā jau tas tā nefunkcionē. Un pēdējā laikā, īpaši tvitera vidē, vērojama vēl viena tendence - darīt abas lietas vienlaicīgi: tu skaties Domburu vai ziņas un vēl to visu paralēli apspried sociālajos tīklos. (Smejas.) Šī situācija gan līdz nepazīšanai ir izmainījusi cilvēka ģimenes dzīvi: abi divi sēž pie datoriem un viens par otru uzzina no viņu darbības sociālajos tīklos.
Un tomēr - kāpēc tik ļoti mazā tirāžā vajag izdot Augustīnu? Kāpēc jāapkalpo tik niecīgs cilvēku skaits? Vai tā ir misija vai varbūt hobijs?
Tā pilnīgi noteikti ir misija, labdarība un apgaismības apdvests projekts. Skaidrs, ka nekāda finansiāla ieguvuma no tā nav. Man šķiet, ka bez tādas kopīgas izglītošanās tautai uz gudrību nemaz nav nekādu citu izredžu. Un nav nekādu citu izredžu uz labklājību. Jo mūsu dzīves kvalitāte nosaka mūsu domāšanas kvalitāti.
Sākumā, protams, domājām, ka to lasītāju būs vairāk, bet... Mēs pievērsāmies filozofijai, jo arī valodas process ir kaut kā jāvirza un latviešu valodā ar to ir smagi - filozofijā nav izveidojusies terminoloģija, mēs lietojam pārņemtus un bieži vien nesaprastus jēdzienus, substances. Tā kā Filozofijas institūts un fakultāte, neskatoties uz milzīgajiem līdzekļiem, kas ir bijuši viņu rīcībā, dara salīdzinoši ļoti maz, mēs gribējām tajā savu artavu ielikt.
Vai Latvijā vispār ir kāds filozofs?
Vai Latvijā ir kāds filozofs... Tas gan ir ļoti labs jautājums. (Ilgi domā.) Teikšu atklāti, ātrumā nenāk neviens prātā. Bet te jāņem vērā viens cits aspekts: filozofs var būt arī cilvēks, kuru mēs ikdienā pazīstams, piemēram, kā kurinātāju. Un līdz ar to uz šo jautājumu nemaz nav iespējams atbildēt objektīvi.
Tas, ka Maija Kūle nav filozofe, vēl nenozīmē, ka mums viņi visi ir pārredzami. Tāpēc es vienmēr uzsveru, ka jābūt tekstiem. Būtībā, ja nav oriģināltekstu, es to cilvēku nesauktu par filozofu. Bet iespējams, ka kaut kur Madonā ir kāds kurinātājs, kurš ir visīstākais filozofs. Un tā tas noteikti var būt, jo būšanai par filozofu nav nekāda sakara ar akadēmisko piederību.
Vai, piemēram, Veņečka Jerofejevs bija filozofs?
Nu, tomēr varbūt nē. Rakstnieks ģeniāls jā, bet varbūt ne filozofs. Lai gan atkal ir jau citi, kas saka: ja gribat būt filozofs, rakstiet romānu. Laikam Kamī to teica. Bet jā, tāda tipa cilvēks kā Veņečka pilnīgi noteikti varētu būt filozofs, un viņam nav jābūt nekādam sakaram ar jebkādu akadēmisko struktūru. Tas ir pavisam jauns, tikai XX gadsimta fenomens, kad filozofijas kopšana notiek, sapulcējoties fakultātēs. Bet, kā teica Heraklīts, daudzināšana neiemāca rīkoties ar prātu. Un filozofijas vēstures zināšana tevi nepadara par filozofu.
Pats sevi par filozofu neuzskatāt? Par dievu vai nāvi nereflektējat? Vai no nāves nav bail?
Par dievu vai nāvi es domāju tieši tik daudz, cik tas katram normālam cilvēkam būtu jādara. Un ne vairāk. Nē, es neesmu filozofs. Un no nāves man nav bail - bail man ir no sūdīgas dzīves, no visādām nelaimēm, kas var notikt, bail par bērna veselība, bail palikt invalīdam. Tas bieži vien ir briesmīgāk par nāvi. Bet es esmu dzīvojis pietiekami piesātinātu, interesantu dzīvi, tā kā var teikt, ka man ir veicies.
Kāds interesantai dzīvei ir sakars ar veiksmi?
Droši vien, ka visam dzīvē ir sakars arī ar veiksmi un neveiksmi. Ne visu dzīvē var izskaidrot ar veiksmi, ir arī virkne citu faktoru, un tāpēc nevienā lietā nevar paļauties tikai uz veiksmi. Ja es atskatos uz savu dzīvi, droši vien ir bijušas gan veiksmes, gan neveiksmes.
Es domāju, ka bailes no nāves rodas no nepietiekamas realizēšanās sajūtas, tad kad dzīve nav izdzīvota pilnībā, kad nav izmantotas iespējas, kad dzīve ir par tukšo notrallināta. Tad ir skumji, panika un bailes, iedomājoties, ka tas viss tā arī varētu beigties.
Jūs esat ironizējis par teicienu "Santīmu nekrāsi, bagāts nekļūsi". Skaidrs, ka krāšanai maz sakara ar bagātību, bet kā tad ir iespējams kļūt bagātam?
Lai kļūtu bagāts, vajag pelnīt. Protams, ja nepelnīsi naudu, nebūs jau arī ko krāt. Ja tu fokusēsies uz to, lai no esošā kapitāla būtu peļņa, tad krāšana vai nekrāšana kļūs tāds sekundārs fenomens. Pašai krāšanai patiešām ar bagātību nav nekāda sakara, drīzāk tā ir tālākieguldīšana, attīstība. Krāšana ne no viena viedokļa nevar padarīt cilvēku bagātu.
Starp citu, var izrādīties, ka tikpat mazs sakars bagātībai ir arī ar strādāšanu, jo strādājot neviens bagāts nav palicis. (Smejas.) Ja bagātībai ir ar kaut ko kāds sakars, tad ar lēmumu pieņemšanu, ar riskēšanu, ar augstu pašvērtējumu, ar ticību un uzticēšanos sev. Jāspēj uz sevi paļauties - vienalga, vai tas uz labu vai ļaunu. Lēmumu pieņemšanā ir jāpārstāj par sevi šaubīties. Tā kā lēmumu pieņemšana ir tas, kas rada naudu.
Un jums pašam piemīt šāds īpašību kopums?
Jā, man piemīt tomēr.
Vai lielākā bagātība, ko esat ieguvis, ir saistīta ar palīdzību politiskajām partijām?
Sākumā kļuvu par Andra Šķēles preses sekretāru, padomnieku un ko tur vēl, bet tad, kad beidzās tās valdības, tad sāku strādāt privātā sabiedrisko attiecību biznesā. Kaut kā tā bija sanācis, ka pirms tam darbs valdībā bija atstājis labu iespaidu uz daudziem cilvēkiem, mēs nodibinājām PR aģentūru un apkalpojām visus lielākos Latvijas valsts uzņēmumus, kādi vien vispār ir.
Tas PR bizness, protams, nesa kaut kādu naudu, un tad mēs sākām taisīt tās reklāmas kampaņas uz vēlēšanām, kas vecos laikos bija tādi monstrozu izmēru projekti. Tas, protams, arī ļāva nopelnīt kādu naudu.
Kāds bija tas vienojošais faktors, ko lūdza politiskās partijas? Vai viņi gribēja vienkārši iekļūt Saeimā, vai tautas acīs izskatīties par vislabākajiem cilvēkiem, vai tikai nopelnīt daudz naudas? Kas bija tas vēlmju koncentrāts?
Koncentrāts ir reitings. Tā ir tikai cīņa par reitingu, kas, protams, kaut kādā brīdī izpaužas vietu skaitā Saeimā un ministru skaitā valdībā. Rezultātā viņiem vajadzīga reāla vara, bet tā ikdienas maize ir reitings, cīņa par reitinga punktiem. Partiju reitingi, atsevišķu politiķu reitingi...
Vai no tā mēs varam secināt, ka vēlēšanas Latvijā ir godīgas? Jo savādāk varētu pielikt vēl nedaudz naudas un nopirkt visu vēlēšanu sistēmu.
Tas ir tad, ja pieņem, ka visa tauta ir pilnīgi stulba. Tas ir tad, ja būtu iespējams uztaisīt tādu reklāmas rullīti, pēc kura visa tauta saka "o,jā" un visi aiziet par to nobalsot.
Bet vai tad tā nevar? Piemēram, Pita Andersona piecdesmit gadu ilgās karjeras slavenākā dziesma ir Nāc uz RIMI, jo dienā tā tiek atskaņota desmitiem reižu.
Tā īsti nav. Tas var izdoties tikai uz mirkli. Nav grūti visiem pielipināt kādu meldiņu, bet tas nenozīmē, ka cilvēki Pitu Andersonu iebalsos par prezidentu, ja tāda iespēja viņiem būtu. Pirmkārt, nu jau tie lielās naudas laiki ir pagājuši uz visiem laikiem. Partijas ir tiktāl nomocītas, ka šiem mērķiem atlikušas salīdzinoši smieklīgas naudas summas. Tas ir punkts viens.
Punkts divi: es no visas sirds domāju, ka visdemokrātiskākā valsts pasaulē ir Amerikas Savienotās Valstis, kur nekādi ierobežojumi nepastāv. Tieši pretēji - māksla piesaistīt pēc iespējas lielākus līdzekļus liecina par tavām spējām un varēšanu. Tauta ir pietiekami gudra, lai saprastu, kas viņai tiek stāstīts, un izdarītu savu izvēli. Un man tas patiešām patīk, jo tas sacensības un konkurences moments tur tiek novests līdz pilnībai.
Bet Latvijā šobrīd ir iekārtots tā, lai bagātiem cilvēkiem nebūtu tehnisku iespēju piedalīties vēlēšanu procesā ar naudu. Nu, labi! Pieņemsim, ka tā. Es tikai gribu atgādināt, ka vislielākie sasniegumi, kas mums ir bijuši pēc neatkarības atgūšanas, ir bijuši tieši tajā laikā, kad nebija šo ierobežojumu. Mēs iestājāmies Eiropas Savienībā, mēs harmonizējām savu likumdošanu, iestājāmies NATO. Manā izpratnē, nekāda vaina no tā nebija, ja Šķēles kungs vai Lemberga kungs varēja iedot naudu savai partijai.
Tagad pūlis ir uzņēmis pretēju virzienu. Naudu partijām nevajag, it kā partijas būtu kas slikts un apkarojams. Rezultātā partiju kvalitāte arvien pazeminās, jo neviens normāls cilvēks vairs ar tām vairs negrib sadarboties vai saistīt ar tām savu vārdu. Tāpēc notiek tāda negatīva atlase un partijās iet cilvēki, kuriem nav citu variantu.
Vai demokrātija bez partijām nav iespējama?
Stingri ņemot, mūsdienu demokrātiskā Eiropas sabiedrība bez partijām nav iespējama - pamatā mēs pazīstam tikai parlamentāras demokrātijas, bet tas nozīmē partijas. Var jau to sistēmu visādi mocīt un pāriet uz prezidentālu republiku, mazināt parlamenta lomu...
Ar ko pats pēdējā laikā visvairāk nodarbojaties?
Es šobrīd pamatā nodarbojos pats ar sevi. Kaut ko izglītojos un audzinu meitu. Nav nekāda darba - man ir sabats. Man ir sabata gads. Tas jēdziens nāk no amerikāņu akadēmiskās vides, un tas ir gads, kurā, pēc latviešu analoģijas, jālaiž lauki atmatā. Es izmantoju šo gadu, lai pārdomātu lietas. Bet varbūt, ka nemaz nebūs nekādu secinājumu. Domāšanas mērķis nebūt nav saprašana, bet tas nenozīmē, ka nevajag domāt vispār.
Tad tieši šī sabata dēļ vairāk varat atļauties sniegt intervijas, publicēties žurnālos un izpausties sociālajos tīklos?
Es savā ziņā esmu ļoti emocionāls cilvēks. Var ticēt vai neticēt, bet man patiešām sāp un uztrauc daudzas lietas, kas notiek valstī. Un es nespēju dzīvot tādā iekšējā emigrācijā un izlikties, ka tas uz mani neattiecas. Nespēju nelaist iekšā to, kas notiek ārpusē.
Protams, ka tā var dzīvot; daudzi mani draugi tā dzīvo. Un viņiem viss ir labā kārtībā. Bet es šobrīd tā nespēju, un līdz ar to mani ārkārtīgi uztrauc un ietekmē lietas, kas notiek apkārt. Tāpēc arī sociālie tīkli un intervijas ir vienīgais man pieejamais instruments, kā piedalīties šīs valsts dzīvē un varbūt pat mēģināt ietekmēt.
Bet ir skaidrs, ka man no tā nav nekāda labuma. Drīzāk otrādi - tīri pragmatiski izdevīgāk būtu, kā saka, не высовываться. Neizlekt. Nesprēgāt. Bet es esmu pietiekami emocionāla rakstura cilvēks un man tā vienkārši nesanāk - man gribas piedalīties un šobrīd nespēju nostāvēt malā.
Vai nav bail, ka no visām aktivitātēm galu galā izkristalizēsies tikai viena - marihuānas legalizācijas propaganda? Vai nesanāks līdzīgi kā Ilzei Jaunalksnei, no kuras vērienīgās noklausīšanās epopejas tautai atmiņā palikusi vien kāsīša uztīšana?
Kas attiecas uz Jaunalksni, ne tik ļoti tā marihuāna ir svarīga, cik liekulība. Respektīvi, Jaunalksnes gadījumā uzmanību piesaistīja tieši milzīgā liekulība - katru svētdienu viņi cilvēkiem māca dzīvot un kritizē visādus likumpārkāpējus, bet paši pārkāpj likumu tā, ka grab, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem.
Kāpēc tāds uzsvars tikai uz marihuānu? Varbūt komplektā vajag piedāvāt, piemēram, eitanāzijas legalizēšanu?
Tas tomēr ir sarežģīts jautājums, nav tik viennozīmīgs kā par to marihuānu. Neskatoties uz to, ka man nekad nav bijis nekāds sakars ar Sorosa fondu vai kaut ko tādu, kas atticas uz eitanāziju, es esmu pilnīgs sorosīts. Pilnībā atbalstu to, ko šajā sakarā domā un dara Džordžs Soross. Un viņa tēze ir tāda, ka visā, kas saistīts ar nāvi, miršanu, eitanāziju un tādām lietām, ir pārāk daudz problēmu, tāpēc šo strīdīgo jautājumu pagaidām labāk atlikt malā.
Viņš akcentē to, ka mūsdienu cilvēka nāve kaut kādā veidā tiek dehumanizēta. Ir pazudis dabiskais miršanas process, jo cilvēki lielākoties mirst slimnīcās, pieslēgti pie mākslīgās elpināšanas aparātiem, pusnemaņas stāvoklī. Un cilvēka dzīvība mākslīgi tiek uzturēta līdz tādam līmenim, kas jau varētu būt apšaubāms vai diskutējams.
Protams, šie visi ir ļoti nozīmīgi un diskutējami jautājumi, Lai gan Latvijā tā nav liela problēma, jo Latvijā tā medicīnas kvalitāte nav tik augsta, ka katram, kurš mirst, mēs vēl gadu centīsimies pagarināt dzīvību. Galu galā viss jau noreducējas uz tevi un mani - kā mēs gribētu, lai mūsu pēdējā stundiņa pienāk.
Vai eitanāzijas, prostitūcijas un narkotiku legalizēšana liecina, ka valsts ir progresīvi domājoša?
Tas marihuānas jautājums Latvijā, protams, liecina par zināmu tumsonības līmeni. Respektīvi, kāpēc šis jautājums ir diskutabls: proti, ir tā nelaimīgā ANO konvencija, ko mēs visi esam parakstījuši un kas legalizāciju padara juridiski ārkārtīgi sarežģītu. Tad šis jautājums ir jāizskata Satversmes līmenī, kā tas notika, piemēram, Argentīnā.
Bet vairums valstu iet to dekriminalizācijas ceļu, kad zāle nav īsti legāla, bet tās lietošana nav kriminālpārkāpums un nav arī pārkāpums to audzēt savām vajadzībām. Faktiski tas ir Eiropas standarts - jūs varat audzēt cik tur tos stādus, jūs varat nēsāt, jūs varat pīpēt uz velna paraušanu.
Gan jau Latvija līdz tam arī nonāks, tikai žēl, ka mēs nevaram šajā jomā iet pa priekšu, bet kā vienmēr velkamies visiem pakaļ. Bet ekonomiskais ieguvums mums no tā būtu tieši tad, ja mēs varētu iet pa priekšu citām Eiropas valstīm. Laikam vēl tikai Rumānijā ir tik drakoniski narkotiku aprites noteikumi, un mums burtiski nevar būt ne tik, cik balts aiz naga.
Ja Latvijā legalizētu marihuānu, vai jums būtu gandarījums, ka šajā procesā esat devis savu artavu?
Protams, ka man būtu gandarījums. Un man būtu prieks arī par to, ja es piektdienas vakarā varētu uzpīpēt kāsīti. Ja valsts politika šeit pēkšņi būtu ļoti aktīva un enerģiska un ja šogad liberalizētu marihuānas lietošanu, mēs varētu sākt, piemēram, Latgalē taisīt lielus marihuānas kūrortus angļu tūristiem un visiem citiem, kas brauc šurp. Ja Preiļu rajonā būtu kaut kas tāds, tas būtu brīnišķīgi, vismaz man ļoti patiktu.
Tad jau nāktos Daugavpilī uzcelt lidostu un varbūt pat uz turieni pārcelt galvaspilsētu.
Nu, brīnišķīgi! Latvija ārpus Rīgas, izņemt dažas pilsētas, ir tāda izmirstoša vieta, pazūdībā grimstoša teritorija, bez cilvēkiem, bez ekonomikas, bez kultūras, bez nekā. Kaut ko tak vajadzētu darīt! Sliktāk, nekā ir tagad, ir pat grūti iedomāties.
Kāpēc latvieši neprot izdomāt nekādus fetišus? Berlīnē, piemēram, no viena paša lāča bija uztaisījuši tādu sensāciju, ka visiem vajag tur braukt un lūrēt uz to lāci.
Lieta tāda, ka mums visās jomās ir katastrofāls talantu trūkums, turklāt mēs pret to izturamies tā, it kā tas būtu Ok. Mēs pat no saviem līderiem nepieprasām, lai viņi būtu talantīgi un spējīgi.
Šodien lasīju internetā par Zaltera vizīti Amerikā. Nu, ārprāts! Atceros tos laikus, kad viņš vēl bija ārsts, slimnīcā strādāja, kā viņu kolektīvs mīlēja, kā viņu pacienti mīlēja. Viņš bija īsts karalis savā karaļvalstī. Cieņas un mīlestības apdvests cilvēks, kurš spēja izārstēt citus cilvēkus. Un tas nav maz.
Zatlers, protams, ir cienījams cilvēks. Un nu viņš ir kļuvis par politiķi. Un viņam neiet. Un viņš tagad aizbraucis uz Ameriku un uzdāvinājis [ASV viceprezidentam Džo] Baidenam Triju zvaigžņu ordeni. Un tas pat nevar Zatlera vārdu atcerēties un droši vien īsti nezina, kur tā Latvija atrodas. Pilnīgi noteikti viņš nezina, ko viņš tādu ir izdarījis, lai viņam ordeni dāvinātu.
Un amerikāņi vēl uzzinājuši, ka to ordeni dod par nopelniem tēvzemes labā. Izņirgājās pēc pilnas programmas! Bet kāpēc viņš uzdāvināja Baidenam ordeni? Tikai tāpēc, lai kaut kā attaisnotu savu braucienu, it kā censtos tam piešķirt kaut kādu jēgu. Jo jēgas tam nav nekādas.
Nu labi, no vienas puses, tas ir komiski, bet tagad Saeimas lielākā frakcija grib viņu pārvēlēt! It kā tas būtu Ok. Nē, tas nav Ok! Latvijas valsts prezidents nespēj noorganizēt vizīti uz Ameriku! Nu, kādi vēl lāči?! Mēs esam pazaudējuši ambīciju. Tas ir skumji...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!