Apskats: 2011. gada slavenākie nelaiķi  (20)

Gada sākumā – jau 2. janvārī – 64 gadu vecumā no vēža nomira britu aktieris Pīts Postletvaits, kuru režisors Stīvens Spīlbergs nodēvējis par "labāko aktieri pasaulē".

Februārī mūžībā aizgāja leģendārā franču aktrise Annija Žirardo, bet martā - vēl divas citas kino dīvas: angļu-amerikāņu aktrise Elizabete Teilore un viena no slavenākajām Krievijas aktrisēm Ludmila Gurčenko.

Tāpat šogad miruši arī divi populāri latviešu aktieri: 18. jūlijā šķīrāmies no Leonīda Grabovska, bet 15. septembrī šo pasauli pameta Romualds Ancāns.

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem 2011. gadā mirušo slaveno mūziķu skaits ir salīdzinoši neliels, taču tāpēc ne mazāk sāpīgs. Latvijas sabiedrību visvairāk satrauca Mārtiņa Freimaņa (attēlā) nāve 27. janvārī, kurai sekoja visai neadekvātas spekulācijas par 33 gadu vecumā mirušā mūziķa nāves iemesliem.

Savukārt tuvāk gada beigām - 24. novembrī - 90 gadu vecumā mūžībā aizgāja vecākais no dvīņubrāļiem Imants Kokars, kurš kopā ar brāli Gido Latvijā faktiski ir sinonīms vārdam "diriģents".

Arī daži pasaules mēroga mūziķi šogad ir devušies uz citiem vokāli-instrumentālajiem medību laukiem - starp tiem minami leģendārais ģitārists Garijs Mūrs, par "baskājaino dīvu" dēvētā dziedātāja Sezārija Evora un, protams, britu dziedātāja Eimija Vainhausa, kura pievienojās bēdīgi slavenajam "Klubam 27".

Nāve nesaudzēja arī šīs pasaules varenos un ietekmīgos vīrus gan Āzijā, gan Eiropā, gan Āfrikā. Turklāt šie nāves gadījumi pat saistīti ar ņirgāšanos par līķiem un priecāšanos par nāvi.

2. maijā tika nogalināts Osama bin Ladens - cilvēks, kurš tika dēvēts par "noziedznieku numur viens" visā pasaulē. Lai gan par nelaiķiem pieņemts runāt vai nu labu, vai neko, Osamas nāve iezīmējās ar to, ka vismaz amerikāņi atklāti pauda prieku par kāda cilvēka nāvi.

Savukārt 20. oktobrī tika nogalināts ilggadējais Lībijas diktators Muamars Kadafi. Atšķirībā no bin Ladena par viņa nāvi priecājās mazāk, taču neviens sevi cienošs ziņu portāls vai televīzija nespēja atturēties no baudas visā krāšņumā parādīt lībiešu līdera vardarbīgās nāves kadrus.

17. decembrī galu ņēma vēl kāds ilggadējs valsts vadītājs - ziemeļkorejiešu līderis Kims Čenirs. Iespējams gan, ka viņš miris arī nedaudz ātrāk, jo šajā valstī ir pieņemts rūpīgi slēpt patiesību.

Nākamajā dienā pēc Kima Čenira mūžībā aizgāja pēdējais Čehoslovākijas un pirmais Čehijas prezidents, literāts, disidents, cilvēktiesību aizstāvis, Nobela miera prēmijas nominants Vāclavs Havels.

Diemžēl nereti gadās, kad aviokatastrofā iet bojā vesela sporta komanda, un tā notika arī šogad – 7. septembrī avarēja Kontinentālās Hokeja līgas komanda Lokomotiv no Jaroslavļas, bet no 45 cilvēkiem, kas bija uz borta, izdzīvoja tikai viens cilvēks.

Starp bojā gājušajiem bija tādas pasaules hokeja zvaigznes kā Pāvols Demitra, Stefans Līvs, Jans Mareks, Karels Rahuneks un citi, kā arī viens no labākajiem Latvijas hokejistiem Kārlis Skrastiņš.

Vēl starp gada aizgājējiem sportā minama pirmā olimpiskā čempione Latvijas sporta vēsturē - izcilā Latvijas šķēpmetēja Inese Jaunzeme, kura 78 gadu vecumā nomira 13. februārī.

No nāves neizbēga arī pats "Dakteris Nāve": 3. jūnijā 83 gadu vecumā slimnīcā Masačūsetas štatā no vēža miris slavenais armēņu izcelsmes amerikāņu patologanatoms Džeks Kevorkjans - cilvēks, kurš vairāk nekā simtam neizdziedināmi slimu pacientu palīdzēja veikt eitanāziju.

Eitanāzijas atbalstītājs Kevorkjans XX gadsimta deviņdesmitajos gados kopumā nogalināja vairāk nekā 130 cilvēkus. Pēdējo soli "Daktera Nāves" pacienti veica saviem spēkiem: ārsts pievienoja cilvēkus pie paša izgudrota aparāta - mērsitrona, kuru viņš izveidoja 1989. gadā, bet pirmoreiz sekmīgi izmēģināja 1990. gada 4. jūnijā. Cilvēkam, kurš gribēja pārtraukt dzīvi, atlika vienīgi iedurt sev vēnā adatu un nospiest slēdzi.

Atsevišķos gadījumos tika izmantota maska, caur kuru padota ogļskābā gāze, bet dažreiz ārsts pats injicēja medikamentus. Šīs procedūras parasti notika vai nu Kevorkjana mājās, vai viņam piederošā mikroautobusā. Mirušos ārsts pēc tam nogādāja morgos, slimnīcu pieņemšanas telpās un citur.

Lai gan Kevorkjanu daudzkārt mēģināja saukt pie kriminālatbildības, tomēr tiesas spriedums vienmēr bija attaisnojošs: kopš 1990. gada viņš apsūdzēts piecas reizes, taču visos gadījumos tiesa atzina, ka savākts nepietiekami pierādījumu, un mediķis atstāja tiesas zāli vēl slavenāks nekā pirms procesa.

Kevorkjanu notiesāja pēc gadījuma, kad 52 gadus vecais Tomass Jūks pats saviem spēkiem nespēja iedarbināt pašnāvības aparātu, un Kevorkjanam nācās injicēt nāvējošo medikamentus - šīs procedūras videoieraksts, kuru viņš pats 1998. gada 23. novembrī nosūtīja telekompānijai CBS, kļuva par apsūdzības galveno argumentu.

Procesa laikā ārsta advokāti apgalvoja, ka viņš vienmēr sazinājies ar eitanāzijas lūdzēju ārstējošajiem ārstiem, lai iepazītos ar slimības vēsturēm. Tāpat bija liecinieki, ka Kevorkjans atrunājis viņus no eitanāzijas, jo uzskatījis, ka slimības iespējams ārstēt, kas beigās izrādījusies taisnība. Vēl citi liecināja, ka vērsušies pie Kevorkjana psiholoģisku krīžu laikā, taču ārsts atteicies ar viņiem runāt.

Tomēr pārsvaru guva apsūdzības versija, kurā Kevorkjanu raksturoja kā maniaku, kas atradis veidu, kā izvairīties no taisnīgas tiesas. Tā kā ierakstā bija redzams, ka ārsts pašrocīgi pieslēdz Jūku pie nāvējošās sistēmas, iedurot vēnā adatu, viņš nekavējoties tika arestēts, apsūdzēts otrās pakāpes slepkavībā un 1999. gada martā arī notiesāts.

Tiesas prāvas laikā Kevorkjans liecināja, ka uzskata eitanāziju par savu profesionālo un cilvēcisko pienākumu, un, zinot, ka šī rīcība ir nelikumīga, apzināti izgājis uz pilsonisku nepakļaušanos. Procesa laikā arī atklājās, ka ne visi 130 pacienti bijuši nāvējoši slimi. Kevorkjana advokāti apgalvoja, ka tā nav viņa klientu, bet gan diagnozi noteikušo ārstu kļūda, taču tiesa ārstu atzina par vainīgu slepkavībā un piesprieda Kevorkjanam 10 līdz 25 gadus ilgu cietumsodu Kinrosas cietumā.

2007. gada 1. jūnijā 78 gadus vecais ieslodzītais, pavadījis cietumā astoņus gadus, tika atbrīvots pirms termiņa, pamatā pateicoties ārstu slēdzienam, ka viņam dzīvot atlicis ne vairāk par gadu, ar nosacījumu, ka vairāk nevienam nepalīdzēs aiziet no dzīves. Pēc atbrīvošanas viņš visu savu laiku veltīja publiskai eitanāzijas legalizācijas propagandai.

Lai gan dzimtajā Mičiganas štatā Kevorkjana idejas atbalstu neguva, 1997. gadā eitanāzija tika legalizēta Oregonas štatā, bet 2008. gadā tas tika izdarīts arī Vašingtonas štatā. Kopš likumu pieņemšanas ārsti nāvējošo medikamentu devu ir parakstījuši 525 pacientiem Oregonā un 135 pacientiem Vašingtonā.

Par Kevorkjanu uzņemtas vairākas dokumentālās filmas, kā arī lieliska mākslas filma You Don't Know Jack, kurā galveno lomu tēlo Als Pačino. Aktieris par šo lomu 2010. gadā saņēma Emmy balvu kā galvenās lomas tēlotājs televīzijas filmā.

5. oktobrī 56 gadu vecumā no aizkuņģa dziedzera vēža mira kompānijas Apple Inc. dibinātājs Stīvs Džobss – radošais ģēnijs un vizionārs, kurš nevis pielāgojās tirgus prasībām, bet izskaitļoja tās lietas, kuras cilvēkiem tuvākajā nākotnē šķitīs nepieciešamas (iPod, iMac, iPhone, iPad).

"Pasaule reti pieredz kādu, kurš atstājis tik dziļu ietekmi kā Stīvs un kuras sekas jutīs daudzas nākamās paaudzes. Tiem no mums, kuriem paveicās strādāt kopā ar viņu, tas bijis neprātīgi liels gods," pēc Džobsa nāves pavēstīja programmatūras kompānijas Microsoft dibinātājs un Džobsa bijušais sāncensis Bils Geitss.

"Stīv, paldies tev, ka biji padomdevējs un draugs... Paldies, ka parādīji to, ka tevis veidotais var mainīt pasauli. Man tevis pietrūks," paziņoja sociālā tīkla Facebook dibinātājs Marks Zakerbergs.

"Šonakt Amerika zaudēja ģēniju, kurš tiks pieminēts līdz ar Edisonu un Einšteinu un kura idejas veidos pasauli nākamajām paaudzēm," atzina Ņujorkas mērs un tehnoloģiju kompānijas dibinātājs Maikls Blūmbergs.

Īpatnējā kārtā 2011. gadā uz labākiem medību laukiem devās gandrīz visi šī brīža slavenākie dzīvnieki pasaulē – Berlīnes zooloģiskā dārza simbols polārlācis Knuts, gan Leipcigas zoodārzā mītošais šķielējošais oposums Heidija, bet gada beigās mira arī Tarzāna partnere šimpanze Čita.