Dāvis Auškāps nāk no dzimtas, kas paaudzēs saistīta ar teātra mākslu un kultūru kopumā, un brieduma gados šai jomai pievērsās arī pats, kļūstot par režisoru. Viņā savienojas gan mākslinieks, gan uzņēmējs, un "Teātra bārs" bijis līdz šim ilgākais Auškāpa uzņēmējdarbības projekts. Portāla "Delfi" uzrunāts dalīties atmiņās par paša izloloto kulta vietu, Auškāps ieslīga nostalģijā un nenoliedza, ka šobrīd pašam tomēr kremt lēmums šo biznesu pārdot. Kāpēc viņš to izdarīja, par to vēlāk.

Vieta ar vēsturi, auru un dvēseli

"Tas bija viens no manas dzīves spilgtākajiem notikumiem," par "Teātra bāru" teic tā autors. Viņš spilgti atceras dienu, kad atradis telpas: gājis pa ielu, saticis senu paziņu, tas uzaicinājis viņu iedzert sev piederošā iestādē Lāčplēša ielā 26. Auškāpu sagaidījušas gaiši zaļas sienas, plāni, ļodzīgi koka galdiņi, pīti krēsli... Draugs atzinis, ka viņa puspagraba krogam iet "sūdīgi", apgrozījums ap 50 latiem dienā, un teicis: ņem, es tev atdodu pa lēto, ņem visu, ko tu redzi! Tas saskanējis ar Auškāpa sapni izveidot savu bāru. "Sakasīju to naudu, tie bija padsmit tūkstoši dolāru. Man bija pasākumu bizness. Nākamajā dienā biju kafejnīcas īpašnieks."

Piedaloties daudziem slaveniem aktieriem, bāra atvēršana izvērtās varena. Rēzija Kalniņa un Andris Keišs bāram pat uzdāvināja savus "Lielos Kristapus" kā interjera elementu, bet Auškāps nākamās dienas rītā pamodies ar sāpošu galvu un daudz naudas: "Viss bija izdzerts, apēsts, mēs nebijām rēķinājušies ar tādu pieplūdumu. Tad es sāku mācīties, ko nozīmē būt par kafejnīcas īpašnieku. Dzērieni, ēdieni, līgumi, personāls... Un mums bija tikai viena darbinieku maiņa. Taču viņiem visiem bija milzīga bijība pret teātri un teātra cilvēkiem," kroga sākumu atceras Auškāps. Turklāt nogurušie darbinieki pēc četrām nostrādātām dienām savās brīvdienās nākuši un laiku saviesīgi pavadījuši darbā.

Jauna kulta vieta bija tapusi, un arī finansiāli krogam klājās labi: dienas apgrozījums bijis ap 500 latu un turpinājis kāpt līdz pat dižkrīzei. "Mums bija 11 galdiņi, bet cilvēki sēdēja divās rindās. Telpā vienlaicīgi tusēja ap 70 cilvēku, ļaudis no galdiņa pa rokām padeva divus latus uz bāru, sagaidīja atpakaļ savu aliņu, visi pīpēja, līksmoja," sākuma spurtu atceras Auškāps. Personāls bijis gluži kā ģimene, sākuma gados šefpavārs bijis Mārtiņš Sirmais, bet laika gaitā aiz bāra letes stāvējusi virkne tobrīd jauno aktieru. Dažs labs pat darbā nolūkoja dzīvesbiedru.

Dzīve "Teātra bārā" kūsāja – ja iemaldījies tur piektdienas vakarā, tā ap desmitiem, vietas vairs nebija. Liela daļa – pašmāju teātra slavenības. Piepīpētajās telpās bohēma sita augstu vilni. "Ja "Teātra bāra" sienas sāktu runāt, izjuktu daudzu aktieru ģimenes. Paldies Dievam, sienas klusē," portālam "Delfi" teic aktieris Madars Zvagulis, kurš pats šajā vietā bija bārmenis četrus gadus un par sievu apņēma viesmīli Laini. "Tur daudzi sevi atrada. Arī Džilindžers ar savu ceturto sievu Binniju iepazinās tieši te. Kaspars Zvīgulis ar Sandru te satuvinājās. Valmieras tolaik jaunie aktieri ļoti bieži viesojās," piebilst Auškāps.

Turklāt 2006. gadā tika izveidots restorāns pie Jaunā Rīgas teātra (JRT), burtiski pāri ielai. Tas tapis pēc aktiera Andra Keiša ierosinājuma, jo, kā atceras Auškāps, brīdi pirms tam diviem Keiša kolēģiem gadījušās nepatikšanas ar JRT bufetes kotletēm, un mākslinieki alka pēc labas vietas ar normālu ēdienu. Līgums ar slikto ēdinātāju uz karstām pēdām ticis lauzts, un Keišs uzrunājis Auškāpu. Auškāps atzīst, ka sākotnēji šis mazais brālītis pagalmā ar terasi "Teātra bāram" finansiāli bijis "dizāsters", taču vēlāk kļuvis rentabls un pastāvējis līdz pat JRT slēgšanai uz remonta laiku, kopumā piedzīvojot vairāk nekā desmit gadus ilgu mūžu. Tikmēr 2008. gada krīze ļoti kaitējusi Auškāpa pamata biznesam – pasākumu rīkošanai, bet no tā lielā mērā tika finansēts "Teātra bārs". Taču ap 2009. gadu uzņēmējs paplašināja savu "Teātra bāru" pagraba virzienā.

"Teātra bārs", kā zināms, atrodas iepretim JRT un 100 metru attālumā no Andreja Žagara izauklētās kafejnīcas "Osiris". Dāvis Auškāps teic, ka abas vietas viena otru respektējušas un nekādas redzamas cīņas par klientiem neesot bijis, lai gan bijis skaidrs: daudzi aktieri dodas pie Žagara pavakariņot, bet uz "Teātra bāru" pēc tam dzert. "Nekādas konkurences, jo formāts pilnīgi cits! Ozīrisa bārmeņi dažkārt pēc darba nāca pie manis iedzert. Žagars pats gan nemēdza piekāpt. Viņš "Teātra bārā" bija redzēts burtiski pāris reižu," tagad atminas Auškāps.

Pats "Teātra bārs" ar īpašu mīlestību attiecās pret spēlmaņu cilti, tāpēc jau no sākta gala skatuves ļaudīm te bija iespēja paēst un iedzert ar 10, 20 un pat 30% atlaidi – atkarībā no nopelniem un statusa teātra mākslā. Auškāpam bijis noteikums: ja atnāk aktieri, viss viņiem, pārējie var iet ieskrieties. Šāda viesmīlība tomēr atspēlējusies uzņēmumam: draudzīgā atmosfēra starp savstarpēji pazīstamiem darbiniekiem un klientiem nozīmēja darījuma attiecību daļēju nojaukšanu. Sirsnīgums un pretimnākšana! Kas gan tas ir – viena uzsaukta kafija, viens uzsaukts alus?! Uz parāda gribēja uzdzīvot daudzi, un "Teātra bārs" ilgstoši sistēmu atbalstīja. Bāram bija izveidota sava parādnieku kladīte sarkanā krāsā, ko rotāja uzraksts "Nožēlojamie" – atsaucoties uz Viktora Igo romānu. "Tā bija pilna! Neskaitāmas lapas! Bija cilvēki, kas maksāja reizi pusgadā, kad saņēma kādu honorāru. Bija arī hroniski nemaksātāji, bet es tad to arī akceptēju. Dažkārt bārmeņi tomēr teica: samaksāsi, tad ieliesim," stāsta Auškāps. Madars Zvagulis atceras, ka viņa laikā kladītē lielākais parāds bijis 200 latu: "Uz parāda devām tikai tiem, kurus zinājām. Bet bieži bija tā: izdzer savas "rumkolas" un pēc tam tu to cilvēku vairs ilgi neredzi."

Bāram nebija speciāli algota apsardzes dienesta, taču par ārā sviedējiem piestrādājuši prezidenta apsardzes dienesta puiši. Pašmāju dzīvesstila prese 2011. gadā plaši aprakstīja skandālu starp "Teātra bāru" un aktieri Artusu Kaimiņu, kad viņš esot ticis izmests no iestādes, jo gribējis ballēties kopā ar savu suni. Vēl vairāk – Kaimiņš turpat uz ielas piekauts un tāpēc uz filmas "Kolka Cool" pirmizrādi ieradies zilumos un acenēs. Šī incidenta detaļas Auškāpam vairs nav svaigā atmiņā, viņš vien nosaka, ka suns pārpildītā bārā nozīmē risku dzīvnieku vienkārši burzmā samīt. Arī Zvagulis atminas vārdisku vienošanos starp kolēģiem: aktieri Kaimiņu neapkalpojam. Šobrīd politiķim Kaimiņam par senajiem notikumiem gan ir cits redzējums, taču komentārus sniegt viņš nevēlējās.

"Teātra bāra" pārdošanas iemesli

Dāvis Auškāps 2011. gadā aizbrauca un turpmākās divas ziemas pavadīja siltajā Venecuēlā, kur arī izveidoja bāriņu. Viens no iemesliem pamainīt paša dzīvi Latvijā bijis veselības aspekts, proti, viņš no 75 kilogramiem bija apvēlies līdz 98: "Dzīvesveids. Makaroni, alkohols, negulētas naktis, tusiņi..." "Teātra bārs" palika padoto gādībā, un uzņēmējs vairs īsti nekontrolēja, kas un kā tajā notiek: bārs darbojās, bet bez viņa uzraudzības. Biznesa palaišanu pašplūsmā viņš šobrīd sauc par savu lielāko kļūdu. "Parādījās zaudējumi. Tas ir loģiski – ja tu nepieskati, cilvēki, kas strādā ar alkoholu, naudu, virtuvi, viņi sāk… ne nu gluži zagt, bet... Atnāk māsa. Nu, ko, no māsas ņemt naudu? Atnāk čoms, iedod darbinieka atlaidi. Arī paši iedzer, tas tāds tusiņš tur bija," norieta sākumu atceras Auškāps. Viņš neslēpj, ka pats pieļāvis zaudējumu rašanos, pat redzot, ka alkoholā un produktos iziet divreiz vairāk, nekā vajadzētu. Saimnieks "Teātra bāru" finansējis no sava pasākumu biznesa. Kad tam gāja grūti, grūti bija arī bāram. "Vasarās bāru vispār varēja slēgt ciet, no maija vidus līdz septembrim neviens vairs negribēja tai puspagrabā sēdēt. Pusdienas ieknābāja, bet vakari un naktis peļņu nenesa, četrus mēnešus gadā totāli mīnusi, no kuriem atkal jākārpās ārā."

2016. gadā Auškāps saņēma piedāvājumu šo iestādi pārdot. Summu viņš neatklāj, taču neslēpj, ka darījums bijis labs, īpaši tāpēc, ka "Teātra bārs" jau ilgstoši cieta zaudējumus. "Tobrīd man tas nāca kā atvieglojums," par piedāvājumu pārdot biznesu tagad teic uzņēmējs, atzīstot, ka ģimeniskais kolektīvs tādējādi savā ziņā tika pievilts. Pašķīda neformālā ģimene, un Auškāps arī ignorēja padoto piedāvājumus bāru nopirkt. To, ka vajadzēja apsvērt šādu variantu, viņš sapratis novēloti. "Jo tobrīd biju nikns. Bija skaidrs, ka... es negribu lietot vārdu "apzagts", bet viņi... Es to pats biju pieļāvis, ka visi barojās. Pie rokas nevienu neķēru, bet bija skaidrs," dāsnuma un draudzīguma konceptu bārā skaidro Auškāps. Vēlāk iestāde atkal tirgota tālāk, un Auškāpam šķitis: varbūt pirkt? Mākusi nostalģija par "feino laiku" kādreiz, tomēr viņš sapratis, ka divreiz vienā upē iekāpt nevar. Tagad "Teātra bārā" saimnieko kroga "Karakums" ļaudis.

Auškāps uzskata, ka "Teātra bāra" fenomens bija sociāla kustība – domubiedru klubiņš, kurā varēja gan apgrozīties sabiedrībā, gan iedzert, paēst, paraudāt uz pleca. Vienmēr satikt kādu savējo. "Tāds kā brīnums. Nekad nebiju iztēlojies, ka tas būs tā," par sava lolojuma kulta statusu teic Dāvis. Viņš šobrīd rosās jaunā vietā Āgenskalnā, Nometņu ielā, kur gatavo gardas maltītes un tirgo tās ēst kārajiem.