Jau no astoņdesmitajiem gadiem populārais mūziķis Roberts Gobziņš (attēlā) pavisam nesen sācis strādāt radio Autoziņas FM un tāpēc secinājis, ka drīzumā pienāks gals laikam, kad dziedātāja popularitāte būs atkarīga no tā, cik daudz naudas viņā ieguldīts.
Tagad ik rītu no pusseptiņiem jūs jau var dzirdēt radio ēterā. Vai nav grūti tā pēkšņi mainīt dienas režīmu un tā vietā, lai spēlētu nakts ballītēs, iet agri gulēt un no rīta atkal agri celties?
Mans dienas režīms nudien ir mainījies, bija jau arī kaut kas jāpamaina, lai ir kustība, jo pa garo ziemu biju kaut kā aizsēdējies. Saka, ka radošiem cilvēkiem jāguļ ilgāk, lai idejas rodas. Vēlu gulēt eju joprojām, bet cenšos ieturēt siestu jeb gulēt diendusu, atgūstot tās miega stundas, ko pa nakti nav izdevies nogulēt.
Celties tik agri sākumā, protams, ir grūti, bet tas ir to vērts, jo varu pabūt vairākās vietās, vairāk ieraudzīt. Mēģināšu celties vēl agrāk, pasēdēt pie ūdens ar makšķeri un skatīties, kā saule lec. Ļoti labs skats novērojams Rīgā, kad sēž Daugavas malā netālu no Saules akmens un skatās uz Prezidenta pili. Saule lec tieši ārā no pils. Tagad tas būtu tā simboliski - saullēktā Pārdaugavas krastā vērties, kā no Prezidenta pils paceļas saule, un pasapņot.
Ko jūs īsti darāt radio?
Radiostacija, kurā darbojos, pastāv tikai vienu nedēļu un saucas Autoziņas FM, Rīgā dzirdama 99.0 frekvencē. Kopā ar Ēriku Loku vadām rīta raidījumu. Satiekamies, parunājam par to, kas notiek, palasām, piemēram, Mango. Programma pamazām veidojas, viss sakārtojas. Sākt dienu, sarunājoties ar foršu un gudru cilvēku, ir vēl labāks enerģijas lādiņš kā kafijas sadzeršanās.
Izdzirdot jūsu vārdu, lielākajai daļai ienāks prātā deviņdesmito gadu hīti Man saujā benzīns un Aka aka. Vai pats sevi joprojām saistāt ar šāda veida mūziku?
Man tuvi dažādi mūzikas stili, piemēram, kopā ar Līviem es piedalījos projektā Tas ir labais , bet ar Alni Zaķi un džeza bigbendu Mirāža kopā dziedājām Ai jūs rudzi. Stili var svārstīties - galvenais ir nepazaudēt dzīvesprieku. Otrs stils, kas man raksturīgs - romantiskais. Man dikti patīk Ojāra Vācieša dzeja, un, ja tā vēl ir iekšā mūzikā, tas ir lieliski.
Viņam nākamruden būs jubileja, un esmu iecerējis līdz tam laikam izdot romantisku dziesmu albumu akustiskā versijā ar Vācieša vārdiem. Komponists Normunds Rutkis jau šo to ir sakomponējis, un mums ir pusotrs gads, lai uz dzejnieka jubileju izveidotu šo albumu. Darbs ir pamatīgs, jo visam jābūt sadzirdamam, tā lai mūzika netraucētu vārdiem.
Tātad esat kļuvis romantiskāks?
Nē, tā nu gan nav! Tai pat laikā ar AK69 iedziedājām traku dziesmu par mazo Janu, ar Resnajiem putniem ālējamies. Dzīvesprieku var apliecināt, gan ālējoties ballītē, gan romantiski. Nevar visu laiku kā zirgs ar klapītēm uz acīm laist taisni, vajag redzēt dzīvē krāsas.
Jūs esat arī dīdžejs...
Mūsdienu pasaulē pastāv dalījums - dīdžeji un selektori. Ja dīdžejs vairāk atbild par ritmisko pusi, laiž kopā dziesmas un veido to gleznu, selektors ņem savu mīļāko dziesmu kolekciju un veido stāstu. Tāpēc pats sevi vairs nesaucu par dīdžeju, bet pieskaitu pie selektoriem.
Liekot mūziku, ņemu vērā arī dziesmu tekstus, man svarīgi, kāpēc tā dziesma skan tieši pēc tās, lai kopā veidotos stāsts. Piemēram, Āfrikas reperu hiphopu salaižu kopā ar Ar mani atkal runā kaijas, un sanāk stāsts. Pirmajā brīdī šķiet - kāds tur sakars, bet ir! Pasaulē viss ir saistīts savā starpā. Man patīk domāt, ka pasaule ir kā mozaīka, nevis kaleidoskops, nesaistītu notikumu virkne.
Dīdžejojat jau kopš astoņdesmitajiem gadiem. Kā šajā laikā mainījušās latviešu ballēšanās ieražas?
Vienmēr bijuši cilvēki, kas nāk uz ballīti, lai piedalītos kopīgos svētkos, tāpat kā vienmēr ir arī tādi, kas nāk, lai būtu par pasaules centru. Viņi pie spoguļa satrenējušies dejot konkrētas dziesmas, un, ja skan kaut kas cits, viņi nejūtas labi.
Vai tad nekļūstam atbrīvotāki?
Tas atkarīgs no zināšanu līmeņa. Ja pasaules uzskatu veido darbs, mājas, televizors un lielveikals, grūti uztvert ko neparastu.
Kādai publikai jūs vislabprātāk spēlējat?
Es spēlēju tiem, kas atnākuši tieši uz mani un gaida, kas tad jauns tai Gobziņa kolekcijā parādījies, kā arī tiem, kas nāk ar atvērtu sirdi, gaidot ko neparastu. Man būtiski priekšnesumā parādīt, ka pasaule ir plaša. Protams, ir pavisam eksotiskas lietas, kam mūsu ausis nav gatavas, piemēram, Baškīrijas hiti vai Azerbaidžāņu estrāde.
Savus vecos gabalus spēlējat?
Cik pazīstu mūziķus, viņiem kauns vai apnicis spēlēt savas dziesmas, bet man nav par ko īpaši kaunēties (smejas). Viss savā laikā ir darīts un labi, ka tā.
Kā Roberta Gobziņa daiļradei, piemēram, tai pašai Aka aka izdevies tik ilgi izdzīvot? To taču ballītes klausās vēl šodien!
Pie šīs dziesmas strādāju divus gadus kapitālistiskajā Rietumberlīnē. Toreiz, pirms pārdesmit gadiem, tur, studijā, bija tādi aparāti, kādus pie mums neviens vēl nebija redzējis. Man teica, ka tas nav praktiski - taisīt tur dziesmu, bet tas ir attaisnojies. Redzi, Aka aka joprojām skan svaigi, kaut arī paaudzes un tehnoloģijas nomainījušās. Bet ko tādu var pagatavot reizi desmit gados, nav tā, ka katru dienu mani apciemo mūza un norāda pareizo virzienu.
Kā jūs vērtējat to, kas šobrīd notiek mūzikā?
Ļoti būtiski - nevajag ignorēt nevienu mūziķi, kurš mēģina darboties. Svarīgi klausīties pilnīgi visu, jo ik pa brīdim brīnums notiek un parādās kaut kas patiesi vērtīgs.
Nu, piemēram?
Man ļoti patīk Crazy Dolls gabals Sorry, muterīt. It kā banāls skaņdarbs, bet tur iekšā ir tāda sāpe - vienkārši izcili. Šedevri parādās negaidīti, piemēram Latgales kapela Patrioti LG uztaisa labu gabalu, kas interesants parādās Bildēs vai Radio Lāgā. Būtiski sekot laikabiedru izpausmēm, jo vienmēr kaut kas parādīsies - tā nevar būt, ka mūzikā nekas nenotiek.
Ko jūs domājat par vieglās mūzikas galu, piemēram, Lauri Reiniku, Nikolaju Puzikovu?
Tas ir kaut kas pavisam cits, un ar šiem mūziķiem viss notiek otrādi. Tā ir mūzika naudas pelnīšanai. Runa ir par projektu, kurā tiek ieguldīta nauda, tas ir amerikāniskais mūzikas veidošanas variants.
Jūs domājat, ka, piemēram, Puzikovam, mūzika nenāk no sirds?
Nē, nu tas ir pēc tam! Vienam mūzika nāk no sirds, viņš izpilda - un viss kārtībā. Bet var notikt otrādi - vispirms rodas projekts, kurā tiek likta iekšā nauda, mākslīgi radot apstākļus, lai konkrētajam mūziķim no sirds kaut kas veidojas. Tas jau ir šovbizness. Kādus 50 gadus tas vēl funkcionēs. Bet, manuprāt, cilvēki visā pasaulē jau sāk saprast, ka saturam ir lielāka nozīme kā formai vai iepakojumam. Jāpaiet laikam, un viss sakārtosies.
Jūs domājat, ka pēc dažiem gadu desmitiem mēs novērsīsimies no materiālās kultūras un neklausīsimies komerciālo mūziku?
Globalizācija jau ir beigusies. Tālāk vai nu māte daba ar zemestrīcēm visu sakārtos, vai arī cilvēki paši nāks pie prāta, bet mēs sapratīsim, ka sistēma, ko esam izveidojuši - augšā ir elite, bet apakšā pūlis - nav pareiza.
Jūs jau savulaik startējāt vēlēšanās. Vai tagad, ņemot vērā apkārt notiekošo, nav vēlme iesaistīties politikā?
Toreiz bija tā, ka draugi paaicināja ar viņiem kopā ietusēt, un draugi man ir svēti, tāpēc, protams, piekritu.
Kandidējāt vēlēšanās tikai tusiņa pēc?
Tāpēc, lai apliecinātu, ka partiju sistēma ir sevi izsmēlusi, par ko liecināja arī partijas nosaukums - Pēdējā partija. Kamēr pastāvēs partiju sistēma, mēs neko nepanāksim - visai tautai jāpiedalās valsts pārvaldīšanā. Bet pirmkārt mums jāmaina savus priekšstatus par politiku. Tagad mēs par politiku neinteresējamies, jo mums par to ieborēts negatīvs priekšstats, bet tāpat bērniņš, kas piedzimst un iekliedzas, jau piedalās politikā. Valsts pārvaldē piedalāmies ikviens.
Jūs tā arī neesat neesat precējies...
Esmu nolicis uz altāra savu vientulību. Es nevarētu sevi sadalīt divos gabalos. Man jāglābj pasaule - mana ģimene ir visi cilvēki!
Pašam savus bērnus negribētos?
Bet man taču viņu visapkārt ir tik daudz! Visa pasaule ir mani bērni, un man nav ne mazākās vēlēšanās tikt pie kāda viena konkrēta - es labāk dodu visiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!