"Viss tiešām sākās ar to, ka gribējām vietu, kur pašiem aiziet. Mums ar kolēģi Ģirtu Grīnbergu Vecrīgā, Grēcinieku ielā, bija apavu veikals "Carre". Mēs toreiz klausījāmies industriālo mūziku, "Dead Can Dance", "Cure" un tādā garā. Rīgā tobrīd nebija tādas vietas, kur skanētu alternatīvā mūzika. Nu, varbūt "Krāmenē" drusku. Tad mēs izdomājām, ka jātaisa savs klubs, lai mums būtu, kur atpūsties. Arī vecums mums bija tāds – 25–26, mēs bijām jauni, un likās, ka visu ko varam," stāsta Miks Pētersons.

Ideja par klubu radās 1994. gadā, bet 1995. gada novembrī tas vēra savas durvis. "Mūsu apavu veikals darbojās tīri labi, kaut kādu piķi mēs tur nopelnījām. Iespējams, tagad tādā avantūrā neielaistos. Nē, varbūt ielaistos, bet visu rūpīgāk izvērtētu. Iekārtojot klubu, dažbrīd nonācām līdz situācijai – pārdod kurpju pāri, uzreiz pa to naudu nopērc skandu kluba skaņu aparatūrai. Finansiāli beigās viss bija diezgan saspiesti, nu, bet sanāca labi, jo klubs aizgāja. Viegli nebija, likās, ka būs vienkāršāk," atceras Pētersons.

Viņš uzsver, ka kluba izbūves projekts izvērtās ļoti sarežģīts, projekta autors bija arhitekts Andis Sīlis, kurš bija ļoti prasīgs: "Bet ļoti labi, ka Sīlis to visu izprojektēja. Viņš, starp citu, izdomāja arī kluba nosaukumu "Pulkvedim neviens neraksta". Arī telpas Peldu ielā dabūjām diezgan vienkārši. Atradām, noslēdzām līgumu, sākām īrēt. Ja pareizi atminos, pirms tam tur kaut kādai ministrijai bija arhīvs. Mēs iegājām pilnīgi tukšās telpās, un Sīlis sāka projektēt. Viņš arī pats gribēja, lai šāda vieta top, un nekādu baigo naudu no mums nenokāsa."

Viņš atceras savu pārinieku, otru "Pulkveža" bārmeni, kurš vienmēr meklējis kašķi: "Viņš sūkstījās, ka tā ir sūdīga diena, ja viņš nevienam nav iedevis pa muti. Ja kāds nemaksāja, šis tam uzreiz uzšāva. Pārējiem tad bija respekts, ka bufetniekiem nevar pretī runāt. Tie bija citi laiki, toreiz tā varēja." Savukārt Pētersons atminas, ka arī "Pulkveža" apsargu dēļ bija cietuši daži agresīvi apmeklētāji. Vienam pat bija izgriezts sprands. Bikšus viņam paskaidro, ka pie vainas bija ieejas durvju kāpnes: "Ja būtu kā pie manis tagad "Cuba Cafe", viss būtu labi, te nekur nav tālu jāšļūc, bet "Pulkvedī" bija tās trepītes, ja pa tām tevi "vafelē" lidina ārā, ir diezgan sāpīgi."

Ik pa brīdim uz "Pulkvedi" nāca policija, kura meklēja narkotiku tirgotājus. "Ko viņi tur meklēja, nezinu. Drīzāk viņi čakarēja mums prātu. Ienāk klubā, ieslēdz gaismu, visiem pārbauda kabatas un aiziet. Sviests kaut kāds. Protams, bija problēmas ar cilvēkiem, kuri nāca uz "Pulkvedi" tirgot narkotikas. Mēs arī paši viņus ķērām, mēs paši bijām ieinteresēti, lai viņu te nebūtu. Policija nenāca tos tirgotājus ķert tā civilizēti, drīzāk brutāli," atzīst Pētersons.

Pašā pastāvēšanas sākumā "Pulkvedis" piedāvāja arī ēdināšanu un pat kompleksās pusdienas. Turklāt ēstuvē bija speciāla telpa īpašiem viesiem, kuru vajadzēja rezervēt. 2003. gada decembrī laikraksta "Diena" ēstuvju apskatnieks Egīls Zirnis savu pieredzi ar pusdienām "Pulkvedī" īpašajā VIP telpā aprakstīja šādi: "Ej, kur gribi, tik un tā beigās atgriezīsies pie "Pulkveža", – tāda ir viena no Rīgas krogu aksiomām. Ar precizējumu, ka "Pulkveža" gadījumā ar vārdu "krogs" drīzāk jāsaprot klubs, nevis paēstuve, lai gan arī šī iespēja te nevienam nav liegta. Šo astoņu gadu laikā, kopš dzīvo Mika Pētersona un Co turētais un pazīstamākā Rīgas izklaides vietu interjeru autora Anda Sīļa iekārtotais "Pulkvedis", tajā jau nomainījušās vairākas dzīves alcēju paaudzes, taču šīs vietas pionieri nekur nav pazuduši. [..] Taču meklēt mūžīgo jaunību nevar sastingušā vietā. "Pulkvedī" šī pārmaiņu nepieciešamība nule izpaudusies jaunas, kā lai to pasaka – nevis zālītes, bet omītes istabas formā. Tīri telpiski šī jaunā vieta atbilst gandrīz ikvienā citā krogā redzamajām "vipzālēm", arī izmantošanas forma līdzīga – to sauc "Specapkalpošana" un tā paredzēta cilvēciskai aizpildīšanai."

Savā publikācijā Zirnis intervē "Pulkveža" dizaina autoru arhitektu Andi Sīli, kurš stāsta par VIP telpas rašanos: "Andis Sīlis "Specapkalpošanas" istabas ideju skaidro vienkārši – sagribējies kaut ko atkal priekš sevis: "Kādreiz mēs "Pulkvedi" taisījām kā sev. Uztaisījām lielo zāli. Nu tajā jau nomainījušās paaudzes. Mēs, vecie kadri, ik pa brīdim satiekamies un spriežam, ka gribas vienu tādu čilautiņu, kur ir klusāka mūzika un foršāka atmosfēra. Konstatējām – johaidī, mūs jau sāk priecēt sentiments! Kādreiz bijām radikāli, vajadzēja "grunge" stilā taisīt, tagad laiks pagājis un gribas gluži otrādi – pavisam vienkāršu un nostalģisku dzīvoklīti. Tādu arī veidojām tās istabiņas stilu – nesasprindzinoties un novērtējot lietu jaukumu. Nemēģinājām stingri pieturēties pie kāda noteikta laika stila, bet tieši otrādi – ja tu dzīvoklī ilgi dzīvo, tev laika gaitā savācas kaut kas no vecāsmātes, kaut kas no cita.""

Dīdžejs un producents DJ Rudd jeb Rūdolfs Budze sarunā ar portālu "Delfi" uzsver, ka "Pulkvedis" bija perfekta kluba un bāra kombinācija: "Tad, kad esi dīdžejs pie pults, tev priekšā ir salīdzinoši plaša deju grīda. Vakara sākumā, kad vēl nav tik daudz cilvēku, turpat ir apaļais bārs, kam visapkārt var sēdēt cilvēki. Tas iedeva tādu foršu bāra sajūtu. Tas bija ideāls balanss starp klubu un bāru."

DJ Rudd kā jauns dīdžejs pirmo reizi "Pulkvedī" spēlēja kopā ar apvienību "Quadrat Musique" 2000. gadu pirmajā pusē: "Es atceros to pirmo reizi. Tas bija ļoti forši, visi vēl toreiz spēlēja uz platēm. Toreiz klubu kultūra bija daudz citādāka. Ļoti daudz cilvēku nāca atpūsties uz klubiem. Turklāt internetā nebija vēl tā milzīgā informācijas apjoma, un toreiz dīdžejam un viņa muzikālajai gaumei bija krietni lielāka nozīme. Dīdžeji spēlēja to mūziku, kas viņus uzrunāja, un mēs ar to mūziku centāmies iepriecināt cilvēkus. Tagad cilvēkiem mūzika ir kļuvusi miljons reižu pieejamāka. Negribu izklausīties pēc veca cilvēka, kuram zāle toreiz bija zaļāka, bet par tiem laikiem man ir tikai vislabākās atmiņas. Pilns klubs ar dejojošiem cilvēkiem. It īpaši tagad, pandēmijas apstākļos, tas uzdzen tādu nostalģiju."

Par kluba muzikālo formātu jau sākumā bija skaidrs – alternatīvā mūzika. Pankroks, industriālā mūzika un tamlīdzīgi. "No sākuma uz "Pulkvedi" tiešām nāca tikai šīs mūzikas cienītāji. Bet tad viss tā apauga ar citādiem pasākumiem. Latvijas Mākslas akadēmija rīkoja ballītes, Dambis sāka koncertus taisīt, Knābis taisīja industriālās mūzikas pasākumus. Tad parādījās Mārtiņš Ķibers, viņš trešdienās rīkoja pasākumus "Casablanca 2000". Viņi spēlēja "house" mūziku. Klubā uz urrā arī aizgāja hiphopa pasākumi. Ne mēs vieni "pacēlām" "Pulkvedi". Nāca vēl cilvēki, un izveidojās tāda kā domubiedru grupa," atceras Miks Pētersons, piebilstot, ka ap 2005. gadu "Pulkvedis" bija pārvērties par "mainstream" vietu. "Naudas ziņā tas, protams, bija baigi normāli, bet tas viss aizgāja tādā mērogā, ka man vairs nebija interesanti. Sāka nākt visādi cilvēki. Nevar gluži teikt, ka nāca tie, kuriem tur nevajadzētu nākt, bet, ja nāk jebkurš un visi, atmosfēra mainās. Vairs nav tās garšas. 2009. gadā mēs klubu pārdevām vienam savam darbiniekam. Es pats aizbraucu dzīvot uz Kanādu un tur uztaisīju vēl vienu "Pulkvedi"."