Uzņēmēji jau bija veiksmīgi iemēģinājuši roku ēdināšanas biznesā, taču pēc Šķūņu ielas telpu apskates tika secināts: te vajag kaut ko citu, restorānu pagrabā nē, te vajag kaut ko īpašāku. Mākslinieciski noskaņotais Aigars Sparāns ar saviem radošajiem draugiem "dega" par jaunu vietu, kurā notiktu dažādas mākslinieciskas norises, un tapa "Slepenais eksperiments" – naktslokāls, kas mērķēts uz Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem un radošo inteliģenci. Tika veikts aizņēmums "Parex" bankā 50 000 latu apjomā, turklāt ar tam laikam raksturīgajiem nesamērīgajiem procentiem.

"Sienas nebija apmestas, pliks mūris, kanalizācijas caurules atklātas – izvēlētais industriālais dizains bija veiksmīgs, pat dabūjām arhitektūras balvu. Tobrīd līdzīgs dizains jau bija "Andalūzijas sunī", tomēr tas bija vairāk estetizēts, mums bija pa skarbo," tagad atceras kluba līdzīpašnieks Putniņš. "Slepenais eksperiments" durvis vēra 1995. gada maijā, un jau vasarā vieta bija kļuvusi tik populāra, ka ne apgriezties. Uzņēmēji saprata, ka tā lieta ir aizgājusi.

Pāris gadu klubs veiksmīgi savienoja mākslas izstādes ar izklaidi un bohēmu, taču mākslas norises, turklāt bez valsts dotācijām, nekādu peļņu uzņēmējiem nenesa, lai gan tām dažkārt bija sponsori. Naudu nenesa arī ēdināšana. Naudu varēja nopelnīt ar klasisku naktskluba koncepciju – mūzika, dejas, bārs. Par mūziku atbildēja Horens Stalbe, kura izvēlētajam darbības virzienam vēlāk izrādīsies milzu loma "Slepenā eksperimenta" norietā.

Atmosfēra, publika un neizsistie čeki

Personāls bijis saliedēts un draudzīgs, darbs labi atalgots, proti, viesmīļi caurmērā pelnījuši pieklājīgi, 500 latus mēnesī, šobrīd tie būtu apmēram 700 eiro, bet deviņdesmitajos – liela nauda. Uzņēmējs neslēpj: starp bārmeņiem un viesmīļiem bijusi "viņiem vien zināma būšana", kā savu labturību vairot, bet Putniņš pats viņu shēmās nav jaucies. Kā tagad vaļsirdīgi atzīst īpašnieks, "Slepenais eksperiments" apgājis nodokļu nomaksu. "Šobrīd es teiktu, ka tā tomēr bija arī valdības akceptēta sistēma. Jā, mēs brutāli nesitām čekus. Mums gan reiz atnāca puiši no finanšu policijas un, tā teikt, piedāvāja savus pakalpojumus. Pēc tam kļuvām bišķiņ prātīgāki," teic Putniņš. Viņš arī turēja rūpi par to, lai neiesakņotos sistēma iemalkot uz parāda. Dažkārt vakara mākslinieki vēlējušies izklaidēties un par to norēķināties pēcāk, tiem tas ļauts, bet ne pastāvīgajai kluba klientūrai.

Savulaik smēķēt drīkstēja it visos klubos, un ventilācija bija naudas rijēja arī "Slepenajā": "Mēs zināmu peļņas daļu bijām spiesti investēt ventilācijas sistēmā, jo piepīpēts bija nežēlīgi. Ne tikai cigaretes, gaisā virmoja arī marihuāna. Kad atnācu mājās, drēbes novilku vannas istabā, jo pat bērns teica, ka tā smaka acīs cērt. Ja nebija spēka ieiet dušā, no rīta viss spilvens smirdēja pēc smēķiem," atceras Putniņš. Modernizēta ventilācija klubā nekādu redzamu rezultātu smakas apkarošanā nenesa, taču cilvēku plūsma kļuva tikai arvien lielāka. Ļaudis nāca klausīties "Radio SWH" spilgtākos dīdžejus – Daci un Arti Volfus, Horenu – un citus tobrīd labākos pašmāju dīdžejus.

"Slepenais eksperiments" algoja sertificētus apsargus, kuri pie durvīm atnākušo izvērtēja. Klubs nelaida iekšā smagi piedzērušos pilsoņus, kā arī darba drēbēs atnākušos, toties gaidīti bija visi mākslinieciski noskaņotie un "house" mūzikas cienītāji. Iestādi bija iecienījuši jaunieši, pat skolēni. Smalkās Rīgas 1. ģimnāzijas audzēkņiem kluba durvis tika atdarītas, tāpat arī 49. vidusskolas un 3. ģimnāzijas jaunieši nāca masveidā. Problēmas sākās, kad klubu iekāroja arī tehnikumu audzēkņi, nesot līdzi – kā saka Putniņš – savu uzvedības kultūru. "Slepenā eksperimenta" pamata publika pamazām vērtās gados arvien jaunāka. Lai gan personas pie ieejas pārbaudīja, nepilngadīgie bijuši īsti meistari dokumentu viltošanā – pat datorā sataisījuši sev ticamas apliecības. "Teiksim, nāk ļoti smuka 17 gadus veca meitene. Nāk stilīgi forši čaļi, paši droši vien kaut kur muzicē. Nu, kā tu neielaidīsi?" spriež Putniņš. Bērni gan nebija uzņēmēju mērķis, klubs joprojām tika orientēts uz radošo inteliģenci. Durvju atvēršanu jauniešiem Putniņš sauc par liktenīgu kļūdu, bet par to pēc brīža.

Narkotiku lietas

Ne viens vien mūsdienu četrdesmitgadnieks atzīst: tieši "Slepenajā" viņš iepazinies ar narkotikām. Kamēr citos klubos varēja pa lēto piedzerties, šeit varēja dabūt narkotikas. Klubā bijušas meitenes, kuras ārzemnieku glāzēs iebērušas klofelīnu un viņus aptīrījušas. "Piemēram, atbrauca zviedri. Viņi negāja uz viesnīcu bāriem, nāca pie mums. Un še tev – tablete dzērienā," ar nožēlu atminas Putniņš. Viņš atzīst, ka klubā darbojās narkotiku dīleri un, visticamāk, arī paša darbinieki bijuši kā starpnieki. Putniņš pats par to neko neesot zinājis, un viņam metas šķērmi par narkotiku izplatību Rīgas klubos. "Slepenajā eksperimentā" pie ieejas nepārbaudīja apmeklētāju kabatas. "Viņi šeit iegādājās. Te bija piegādātāji," atceras uzņēmējs. Runājot ar darbiniekiem, atklājies, ka bijis sadarbības tīkls. Putniņš vienu dīleri arī atceras, ļoti harismātisku puisi, kurš dievojies: lai nu kur, bet tikai ne šajā klubā, mēs vairāk "Pepsi forumā" darbojamies, jo te jau nav, kas pērk!

Par zālītes lietošanu klubā uzņēmējs tagad teic: "Pat es to sajutu. Apsarg, tev taču arī jājūt, ne?" Iespējamos tirgotājus klubs tvarstījis ar novērošanas kameru palīdzību, un Putniņš atzīst: klubā tiešām tirgots kokaīns, ekstazī, amfetamīns. "Mēs centāmies to visu izskaust, taču tur vajadzēja ļoti kvalificētu policijas darbinieku palīdzību, bet tādas nebija." Klubs izveidoja attiecības ar narkotiku apkarotājiem, reidi ar suņiem bijuši regulāri, taču lielākoties neko neatrada.

2001. gadā "Slepenais eksperiments" piedzīvoja pārmaiņas – tika izremontēts viss. Taču kulta vietas beigu plīvurs jau bija pār klubu nolaidies. Gluži vienkārši stilīgie, maksātspējīgie deva priekšroku klubam "Pulkvedim neviens neraksta". Turklāt Šķūņu ielas nams no valsts īpašuma kļuva privāts, paceļot arī īres maksu. "Mūsu 500 kvadrātmetri par 11 latiem kvadrātā bija diezgan dārgi. Bet tas ir sīkums, galvenais aspekts – mums tas klubs vienkārši vairs nevedās. Man šobrīd patiešām žēl. Tur bija labi izstrādāts interjers," atceras Putniņš.

"Cik var dzert?"

Publika "Slepenajā eksperimentā" tik tiešām vienā brīdī pārvērtās – maksātspējīgos un intelektuālos nomainīja tā brīža jaunieši. Zināmais baikeris Frīdis ar pārliecību pauž, ka šī kluba auditoriju nemanāmi "nomainīja" dīdžejs Horens, rīkojot īpašos studentu vakarus un koncentrējoties uz arvien jaunākiem indivīdiem. Nāca vairs ne minēto prestižo vidusskolu audzēkņi, bet viņu jaunākie brāļi un māsas un cita Latvijas publika. Uģis Putniņš sevišķi skaudri atceras šādu ainu – atnācis un ieraudzījis, ka sanākušie telpās ķerenes spēlē: "Klubā tusējas jaunas meitenes un zēni, blakus bērni sunīšos skrien, nu, kas tas ir..."

Putniņš uzskata, ka diemžēl kulta klubu dzīve ir jau ieprogrammēta kā īsa – viņš atsaucas arī uz konkurentu "Pulkvedi", kur arī bija, viņaprāt, lielisks Anda Sīļa veidots interjers. Tomēr laiks apēda arī šo vietu, jo vietas vienkārši zaudē aktualitāti, mainās publika, rodas citas iestādes.

"Mūsu klienti sāka strādāt nopietnākos darbos, izveidoja ģimenes, dzima bērni. Galu galā daudzi saprata – nu, cik var dzert? Un palika tikai skolnieki," teic uzņēmējs. Tolaik viņš iedomājies, ka varbūt Šķūņu ielas telpās jātaisa smalks striptīzklubs, lai piesaistītu pilnīgi citu publiku, taču plāns nerealizējās, "Slepeno eksperimentu" likvidēja, un Putniņš kopā ar partneri Mārtiņu Ķiberu pievērsās jauna kluba – "Casablanca" – izveidei. "Slepeno eksperimentu" slēdza, taču šis notikums nav īpašniekam palicis atmiņā kā bēdīga diena. "Izprotot klubu biznesu, beigas ir normāla lieta. Tu novāc ražu un lakstus izmet atkritumos."

Ideja par klubu marokāņu stilā radās uzņēmējam Mārtiņam Ķiberam laikā, kad viņš dzīvoja Kanādā un redzēja turienes naktslokālus. Nodomi ieguvuši reālas aprises, domubiedru kopai tiekoties deviņdesmito gadu beigu bohēmas klubiņā "Citrons". Draugi nolēma jauno tūkstošgadi sagaidīt Marokas ostas pilsētā Kasablankā, un tapa arī mākslas norišu kustība "Casablanca 2000". Uz Maroku gan aizbrauca tikai Ķibers ar dažiem draugiem, un jau nākamajā gadā viņš kopā ar līdzīpašniekiem (starp tiem arī kluba "Slepenais eksperiments" saimnieks Uģis Putniņš) uzsāka darbu pie lokāla "Casablanca" izveides. Visam pamatā, protams, mūzika. Jau iepriekš "Radio Rīgai" sāka pārraidīt "acid jazz" stila mūziku, un klausītāju pieprasījums bija liels: tā bija mūzika, kuru nekur citur nevarēja dzirdēt. Ķibers pats vadīja nakts raidījumus. "Toreiz vēl nevarēja mūziku nokačāt internetā. Citas raidstacijas piedāvāja komerciālo mūziku, bet "Radio Rīgai" (vēlāk "Star FM") dienā spēlēja to, taču vakarā pēc desmitiem pārtapa nekomerciālās mūzikas oāzē, pa vidu reklamējot arī kustības "Casablanca 2000" organizētos kultūras pasākumus," atceras Ķibers. Tolaik trešdienās viņš bija arī muzikālais saimnieks klubā "Pulkvedim neviens neraksta" – tad "Pulciņā" bijis pilns ar ambientās mūzikas faniem.

Naktslokāla "Casablanca" koncepts bija tāds: košs, krāsains interjers – pirmajā stāvā restorāns, pagrabā mīkstās mēbeles, bārs, skatuve. Mazliet marokāņu virtuves, dzīvā mūzika un dīdžeji. Lokālā regulāri spēlēja Kaspars Bindemanis, Regnārs Vaivars un citi tobrīd populāri mūzikas pazinēji. Ballīte griezās sešas naktis nedēļā, un šis naktslokāls ar savu auru stipri atšķīrās no citiem Vecrīgas klubiem, proti, tā kā bija arī ieejas maksa, publika bija izmeklētāka. "Casablanca" darbojās tā dēvētā "feiskontrole" – tur strādājis arī kolorīts panks ar iesauku Knābis. "Mēs nelaidām iekšā astoņpadsmitgadīgos. Vecuma ierobežojums bija 21. Bet, protams, meitenes drīkstēja būt arī jaunākas. Daudzām jau nemaz vecumu nevarēja noteikt, taču meitenes – arī jauniņas – bija gaidītas," teic Ķibers, piebilstot, ka lielāka nozīme bijusi tam, vai klients izskatās maksātspējīgs. "Toreiz jau to vieglāk varēja redzēt, tagad tas ir grūtāk," viņš spriež. Zīmīgi, ka "Casablanca" nebija nacionāli noslāņojusies – nāca gan latvieši, gan krievi, gan ārzemnieki.

Iekšā nelaida tikai klientus pamatīgā dzērumā. Uldis Rudaks grāmatā "Rokupācija" šīs vietas publiku raksturojis šādi: "Viņu vidū bija Roberts Gobziņš un Hardijs Lediņš, Vilnis Vējš un Raimonda Vazdika, Ivars un Helēna Heinrihsoni, Leonards Laganovskis un Kaspars Vanags, Andrejs Kalnačs un Miķelis Fišers, Kaspars Bindemanis un Gints Gabrāns... Ne vairs zaļi un nenobrieduši, bet drīzāk aizkavējušies jaunieši – īstenībā pieauguši bohēmas cilvēki ar vēlmi saturīgi pavadīt laiku vai vismaz piedzerties interesantā sabiedrībā."

Nesauc to par veiksmīgu un ienesīgu projektu

Mārtiņš Ķibers skaidro, ka lokāla "Casablanca" finanšu dzīvi ļoti ietekmējusi sezonalitāte, jo siltajā laikā darbojies arī vasaras dārzs. Restorānā dienā pieejamā marokāņu virtuve nekādu lielo naudu nav nesusi, klubs pelnījis ar kafiju un alkoholu. Iestādes personāls lauvas tiesu ienākumu guva no dzeramnaudas. "Nodokļus diezgan maksājām, bet toreiz tie arī bija krietni mazāki," tagad smaidot teic kluba saimnieks. Viesmīļus atlasīja īpašos kastingos, kuros cita starpā bija arī jāaizpilda anketa, lai īpašnieki varētu saprast, kas tas vispār par cilvēku. "Tas, ka tu piesakies uz oficianta vakanci, nebūt nenozīmē, ka tu esi oficiants. Ir vajadzīgs kaut kāds dabas dots talants. Un varbūt tu esi kaut kas vairāk nekā oficiants," atlases kritērijus skaidro Ķibers. Tieši ar iedziļināšanos katra personībā viņam izdevies komplektēt stabilu personālu divās maiņās, un cilvēku mainība bija maza.

2006. gadā nācis sevišķi labs piedāvājums lokālu "Casablanca" nopirkt, un uzņēmēji, kuriem klubs tāpat nekādu lielo peļņu nenesa, nolēma ļauties kārdinošajam piedāvājumam biznesu pārdot. Tas sakritis ar laiku, kad Mārtiņam Ķiberam bijušas pamatīgas veselības problēmas, virkne operāciju, un nauda bijusi vajadzīga. To, cik daudz no darījuma guva pats un citi līdzīpašnieki, viņš nevēlas atklāt, taču nenoliedz, ka darījums bijis ļoti izdevīgs, jo drīz pēc tam krietni pacelta arī īres maksa par Smilšu ielas nama telpām. Tas noticis mirkli pirms 2008. gada dižkrīzes.

Iestādē, kas tapa "Casablanca" vietā, Ķibers ne reizi pēc tam neesot iegājis. Viņam "Casablanca" periods iezīmē arī būtisku posmu paša dzīvē. Ja kluba laikos Ķibers bieži vien bija izmainītā apziņas stāvoklī, tad nu jau daudzus gadus viņš alkoholam ir pateicis stingru nē. "Jutos piepildījis savu sapni par klubu, visu to tusiņu, aizskatuves dzīvi... Tam visam tomēr līdzi nāca arī blaknes. Negulētas naktis, alkohols... Tas mani vairs neinteresē," viņš teic.