Klubs "Bimini" parādījās 1994. gadā un uzreiz kļuva par kulta vietu. Mākslinieciski noskaņotie Arnis Veisbārdis, Viktors Runtulis un Ilmārs Bricis ideju par klubu bija lolojuši jau divus gadus. Reiz uz ielas satikts SIA "Latvijas zelts" īpašnieks Aivars Janovskis, un viņš piekritis šai avantūrai, investējot ap 60 000 ASV dolāru. Viņam piederēja 51% "Bimini", bet atlikušie 49% – radošajiem. Lai klubu "palaistu", bija nepieciešams vēl vairāk naudas. No kā to aizņēmās, Veisbārdis un Bricis joprojām vairās izpaust, vien atklāj, ka no investora saņēmuši vēstījumu: ja neatdosiet, jūs jau zināt, kā tas beigsies... Taču prāvo parādu 49% uzņēmuma daļu turētāji atdevuši pusgada laikā – tik labi veicās iestādei. "Ļoti labi gāja klubam, to neviens negaidīja," tagad atzīst biminieši.

Atnest Rietumu kultūru

Ēka Čaka ielā, kurā darbojās "Bimini", savulaik bija kinematogrāfistu apdzīvota, tai jau bija kultūras slānis un iestaigāta taciņa radošajai inteliģencei. Kluba līdzīpašnieki vēlējās to padarīt par mākslas norišu centru. Kluba telpu dizainu veidoja Vilnis Štrams, kurš tobrīd strādāja Ulda Pīlēna nesen dibinātajā arhitektu birojā. Tiesa, divu gadu laikā kluba infrastruktūrā atklājās tādas nebūšanas, par kurām īpašnieki tagad gatavi atvainoties Čaka ielas 67/69 nama iedzīvotājiem – skaņas izolācija bija zem katras kritikas, tāpat arī ventilācija, kanalizācija. Pat pašiem saimniekiem bijis slikti no smēķu smakas, ar ko savilcies viss apģērbs, āda, mati.

Taču radošā dzīve sāka kūsāt. Talkā nāca arī kluba sadarbības partneris "Radio SWH", kas uz Rīgu veda ārzemju slavenības – Kimu Vaildu, Krisu Normanu, Sabrinu un citus. Veisbārdis īpaši atceras pasaulslavenā taustiņinstrumentālista Džo Zavinola viesošanos Rīgā. Notikumam par godu viņš pat sasaucis preses konferenci, sak, lūdzu, latvieši, īstena zvaigzne jums acu priekšā! Diemžēl no atnākušajiem tikai Klāss Vāvere spējis viņam uzdot kaut cik sakarīgus un kompetentus jautājumus, vairumam citu žurnālistu šis džeza meistars neko nav izteicis. "Mēs negribējām aprobežoties tikai ar klubu kā dzeršanas vietu. Gribējām sniegt vairāk. Tas viss maksāja, un šajā ziņā gājām mīnusos," par augstākās raudzes mākslinieku viesošanos teic Arnis Veisbārdis.

Ilmārs Bricis piebilst: "Kaut vai tā pati "Prāta vētra". Tiem čaļiem taču nebija, kur mēģināt! Mēs viņus pa naktīm laidām iekšā!" Klubs bija atvērts daudziem jaunajiem talantiem, piemēram, Marija Naumova tur sāka savu karjeru. Tāpat arī karaoke dziedāšanas kultūru aizsāka "Bimini" čaļi un Ingus Ulmanis. Lai uztaisītu kasešu izlasi ar dziesmām, kam ekrānos var lasīt līdzi vārdus, klubs investēja 4000 latu.

Klubā pastāvīgi tika organizēti dažādi kultūras un mākslas pasākumi – gan nopietni, gan jautri. Tos lielākoties izdomājis Viktors Runtulis, kuram paticis ar kolēģiem ielaisties savdabīgā azartā: kurš ātrāk spēs izdomāt un realizēt pasākumu, kas iesaistītu pēc iespējas vairāk cilvēku. Tā radies, piemēram, garākās zirgastes konkurss, kura žūrijā – tikai plikpauri. Bet vērienīgu interesi no deviņdesmito gadu dzeltenās preses puses izpelnījās konkurss "Mis Mini Bikini Bimini" – tajā jaunas dāmas defilēja peldkostīmos. Žūrijas nekādas, par skaistulēm balsoja paši kluba apmeklētāji. Leģenda vēsta, ka pat "Mis Latvija" patronese Inta Fogele nākusi uz "Bimini" lūkoties pēc daiļākajām meitenēm savam konkursam, kas deviņdesmitajos bija valsts mēroga kultūras notikums. Par "Mis Mini Bikini Bimini" kļuva arī dāmas, kuras vēlāk sevi pierādīja pašmāju modeļu biznesā.

To, ka klubs tiešām kļuvis par kulta vietu, tā īpašnieki saprata vasarā, kad Mežaparkā uzstājās "Gipsy King". Uzņēmēji sēdējuši estrādē un baudījuši koncertu. Sadarbība ar SWH paredzēja, ka mūziķi pēc koncerta ballēsies "Bimini", bet, ieraugot estrādē sanākušo tautas masu, viņi uzreiz sapratuši: ja kaut maza daļa no šiem pēc tam dosies uz klubu, nav variantu... Veisbārdis no Mežaparka traucies uz klubu un jau iztālēm ieraudzījis cilvēku rindu, kas vijusies apkārt visam kvartālam. Klubā jau bija sākušās problēmas, piemēram, pilnībā aizdambējusies kanalizācija dāmu labierīcībās. "Tā, ka sūdi nāca ārā! Nu neko, iebāzu roku, izņēmu visu, un aizgāja tā lieta," tagad smejoties atminas Veisbārdis.

Kā īpašu notikumu "Bimini" saimnieki atceras ASV prezidenta Bila Klintona vizīti 1994. gada jūlijā Latvijā. Ne tik daudz viņu pašu – drīzāk viņa pavadošo svītu, kas ar atsevišķu reisu Rīgā nolaidās pusotru dienu iepriekš. Visu dienu strādājis, lai sagatavotu vizīti, vakarā viss Klintona "stafs" devies tieši uz "Bimini", kur jestri nosvinēts notikums. "Amerikāņu vakars, visi dejoja un dzēra. Tobrīd klubā esošie vietējie ļaudis bija gluži kā uz mutes, redzot arī citādas ādas krāsas cilvēkus," atminas Ilmārs Bricis.

Lētā "skrūve" un augstākā sabiedrība vienuviet

"Mēs bijām ļoti populāri un tāpēc arī visiem zem lupas. Ilmārs tur ņēmās ar visādiem pārtikas un veterinārajiem dienestiem, kas mums drūmi uz nagiem skatījās," par kluba iekšējo virtuvi tagad teic Veisbārdis. Kāda publikācija 1994. gada "Dienā" vēsta: ""Bimini" ir klubs, kur "skrūve" (šņabis plus apelsīnu sula) maksā tikpat, cik glāze minerālūdens."

"Bimini" bija viens no tā dēvētās bartera sistēmas pionieriem klubu jomā, tāpēc varēja atļauties piedāvāt salīdzinoši lētu alkoholu, attiecīgi vairojot arī klientūru. Būtiska bartera darījumu partnere tolaik bija Latvijas aviokompānija "LatAvio" un arī citas lielas kompānijas. Krogā bija izlikta apmaksāta reklāma, tādējādi bāra preci pircējiem varēja piedāvāt lētāk. Piemēram, tikai "Bimini" tolaik piedāvājis nobaudīt smalko Bavārijas alu – 1,50 lati par kausu. "Bet tas nemaz nebija lēti. Klienti toreiz grozīja galvu, sak, alu taču citur varu nopirkt par 80 santīmiem," atceras Bricis. Kokteilis "skrūve" maksājis ap vienu latu, jo tur darbojies barters ar "Latvijas Balzamu".

"Pēc tam cenas tomēr sākām celt augšā, jo ir tāda robeža, zem kuras nevajag palīst apakšā. Alkohols vispār bija tāds smags jautājums. Ja tu gribi pelnīt naudu, vajag, lai viņi dzer. Bet, ja viņi dzer un ilgi klubā uzturas, parādās blaknes," teic Bricis. Klubā uz maiņām strādājušas pat trīs apsardzes institūcijas, mobilo pulku un prezidenta apsardzes puišus ieskaitot. "Tagad var teikt, jā, prezidenta apsardzes dienests ne pārāk oficiāli pie mums piestrādāja," atklāj īpašnieki. Iespējams, tieši tamdēļ "Bimini" nekad netika saskāries ar deviņdesmito gadu bandītiskajiem grupējumiem un reketu, kas tā vai citādi tomēr skāra vairumu tā laika izklaides vietu.

"Bimini" kluba apsardzes darbakārtībā bija ieroču atņemšana apmeklētājiem, jo tolaik civilpersona ar ieroci kabatā nebija nekāds retums. "Tā arī bija tā "feiskontrole". Ieročus neviens gan uzstājīgi neatņēma, klienti paši atdeva," par iekšā laidēju un ārā sviedēju ikdienu stāsta Veisbārdis.

Līdzās vienkāršajai tautai "Bimini" klientūru veidoja arī augstākais sabiedrības slānis. Piemēram, 1995. gadā tur tika svinēta Valda Birkava Ministru kabineta viena gada jubileja, bet viņa pēctecis Māris Gailis uz "Bimini" nācis regulāri kopā ar savu personīgo apsardzi. "Vispār nāca ļoti daudz valdības cilvēku. Visi vismaz vienu reizi gribēja redzēt, kā tad pie mums ir," kluba ziedu laikus piemin Bricis. Lai saudzētu apmeklētāju privātumu, klubā bija aizliegts fotografēt. Teorētiski.

Bārmeņu algas un konkurentu uzrašanās

"Bimini" saimnieki uzskata, ka, objektīvi raugoties, viņu iestādē bārmeņiem tolaik bijušas vislielākās algas Rīgā, jo visi lējēji ātri vien spējuši nopirkt sev auto, kas deviņdesmitajos gados bija turīgu cilvēku pazīme. Kaut lietota mašīna no Vācijas, tomēr sava. Bet viens bārmenis pēc nostrādātiem trim mēnešiem jau meklējis pirkšanai privātmāju. Iespējams, ne viss noticis gluži godīgā ceļā. "Ja gribi, lai neapšmauc, tad pašam jāstāv aiz letes," spriež kluba līdzīpašnieks Bricis, piebilstot, ka viņam pašam kā iestādes direktoram alga bijusi ap 140 latiem mēnesī (vidējā alga 1994. gadā bija 28 lati). "Bimini" bārmeņiem bijusi motivējoša bonusu sistēma, tāpat viņi peļņā dalījušies arī ar viesmīlēm. Vistrakākais laiks bijis, kad ieviesti kases aparāti. "Kā gan var pagūt tajā burzmā visiem izsist čeku?! Četrreiz dienā ņēmām nost kasi," tagad atceras Bricis.

Par "Bimini" bārmeņu turīgumu mēļojusi visa Rīga. Redzot šo veiksmes stāstu, gluži kā tādi čūskulēni klubā ieradušies apņēmīgi ļaudis, kas, kā tagad saka Bricis, mācējuši rēķināt. "Vecrīgā bija tāds klubs "Gao" – tāda solīda iestāde ar kazino. Visi trīs turienes īpašnieki – uzvārdus saukt negribu – atnāca pie mums un skatījās, pētīja... Ar vienu no viņiem aizbraucu uz "Oktoberfest", kur viņš mani sīki un smalki izprašņāja. Nu, un pēc tam viņi uztaisīja "Underground". Tajā jau varēja salaist 400, 500 cilvēku un maukt pa pilno," par sava lolojuma beigu sākumu teic Bricis.

"Bimini" radošais gals gribēja attīstīt kluba pagrabstāvu, paplašināt telpas, ierīkot labāku ventilāciju un skaņas izolāciju, veidot arvien plašāku māksliniecisko un muzikālo piedāvājumu. Savukārt kluba galvenais akcionārs Janovskis vairāk bija noskaņots uz peļņu, nevis investīcijām. Pieprasījums joprojām bija milzīgs, taču kluba telpas tam jau bija par šauru, turklāt nekas netika darīts ar bēdīgi slavenajām atejām, kas visu laiku pārplūda. "Faktiski tajā laikā, kad mēs, mazākuma akcionāri, varējām sākt domāt par mājām un mašīnām, mēs gribējām klubu attīstīt. Vairākuma akcionāra redzējums bija cits, un mums sākās domstarpības. Kašķa nebija, bet viņš [Janovskis] izlēma tā, kā viņš izlēma. Mums vajadzēja piekāpties," skaidro Veisbārdis, piebilstot, ka tad arī pats pieņēmis lēmumu par aiziešanu. Kā kompromisa figūra palicis Ilmārs Bricis.

Jau drīz pēc akcionāru domstarpībām kļuva zināms, ka klubam "Bimini" nav tikušas pagarinātas vairākas būtiskas darbības atļaujas. Rūgtums par to, kas notiek ar klubu, parādījies arī Bricim: "Klubs sāka degradēties, nonivelēties. Ar domu: vajag ielaist vairāk cilvēku, lai viņi vairāk izdzertu. Es tomēr gribēju kvalitatīvu bohēmu, nevis tā – pa prasto," par ainu 1996. gadā tagad teic Bricis. Viņš pats pēc tam aizgāja strādāt uz "Andalūzijas suni".

Jauno grupu koncerti, dejas līdz rītam, virs zāles balkons ar labu pārredzamību – klubs strauji kļuva tik populārs, ka cilvēki bija gatavi ilgi gaidīt pie ieejas, lai tajā iekļūtu. Tūkstotim apmeklētāju paredzētā zāle nespēja uzņemt visus gribētājus.

Kā atceras viens no tolaik klubā strādājušajiem dīdžejiem Igors Jefremovs (tagad koncertaģentūras "Bravo Events" vadītājs, pazīstams arī kā Latvijas "Jaunā viļņa" izpilddirektors), tāda kluba parādīšanās bija likumsakarīga, proti, klubu kultūra kļuva arvien populārāka, kā arī cilvēkiem sāka parādīties nauda. Pēc viņa teiktā, viss aizsākās telpās bez atbilstoša dizaina, kam tolaik arī nebija izšķirošas nozīmes. Nebija pat nopietnas aparatūras. Īpašnieku Zviedrijas partneru kompānija "G.A.O." (firmas īpašnieku vārdu abreviatūra: Guntis Plūmiņš, Andris Erts, Oskars Barševskis) no savas puses ieguldīja tehniku, kura saskaņā ar Igora teikto savu laiku jau bija nokalpojusi: "Kad iekļāvos komandā, mēs sākām mainīt skaņas un gaismas, parādījās modernāka aparatūra."

Atvērt klubu kompānijai "G.A.O." piedāvāja zviedru komersants. "Jā, atnāca viens zviedrs, un mēs piekritām," atceras Guntis Plūmiņš. "Mēs nodarbojāmies ar dažādu biznesu – kazino "Doms", vasaras kafejnīca "Doma dārzs", nekustamie īpašumi un tā tālāk. Telpas izvēlējāmies to atrašanās vietas, pietiekami lielās platības un jau esošas autostāvvietas dēļ." Tos laikus viņš atceras bez nostalģijas – jā, tas viss bija, taču tas bija tikai bizness, – viņš pat nespēj atcerēties, cik bija ieguldīts klubā "Underground" un kāda peļņa tā piecos darbības gados gūta.

Kā stāsta uzņēmējs, diskotēkas viņš nav apmeklējis, taču ir gājis uz koncertiem – klubā bieži uzstājās kā pašmāju, tā arī ārzemju populārie izpildītāji. Plūmiņš pieļauj, ka klubs, iespējams, pastāvētu ilgāk, ja viesnīcai nebūtu parādījušies jauni īpašnieki – viesnīcu tīkls "Maritim", kura biznesa attīstības koncepcija neparedzēja sadarbību ar naktsklubu, turklāt visā viesnīcā sākās vērienīga rekonstrukcija.

Iespējams, viesnīcas jaunos īpašniekus bažīgus darīja arī Narkotiku apkarošanas biroja pastiprinātā interese par klubu. Policija pat centās klubu slēgt. Kā 1999. gadā intervijā laikrakstam "Bizness & Baltija" izteicās biroja vadītājs Vilnis Ķipēns, pret daudziem kluba apmeklētājiem uzsāktas krimināllietas par narkotiku tirdzniecību kluba telpās, vienlaikus trūka pierādījumu kluba slēgšanai – tiešu saikni starp narkotiku tirdzniecību un klubu policijai neizdevās atrast. "Underground" īpašnieki toreiz bija pārsteigti par policijas plāniem. Viens no līdzīpašniekiem, Andris Erts, sarunā ar izdevumu piebilda, ka kluba administrācija nav informēta par aizturēšanām.

Neraugoties uz šāda veida nebūšanām, pēdējais pusgads, kad jau bija zināms par kluba slēgšanu, kļuva par veiksmīgāko laiku tā pastāvēšanas vēsturē, uzskata dīdžejs Pīters Sildergens, kurš, būdams kluba menedžeris (izņemot īsu laiku, kad viņš strādāja 1998. gadā atvērtajā klubā "Vernisāža"), bija piedzīvojis gan "Underground" dzimšanu, gan tā norietu. Cilvēki labprāt šajā vietā tērēja naudu, un baumoja pat, ka viens no kluba bārmeņiem pusgada laikā paspējis iekrāt mājas celtniecībai. Tiesa, šīs baumas Sildergens smejoties noraidīja: "Ja tas tiešām tā būtu, administrācija to zinātu, taču mēs par to neko pat nebijām dzirdējuši."

Sākuma gados par "Underground" konkurentiem centās kļūt "Zero Zone", kas arīdzan atradās Pārdaugavā, netālu no Botāniskā dārza, un vienubrīd pat spēja pārvilināt pie sevis ievērojamu daļu publikas. Pēc sprādziena, kura pasūtītāji un izpildītāji tā arī netika atrasti (aizdomās turētajam Sergejam Čerņikovam, kuru aizturēja dažas minūtes pēc notikuma, apsūdzība tika atcelta), "Zero Zone" vēl turpināja darboties, taču galvaspilsētā deviņdesmito gadu izskaņā sāka parādīties citi naktslokāli, katrs ar savu nišu. Kā atceras Sildergens, "Zero Zone" bija liels klubs krieviem, "Pepsi Forums" – modernajai centra publikai, tostarp arī ārzemniekiem, bet "Underground" orientējās uz jauniešiem un deju mūziku. Par izpārdotām biļetēm un bezgalīgām rindām nācās piemirst, tomēr publikas bija gana visur, pat pirmdienās un otrdienās klubu "Underground" apmeklēja 300–400 cilvēku, atceras Pīters. Arī nelielie klubi, kas varēja uzņemt ne vairāk kā simt cilvēkus, varēja iztikt. Vajadzēja tikai, ar ko piesaistīt publiku.

Klubs iekārtojās kādas kundzes denacionalizācijas ceļā atgūta nama 4. stāvā, ēkā bez lifta. Sākumā tam bija pieci līdzīpašnieki, taču palika tikai divi: Uģis Polis un Ričards Zakss. Uģis Polis tolaik bija atbildīgais par muzikālo jomu klubā, taču viņš atteicās ar "Delfi" dalīties savās atmiņās par kluba dzīvi, jo vēdiskās filozofijas dēļ viņa galvā gluži vienkārši vairs neesot vietas pagātnei. Polim par veiksmīgo klubu vairs neesot ne emocionālu, ne faktoloģisku atmiņu.

Lai varētu atvērt tobrīd vienīgo pusaudžiem domāto deju klubu valstī, uzņēmēji aizņēmās gan no privātiem investoriem, gan no trim bankām, no kurām šobrīd darbojas vairs tikai viena. "Procentu likme bija 140% gadā. Tajā laikā ļoti maz biznesu spēja ko tādu izturēt, taču mums izdevās, mēs dažos gados atdevām pilnīgi visus parādus," teic Ričards Zakss. Galvenais "SuperFM" peļņas avots bija ieejas biļetes, kuru cena bija 0,50 santīmi. Klubs strādāja sešas dienas nedēļā, izņemot otrdienas, jo šajā dienā visā klubā... mainīja grīdas segumu, tik ļoti tas pa vienu nedēļu bija sabojāts lielās klientu plūsmas un aktīvās dejošanas dēļ. Tamdēļ klubam bija bartera attiecības ar "Latvijas Finieri". Kā tagad lēš līdzīpašnieks Zakss, četru gadu laikā "SuperFM" klubu apmeklēja ap 680 000 cilvēku, lielākoties skolu jaunatne. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu nepilngadīgie ārpus mājām drīkst uzturēties līdz plkst. 23, un tieši tajā laikā arī klubs ik vakaru aizvēra savas durvis. Tiktāl likums.

Taču zināms, ka pusaudži viltoja savas skolēnu apliecības, meitenes sakrāsojās kā pieaugušas dāmas un devās uz iecienīto klubu dibināt savas, iespējams, pirmās attiecības. Vairums diskotēku gan tiešām bija pusaudžiem paredzētas, taču iekārojamākie bija pieaugušo vakari piektdienās un sestdienās, kad tika paģērēti 18 gadi. "SuperFM" klubā satikās nepilngadīgie ar jau pilngadīgajiem, klubā varēja arī smēķēt, nopirkt alu un arī ko stiprāku, un dažkārt tualetēs tika izrauts pa kādam "kokčikam" – gadījumā, ja bārmenim radās šaubas par klienta vecumu un viņš dzērienu nepārdeva.

Ķibeles bija arī piesmēķētā gaisa dēļ – viena pīpētava uz 1200 kvadrātmetriem! "80 metrus gara pīpētava uz 200 cilvēkiem. Jā, tur tā bija: varēja appīpēties pat bez smēķēšanas. Ventilācija bija laba, tomēr darbiniekiem dažkārt nācās mājās saviem vecākiem pierādīt, ka viņi paši nepīpē, bet tikai mainīja pelnutraukus," teic Zakss, "darbs bija smags, bet mēs maksājām vairāk nekā vidēji tirgū. Par vienu diseni personālam maksājām 20 latus, tas bija daudz."

Kā sāpīgu momentu biznesā Zakss atceras pasākumu, kurā "SuperFM" investēja 200 000 latu – 1996. gadā milzīgu naudu. Tā bija publiskā līgošana Vecāķu pludmalē ar kārtīgu balli un labiem dīdžejiem, ēdināšanu un publiskajām tualetēm, kas vestas pat no kaimiņvalstīm. Tomēr togad lija kā pa Jāņiem, un, lai gan sanāca ap 10 000 cilvēku, pasākuma izmaksas viņi nesedza. "Tas bija pakaļā! Tretjakova galerijā ir tāda glezna, kur cilvēki nodurtām galvām iet uz ešafotu, apmēram tāda mums bija sajūta par šo līgošanu. Parādus sadarbības partneriem maksājām vēl kādu laiku, bet nomaksājām," teic Zakss.

Nama īpašniecei pieaug apetīte, un seko krīzes cirtiens

Klubs pastāvēja četrus gadus. "Investēt īrētā vietā nav vērts," ar šā brīža skatu uz klubu biznesu teic Zakss. Bezdelīgu ielas nama īpašniece pakāpeniski cēla īres maksu, prasot jau 6–8 latus par kvadrātmetru, kopumā ap 10 tūkstošiem mēnesī, arī apsardzes uzņēmums paģērēja 5000 latu mēnesī, vēl arī algas cilvēkiem, telpu uzturēšana... Atnācis nama pārvaldnieks un pateicis – ja jūs nepiekrītat jaunajām cenām, mēs atslēdzam elektrību –, bet no tās bija atkarīga radio darbība.

"Sākumā aizvedām prom radio, pēc tam pieņēmām lēmumu slēgt arī klubu," skaidro Zakss. Tas bijis 1998. gads, kad Krievijas ekonomiskā krīzē smagi skāra arī Latviju. Cilvēkiem izklaides nebija prātā, vecākiem arī vairs nebija naudas, ko dot saviem tīņiem tusiņiem. Uģis Polis bijis par kluba slēgšanu, kamēr Ričards Zakss šādu lēmumu pārdzīvoja. "Uģis man bija kā vecākais brālis. Klubs bija viņa ideja! Es viņam teicu: varbūt paliekam, samazināsim visu uz pusi? Lai arī sāpīgi, bet biju gatavs atlaist daļu no vairāk nekā 40 darbiniekiem, tomēr cerēju saglabāt klubu. Uģis rekomendēja to tomēr nedarīt," atceras Zakss. Ar šā brīža pieredzi viņš teic, ka mazajam biznesam ir jānes peļņa, pretējā gadījumā beigas ir tikai laika jautājums. Pēc tam, kad "SuperFM" pameta telpas pie Vanšu tilta, tās vismaz piecus gadus stāvējušas tukšas. "Tā kluba lapa manā dzīvē ir tikai ar pozitīvām vibrācijām," tagad saka Ričards Zakss, kurš jau daudzus gadus kopā ar Uģi Poli vada "Eiropas Hitu radio".