Ēkas īpašnieks tolaik bija tagadējais premjers Krišjānis Kariņš. Kā politiķis viņš bija ļoti izvēlīgs jautājumā, ar ko kārtot savas lietas, piebilst Guks. "Ilgi un apnicīgi mani caurskatīja, dažas reizes tikāmies, līdz viņš pārliecinājās, ka neesmu bandīts," atceras uzņēmējs, "bet man tolaik piederēja arī degvīna rūpnīca. Taču vienojāmies. Un es devos pie Puha (Sergejs Pušnojs, tolaik kluba "Nautilus" līdzīpašnieks) ar piedāvājumu pārpirkt, taču viņš atbildēja, ka var maksāt tikai sīknaudu. Un tajā brīdī es visu izdarīju pareizi."

Pēc Guka teiktā, viņš izmantoja savu ērto stāvokli tirgū. Visi citi bija spiesti īrēt vai pirkt aparatūru, bet viņam tā jau bija. Visu, kas tobrīd nebija iznomāts, viņš izmantoja klubā, eksperimentējot ar gaismu un skaņu. Tomēr publika vienalga nenāca. ""Nautiks" piebāzts, bet pie manis kādi četri cilvēki," stāsta uzņēmējs, "un gadījās tā, ka klubu uzturēja tualetes. Man tolaik piederēja dažādi uzņēmumi, tajā skaitā arī "PRO 1 Service", kas iznomāja mobilās tualetes un nodarbojās ar to apkopi. Pa kluso es pats jau dāļāju reklāmlapiņas citos klubos... Tā turpinājās divus gadus. Aizgāja darbinieki, arī mans partneris Uldis Stepāns, man toreiz par klubiem bija tikpat daudz sajēgas kā cūkai par apelsīniem. Visi bārstīja padomus... Un tad ar piedāvājumu atnāca Puhs..."

Pušnojs Gukam piedāvāja par vienu latu iegādāties klubu, zinot, ka "Essential" darbojas ar zaudējumiem (pēc Guka aprēķiniem, tie bija 20–30 tūkstoši latu mēnesī, šobrīd ekvivalenti ap 30-40 000 eiro), pārņemot iestādi ar visiem parādiem un aparatūru. Un te, par laimi, no blakus telpām izvācās kinoteātris "Oskars". "Es devos pie Kariņa," atceras Gints Guks, "un piedāvāju paņemt arī atbrīvojušās telpas. Viņu tas izbrīnīja, klubs taču vienmēr bija tukšs. Tad es viņam paskaidroju, ka atombumba sprāgst tad, kad sasniegta kritiskā masa, kuru es vēl neesmu sasniedzis." Mēs vienojāmies ar nosacījumu, ka pirmo pusgadu klubs nemaksās īri, taču tajā tiks veikts remonts. "Ar remontu es tiku galā divās nedēļās, "uzspridzinot" krāsu bundžu, – vienkārši nokrāsoju visu melnā," stāsta uzņēmējs, "un jau uz pirmo pasākumu, tas bija LNT "Mūzikas video" koncerts, ieradās trīs tūkstoši cilvēku. Tā mēs nolēmām tur rīkot arī koncertus, jo Rīgā bija maza formāta skatuvīšu deficīts."

Klubu biznesa ideoloģiju Guks apraksta diezgan skarbi, taču viņa gadījumā tā izrādījusies visai veiksmīga. "Kādēļ cilvēki iet uz klubu?" viņš jautā un tūliņ pats arī atbild: "Lai pierītos un nop..tos (nodarbotos ar seksu – red. piezīme). Un, ja kāds stāsta, ka iet vienkārši padejot, tie ir salti meli, būsim taču reāli. Veči nāk, ja ir sievietes, sievietes nāk, ja ir vīrieši. Un klubs sasniedza kritisko masu, konkrētajā gadījumā tā bija tūkstotis apmeklētāju (kluba ietilpība – 4000 cilvēku). Turklāt meitenēm ieeja bija bez maksas, sāka nākt arī puiši, un kādā brīdī klubā jau bija grūti iespraukties."
Uzņēmējs klubu pārvērtis par demonstrāciju zāli tehnikai, kuru tirgoja un izīrēja. "Essential" vienmēr bijis viss pasaulē labākais – sākot ar ūdens sienu līdz "Dynacord" akustiskajai sistēmai aptuveni 3000 eiro vērtībā. Klubā kopumā tika ieguldīti apmēram seši miljoni, un tas nepārtraukti tika uzlabots. Tā kā kalpoja arī kā demonstrāciju zāle, klubam gāja gludi.

"Kādēļ klubi mirst?" prāto Guks. "Tajā brīdī, kad viss iet labi, īpašniekiem liekas, ka tas vilksies mūžīgi. Taču nav iespējams vienmēr būt jaunam un veselam. Agri vai vēlu viss beidzas. 2008. gadā mēs sasniedzām tādas virsotnes, ka pie mums viesojās tādas zvaigznes kā Armins van Būrens, kurš savāc pilnus stadionus. Pat viņš brīnījās un jautāja, no kurienes mums nauda, lai samaksātu viņam honorāru. Taču man bija sponsori, turklāt es ignorēju noteikumus. Visur tas bija aizliegts, bet pie manis smēķēja – es vienkārši samaksāju sodu. Tagad šis triks vairs neietu cauri, var aizslēgt pavisam. Mēs turējāmies līdz pēdējam."

Varētu teikt, ka likuma normu un noteikumu neievērošana zināmā mērā bija kluba darba stils. Pilsētas vadība vairākas reizes centās to slēgt – iedzīvotāju sūdzību dēļ, tādēļ, ka nebija saskaņota celtniecība –, taču neveiksmīgi. Glāba atjautība. "Klubs pilnveidojās straujāk, nekā bija iespējams noformēt dokumentus. Un tad iznāca tā, ka pēc papīriem klubs ir kinoteātris," atceras Guks, "bet kas ir kinoteātris? Ekrāns? Tad, lūk, te tas ir! Un kurš teicis, ka kino jāskatās sēdus? Mana publika skatās, dejo un dzer viskiju." Jebkurā gadījumā, apgalvo kluba īpašnieks, ar ugunsdrošību un ventilāciju viss bija ideālā kārtībā.

Viņš atklāj dažus biznesa noslēpumus. Piemēram, kāpēc klubā bija tik daudz tualešu? "Ja cilvēks nevar normāli nokārtot vajadzības, viņš pārstāj dzert un es zaudēju peļņu." Tā paša iemesla dēļ klubā visur atradās bāra letes – lai slāpju mocītie apmeklētāji nekavētos rindās. Bet, lai cilvēki nemitīgi kustētos un neveidotos "korķi", visās telpās bija gan ieeja, gan izeja, bet galvenajā zālē vispār nebija krēslu. "Vislabāk pateica tagad jau mirusī Inta Fogele: "Guk, tu esi kā "McDonalds" visai ģimenei." Kādas lielas aviokompānijas šefs stāstīja, ka nācis uz "Essential" kopā ar dēlu, viņi izklaidējās līdz sešiem rītā un ne reizi nesaskrējās – četru gadu laikā satikās tikai vienu reizi," atceras uzņēmējs un piebilst – tā kā viņš bijis vienīgais īpašnieks, varējis darīt, ko vēlas. Piemēram, zālei A30 ("After 30") ar 80–90. gadu mūziku saskaņā ar menedžera prognozēm vajadzētu būt tukšai, bet izrādījās, ka tā ir pilna ar meitenēm, kas vēlas iepazīties ar vecākiem turīgiem vīriešiem. "Izveidoju speciālu sieviešu tualeti, kas nebija vienkārši WC, bet "Women Club" – ar dīvānu, lielu spoguli, atsevišķu bāru, klavierēm, saksofonu un puskailiem dejojošiem vīriešiem. Bija arī atsevišķa izeja, pa kuru izspruka meitenes, lai atbrīvotos no uzmācīgiem pielūdzējiem."

Klubā viss pastāvīgi mainījās, taču, kad tas atradās veiksmes augstākajā punktā, sākās krīze. Tomēr, kā apgalvo Guks, uz cilvēku vēlmi pēc inerces "burzīties" tas neatstāja tūlītēju iespaidu. "Vienkārši, ja agrāk kādam garšoja viskijs, viņš pārgāja uz šņabi," viņš stāsta, "dzēra dārgu šampanieti – pārgāja uz lētu." Taču pamazām viss sāka brukt, klubs "novecoja", bet Kariņš vēlējās pārdot nekustamo īpašumu. Slēgt vēl vienu nomas līgumu uz 10 gadiem viņš negribēja, bet atgūt kluba rekonstrukcijā ieguldītās investīcijas piecu gadu laikā, kā to piedāvāja Kariņš, nebija iespējams. Kluba pašizmaksa bija jārēķina uz 1000 cilvēkiem, jo bija jāmaksā daudzskaitlīgajam personālam – aptuveni 150 cilvēkiem. Bet, kā zināms, tā ir lielākā izdevumu pozīcija. "Visiem maksāju pilnu algu, oficiāli," stāsts uzņēmējs, "jo biju pārāk pamanāms. Mazā bāriņā vēl iespējams kaut kā šmaukties, taču, ja esi liela zivs, visi grib no tevis gūt kādu labumu." Tu pat nepazīsti visus, kas pie tevis strādā, nezini, kurš varētu "nostučīt". Visbiežāk taču cilvēki nemaksā nodokļus nevis tāpēc, lai kļūtu bagāti, bet bezcerības dzīti. Arī es neesmu balts un pūkains. Atcerieties, kā savulaik teicis Henrijs Fords: "Nejautājiet, kā es nopelnīju savu pirmo miljonu!" Man vienkāršāk bija samaksāt visus nodokļus un gulēt mierīgi," teic Guks. Klubu "Essential" Guks atceras ar vieglu nostalģiju un bez rūgtuma, bet savā birojā viņš joprojām glabā kluba interjera priekšmetus, piemēram, grezno ādas dīvānu no A30.

Lielākā daļa apmeklētāju nāca ar kluba kartēm, kas nodrošināja bezmaksas ieeju un atlaides bārā. Biļetes biežāk pirka ārzemnieki. Pēc visa spriežot, Gukam tie ne sevišķi patika. Tieši tādēļ, viņš stāsta, "Essential" bija visdārgākais alus Latvijā – 6 lati par mazo pudelīti. "Bet degvīns – 2 lati," atceras Guks, "mēs neesam alus bārs, kur viņi divas stundas var sūkt vienu alu un apgramstīt meitenes. Ja nepatīk, dzer šņabi."

Kā ikviens naktsklubs, arī "Essential" pastāvīgi atradās policijas redzeslokā narkotiku dēļ. Taču, kā stāsta Gints Guks, viņiem bijušas savas metodes, kā tik galā ar "kaifa" ķērājiem. "Puse štata apsardzes cilvēku bija no Narkotiku apkarošanas biroja," viņš apgalvo, "viņi prot tikt galā. Es pats neciešu narkotikas. Pirmkārt, tādēļ, ka no tām mira mans tuvs draugs, otrkārt, man pat no tās smakas metas nelabi, un, treškārt, tās atņem man naudu!" Protams, nav iespējams izsekot katru, taču pastāvēja preventīvas metodes narkomānu savaldīšanai. Piemēram, uzņēmējs stāsta, ka tualetēs bijis tikai siltais ūdens – kā krānos, tā arī tvertnēs. "Narkomānam jādzer auksts ūdens," viņš paskaidro, "tad viņi sāka tualetēs ņemt silto ūdeni un nāca uz bāru pēc ledus, bet bārmenis jūt, ka ūdens glāzē ir pārāk silts un saka, ka tas maksās vienu latu."

Narkotiku tirgotāji nāca un centās vienoties, atceras Guks, solīja daļu peļņas. Bija piedāvājumi arī no kontrabandistiem – tie piedāvāja degvīnu par divreiz zemāku cenu. "Bet es par 10 pirku "Absolut" – oriģinālo, ar visām akcīzes markām – un pārdevu par 70 litrā. Vai tiešām es riskētu ar 60 eiro peļņu lieka piecīša dēļ? Turklāt es zināju, ka neviens nesaindēsies," paskaidro uzņēmējs. "Mums viss gāja caur kasi, tikai oficiāli, jo, tiklīdz bārmenis atklās krāpšanos, viņš kļūs par nemirstīgo, tu viņu pat nevarēsi atlaist. Bet, ja maksā visus nodokļus un tev vēl paliek pāri, vari gulēt mierīgi. 10–15 procentu papildu peļņas dēļ tu vari zaudēt pilnīgi visu! Iespējams, es riskētu, alkatības dzīts, ja man tobrīd būtu 20 gadi. Bet man bija 40–45, biju jau trīs reizes kritis un trīs reizes cēlies, man tas nebija vajadzīgs. Vienalga jau par visu ko piekasījās, taču tāds ir mūsu valsts princips."

Neraugoties uz krīzi, klubam izdevās saglabāt popularitāti un gūt peļņu vēl dažus gadus. "Taču bija jau skaidrs, ka nu ir d...ā," stāsta Guks. "Sagaidīju brīdi, kad klubā bija vidēji 1200 cilvēku – tas vēl ļāva nopelnīt. Ar asarām acīs slēdzu pilnu zāli. Kā man sacīja jau mirušais Jānis Dāvis (spēļu impērijas "Admirāļu klubs" īpašnieks), pie galda var vinnēt ikviens muļķis, bet piecelties un aiziet – tikai gudrais. Tā arī es piecēlos un aizgāju savlaicīgi. Protams, žēl. Jā, varēja vēl vilkt garumā. Taču klubs aizgāja skaisti, līdzīgi kā karjeras virsotnē ar zelta medaļu aiziet sportisti.