"Kabata" nav krogs, "Kabata" ir teātris, – tā pirms 27 gadiem intervijā Andai Rožukalnei avīzē "Latvijas Jaunatne" teica Indulis Smiltēns. Iestāde bija spiesta kļūt par kafejnīcu un krogu, lai varētu finansēt mākslas norises tajā. Ideja par šādas vietas izveidi sešiem domubiedriem dzimusi jau "perestroikas" laikā, ap 1987. gadu. Ar kāpumiem un kritumiem "Kabata" tik tiešām bija neatkarīgo teātru ilgdzīvotājs, līdzās Annas Eižvertiņas "Skatuvei". Bet par mūzikas klubu "Kabata" kļuva ar Jāņa Lūsēna gādību.

"Kabatas" īpašnieku sastāvs bija mainīgs, laika gaitā kāds gāja prom, kāds nāca klāt. Sākuma sastāva kodolā bija Jānis Holšteins, Jānis Rēdlihs, Artūrs Snips, Indulis Smiltēns, Ģirts Sils, Diāna Romanoviča un Kārlis Rings. Ringu, savulaik augsta ranga Latvijas Televīzijas darbinieku, režisors Smiltēns negrib pat pieminēt – tieši viņš bijis tas, kurš "Kabatu" novedis līdz kraham un izputinājis kolēģus, taču par to nobeigumā. Kluba līdzīpašnieks bija arī aktieris Andris Bērziņš, taču, kā tagad teic Smiltēns, Bērziņam teikšanas īsti nekādas nebija, bet viņa harisma un mutīgums labi noderējis reizēs, kad vajadzējis kārtot kādas lielākas lietas, jo viņš spējis eleganti ar kāju atspert vaļā lielo priekšnieku durvis. "Toreiz aktieris vispār skaitījās kaut kas Ohh! Tagad aktieris ir āksts," par sabiedrības pietāti pret spēlmaņiem teic Smiltēns.

Sākums teātrim Krāmu ielā bijis ļoti smags. Lai finansētu savu kultūras iestādi, uzņēmēji kooperatīvu gados izdeva pieprasītas grāmatas: Nīčes "Zaratustru", Mateja Evaņģēliju, arī sējumus ar latvju buramvārdiem. "Pelnījām nežēlīgi labu naudu ar to! No tās arī organizējām visu celtniecību, pirkām labus materiālus jaunajām telpām. Materiālu gan nebija, tāpēc ar skaidru naudu devos uz jaunbūvēm un uzpirku strādniekus. Viņi piekrāva man pilnu mašīnu, es noskaitīju piķi, un man bija materiāli," deviņdesmito gadu sākumu apraksta Smiltēns. "Tā nodokļu sistēma arī bija kretīniska līdz vājprātam. Ja aktierim jāsaņem 10 latus, man viņam bija jāmaksā 17, jo septiņi lati aizgāja valstij. Tā vēl no aktiera noplēsa 25%, tātad viņam palika 7,50 lati," par aktieru turību teic "Kabatas" direktors. Strādājot izcilākajiem Latvijas aktieriem un režisoriem, tika spēlētas pat 32 izrādes mēnesī. Kroders, Ķimele, Strenga, Liedskalniņa…

Pats teātris sāka kotēties profesionāļu vidē, taču naudas tam joprojām nebija gana. Lai pašfinansētos, vīri izdomāja biznesu attīstīt krogus virzienā un pārcēlās uz telpām Peldu ielā. Interesanti, ka labus vārdus par "Kabatas" norisēm "Literatūrā un Mākslā" savulaik pauda teātra kritiķe Silvija Radzobe, sakot, ka "īstā māksla nolaidusies pagrabā". Tiesa, jau pēc vairākiem gadiem Radzobe kādā citā rakstā sūkstījusies: kāpēc krogu sauc par teātri?!

Likvidētie reketieri un īpašais līgums ar grupu "Tumsa"

Indulis Smiltēns neslēpj: tajā laikā klubs "Kabata" nodokļu nomaksu veica ar viltībām, jo tie neesot bijuši samaksājami cipari. Darbiniekiem algas maksātas aploksnēs. "Ja vajadzēja kārtot lietas, ko varētu saukt par rebēm, to visu kārtot gāja Andris Bērziņš," bilst Smiltēns. "Kabata" pat tikusi ieskaitīta vidējo uzņēmumu segmentā, tur tirgoja legālo alkoholu, piedāvāja daudzveidīgu mūzikas izvēli, un ļaudis no visas Latvijas arvien kuplākā skaitā šo klubu iecienīja kā labāko izklaides vietu.

Gan toreiz, gan tagad valda uzskats, ka "Kabata" bijis laucinieku, atbraucēju klubs Rīgā. Smiltēns šo publiku sauc elegantāk, proti, lauku studenti, jo bagātnieki te tik tiešām nebija sastopami. Ar klubā ieklīdušiem ārzemniekiem bārmeņi pat šad tad blēdījušies, piemēram, svešinieks pasūta "Absolut Vodka", par to arī attiecīgi samaksājot, taču viņam uz kārā zoba izsniegts krietni lētākais "Latvijas Balzama" šņabis. Bārmeņiem īpaša veiksme bija turīgie ārzemnieki, kuri nopērk vienu kausu alus, norēķinās ar 100 latu banknoti un pasaka, ka atlikumu izdot nevajag.

"Kabatai" bija sava apsardze – padomijas specdienestu profesionāļi – un attiecīgi arī "feiskontrole". Apsardze bijusi augstā līmenī, bez liekām ceremonijām izraidot no kluba neadekvātos un kauslīgos. Tiesa, problēmas dažkārt radījuši indivīdi no varas struktūrām, kas negribēja pakļauties – tādi bijuši zemessargi, policisti, armijnieki, saka Smiltēns. "Kad šie sāka savā starpā ecēties, tas bija vesels cirks! Jutās viens par otru varenāki! Taču mūsu profesionāļi tika galā arī ar šiem konfliktiem," atceras Smiltēns, ar labu vārdu pieminot kluba neformālo apsardzes līderi Valēriju Galsteru, kurš jau iepriekš sevi bija pierādījis visdramatiskākajā momentā, kad deviņdesmito gadu vidū "Kabatu" bija iekārojis rekets. "Kabata" no reketa necieta, jo Galsters jau saknē nocirtis "jumta" mēģinājumus. Stāsta īpašnieks: "Bija divi tie grupējumi – Pārdaugavas un Haritonova, un trešais bija čečeni. Biju jau paņēmis par apsardzes priekšnieku Galsteru, izbijušu Krievijas specdienestu augstu majoru, un viņam bija tādi zēni, kas rīkli varēja pārgriezt vienā mirklī. Nu un viņš man vienvakar zvana un saka: "Induļis, esļi što, zvoņi!""

Tāds brīdis patiesi pienācis drīz: Smiltēnam uz mājām reiz zvanījis bārmenis un ziņojis, ka ieradušies klientūrai neraksturīga paskata vīrieši, nolikuši uz letes ieročus, paprasījuši iedzert un teikuši: "Kur saimnieks?" Īsā telefonsarunā ar saimnieku gribējuši noskaidrot, kam viņš maksā. To nepateicis, Smiltēns uzreiz zvanījis Galsteram, bet pats āvis kājas ceļam uz "Kabatu", un abi tur arī satikušies ar viešņām pie bāra. Galsters uzaicinājis ienācējus aprunāties, bet jau pēc brīža Smitēna acīm pavērusies šāda aina: tie abi uz grīdas, un Galsters pa viņiem lēkā. "Bez žēlastības! Atņēma viņiem visus stroķus, pēc tam atrada viņu mašīnas, izsita tām visus logus un pateica: ja vēl reizi parādisities, būs vēl ļaunāk! Ar to arī viss beidzās, pēc tam mums nekad mūžā ar reketu vairs nebija nekādu darīšanu. Galsters tagad, šķiet, dzīvo Vācijā," teic Smiltēns, piemetinot, ka Galstera cilvēki savulaik izrēķinājušies līdz pat sakropļošanai ar daudziem kriminālās vides elementiem. Par to, ka Galsters savulaik nodrošinājis kārtību "Kabatā", viņam labi maksāts, un arī dots ēst un dzert par velti.

Gadsimtu mijā "Kabatai" jau bija drošas pastāvīgo klientu ordas. Publika baudīja regulārus pašmāju grupu koncertus, tostarp "Tumsu", kas tolaik tikai lauzās slavas zenītā. Indulis Smiltēns uzskata, ka tieši viņš "Tumsu" izcēla slavas saulītē, un neformālā vienošanās paredzējusi: ja Freimanis un menedžeris Mareks grib uzstāties kādos citos Rīgas klubos, viņiem par to savlaicīgi jāpasaka, jo priekšroka vienmēr bijusi "Kabatai". Ja "Tumsa" spēlējusi, piemēram, klubā "Četri balti krekli", tas noticis tikai ar Smiltēna atļauju.

Publikas kontingenta ziņā "Kabata" un "Kardināls" allaž gājuši cieši līdzās. Abi strādāja blakus, viena kvartāla ietvaros. Abos izklaidējās sirsnīgi, bet ne šikot kārie ļaudis. Lai gan katrs uz savas ielas – viens uz Peldu, otrs uz Grēcinieku –, "Kabatu" un "Kardinālu" seno namu pagrabstāvā šķīra viena siena. Indulis Smiltēns "Kardinālu" nesauc nedz par draugu, nedz konkurentu, un uzsver: muzikālā piedāvājuma ziņā "Kardināls" nekādi nevarēja konkurēt ar "Kabatu", jo tur notika karaoke vakari, kamēr "Kabatā" slavenas grupas nedēļas nogalēs dzīvajā dziedāja. "Tas klubs bija konkurents vienīgi virtuves ziņā. Mums bija laba virtuve, bet nedomājām, ka desmitos vakarā vērts ēdināt, lai gan dažkārt mēs pat piedāvājām dzīvus vēžus," uz konkurenta priekšrocībām norāda Smiltēns.

Rings bijis ļoti spējīgs kā uzņēmējs, pilns ar idejām, taču "čūska, kas ēd savu asti", un izrādījies nelietis un nodevējs, kurš apzadzis savējos, izputināja klubu, sagrāva daudzu līdzcilvēku dzīves, – tā uzskata Smiltēns. Minētais "Kabatas" līdzīpašnieks ar sev piederošajiem 60% uzņēmuma daļu klubu vienpersoniski par vairākiem simtiem tūkstošu pārdeva uzņēmējam Krišjānim Putniņam, kurš "Kabatas" vietā pēc tam pārvietoja jau esošo folkklubu "Ala". Ar iegūtajiem līdzekļiem Rings nav dalījies, bet pazudis no visu redzesloka, visticamāk, aizbēgot uz ārzemēm. Viņu esot meklējis pat Interpols, teic Smiltēns. "Viņam vajadzēja izmaksāt daļas man, Bērziņam, Ditai Balčus, bet viņš aizlaidās ar to naudu." teic Smiltēns. Par partneri Ringu portālam "Delfi" negribēja izteikties neviens viņa kolēģis no "Kabatas" laikiem, un neizdevās arī atrast jelkādus pavedienus par Ringa dzīvi šobrīd. Tomēr indikācijas beigu sākumam bija jau pirms Ringa gājiena. "Pirmkārt, aizbrauca prom mūsu apmeklētājs. Palika vai nu bagātie, kam mēs bijām par prastu, vai nabagi, kas vairs nevarēja atnākt," par emigrācijas vilni un 2008. gadā sākušos krīzi atceras Smiltēns. To, ka klubs "Kabata" aizver durvis uz mūžiem, jo pārdots citam komersantam, portāls "Delfi" ziņoja 2013. gada aprīlī.

Frīdis "Kardinālā" ieradās uz palikšanu drīz pēc kluba atvēršanas 1995. gadā un nākamo teju desmitgadi attīstīja tur karaokes kultūru. Tāpat "Kardināla" viesi noteikti atceras Roberta Gobziņa ceturtdienas, kad kluba pagrabstāvā par mūziku atbildēja viņš. Tālajā 1996. gadā intervijā Uldim Rudakam laikrakstā "Diena" Gobziņš gan atzīst, ka "Kardinālā" jāspēlē tāda mūzika, kādu pieprasa publika, turklāt te neesot tādu apstākļu, lai uztaisītu "stila vietu", par kādu viņš gan tika sapņojis.

"Kardināls" līdzās "Kabatai" uzskatīts par laucinieku visiecienītāko vietu gan atmosfēras, gan bāra cenu ziņā. Frīdis norāda, ka atšķirībā no "Kabatas" pagraba "Kardināls" bijis redzams no ielas un tas veicinājis dažādas publikas ieklīšanu, tiesa, tie tomēr nebija bagātnieki, jo "Kardināls" būtībā nebija "smalka vieta". Drīzāk tādas kā mājas savējiem, īstena brālība. Tur notika arī motokluba "Vēja brāļi" un dažu citu klubu sapulces un neformālas tikšanās. Nereti moči vieni paši nakšņoja kluba teritorijā, jo to saimnieki ļāvušies bohēmai. "Pēc viena aliņa varbūt vēl var braukt mājās, bet pēc trim jau vairs ne," spriež baikeris. Viņš nepiekrīt, ka "Kardināls" būtu bijis "lauķu" iestāde. Piemēram, klubs "Pulkvedim neviens neraksta" nebija visai izdevīgs puišiem, kas meklēja mīlnieces, jo turienes meitenes bijušas pārāk smalkas un prasīgas, finansiāli neizdevīgas pielūdzējiem, turklāt "ne jau visiem pietiek pacietības lenkt un pierunāt". "Kardināls" bijis brīnišķīgs vidusceļš un nebūt ne "pāķiem". "Alus bija lēts, jā. Iespējams, lētākais visā Rīgā," atceras Frīdis.

Viņš pats vadīja karaoki, kas "Kardināla" pirmajā stāvā norisinājās katru vakaru. Protams, tās bija VHS kasetes. Sākotnēji karaoke notika tikai nedēļas nogalēs, bet publikas pieprasījums pēc šīs izklaides bijis tik liels, ka tā notika visu nedēļu un pats Frīdis tur pat "pārvācies uz dzīvi". Lai būtu vēl mājīgāk, Aivars Zvirbulis telpās ieviesis daudz īsta koka apdares, kam bija arī saimnieciskais labums, proti, interjerā neko īsti nevarēja salauzt, ļaudis varēja plosīties uz nebēdu. Starp citu, "Kardinālā" vispār nebija tādu lietu kā vīnam un citiem smalkākiem šķidrumiem paredzētas glāzes, tauta veldzējās ar dzērieniem no izturīga stikla kausiem un "graņonkām".

Lai gan "Kardinālā" ieeja bija no 18 gadu vecuma, laisti arī jaunāki cilvēki. "Neviens uz pasēm neskatījās," saka Frīdis un papildina, ka "Kardināls" ar vardarbīgiem incidentiem vispār nav izcēlies. Vismaz viņam vairāk atmiņā palikušas dažādas intīmas un sirsnīgas epizodes starp apmeklētājiem nekā kautiņi. Bijuši gan arī ekscesi, taču pa ļipu lielākoties dabūjuši svešie, proti, tie, kuri nenāca katru dienu vai katru nedēļu. Arī narkotiku aprite šajā vietā neesot bijusi nekāda problēma: "Tādu vārdu pat neviens nezināja!" Šajā klubā nav darbojusies arī konsumācijas shēma, jo nebija jau, ko konsumēt, klientūru neveidoja turīgais slānis. "Šeit nāca vienkārši atrast, ar ko nokniebties," tiešs ir Frīdis.

To, ka "Kardinālam" tuvojas gals, just nevarēja. Frīdis atceras, ka ap 2002. gadu Zvirbulim par Grēcinieku ielas telpu īri piedāvāta tāda nauda, kādu viņš, strādājot tur, nevarēja nopelnīt. Zvirbulis teicis: "Kam man cīnīties un strādāt, un visu laiku domāt, cik daudz alus pasūtīt, ja man piedāvā to pašu ciparu par nekā nedarīšanu?!" Tas sakritis ar laiku, kad "Kardināla" klientūras vilnis mazliet sarucis, jo krogu Rīgā radās arvien vairāk, taču cilvēku vairāk nekļuva. "Tajos laikos Rīgas klubus neturēja tūristi, bet gan vietējie un bija jācīnās par katru klientu. Jaunajiem īrniekiem bija cits skats uz "Kardināla" telpām, tur pēc tam bija diezgan glauna ēdināšanas padarīšana, kas gan faktiski lielāko daļu bija tukša," gadsimtu mijas pirmos gadus atminas baikeris. Viņam pašam daudzi "Kardināla" notikumi palikuši blāvi miglainās atmiņās, jo laiks ir pagājis un tolaik Frīdis klubā vareni uzdzīvojis, piedzīvojot arī mokpilnu paģiru rītus. Viņš nevar nosaukt precīzu datumu, kad "Kardināls" uz mūžiem aizvēra durvis, bet tagad, uz ielas satiekot "vecos kardinālistus", viņam ir skaidrs: "To, kurš izgājis šo skolu, grūti ar kaut ko pārsteigt. Es viņus – tos mūsējos – saucu par pacientiem." Uzņēmumu reģistrā pēdējā informācija par Aivaru Zvirbuli un klubu ir par 2003. gadu, kad janvārī mainītas SIA "Kardināls-X" amatpersonas.