Kas īsti bija "Krāmene" – pagrīdes mūzikas leģendārākā koncertvieta? Atmodas laika un pirmo neatkarības gadu leģenda – strauji ienākošās Rietumu kultūras sekas (jo, ja ienāca popkultūras strāvojumi, loģiski, attīstījās arī tās pretmets – pagrīdes mūzika) vai pārmaiņu laika jauniešu entuziasms? Vai šī vieta vispār bija legāla? Galu galā "Krāmene" pat nebija tās oficiālais nosaukums.

"Krāmene" atradās Vecrīgā, Krāmu ielā 4, neatkarīgā teātra "Kabata" pirmajās telpās. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā tā bija viena no retajām vietām, kur regulāri notika vietējo "underground" un rokmūzikas grupu koncerti, kā arī diskotēkas. Tur spēlēja tādas grupas kā "Inokentijs Mārpls", "Zig Zag", "Rūsa", "Nulles Cikls", "19 gadi pirms sākuma" un citas. Notika rokmūzikas dejas, piemēram, diskotēkas spēlēja Artis Volfs, izmantojot lenšu magnetofonus.

"Krāmene" bija vieta, kas deva patvērumu atšķirīgi domājošajiem, tiem, kuri, nule izbēguši no padomju armijas obligātā dienesta, ikdienas vienveidības un pelēcības, atdūrās pret jaunā laikmeta jucekli, kurā patērnieciskums un pirmie brīvā tirgus labumi mijās ar trūcīgumu, brīvdomība ar agresiju un aizspriedumiem. Tur pulcējās arī pusaudži, kuriem sistēma un disciplīna allaž bijusi nasta, bet 90. gadi atvēra slūžas – pankroks, metālmūzika, hipiju kultūra, indie un citi pagrīdes mūzikas atzari nāca kā milzu vilnis pār jaunajiem prātiem. Lieki teikt, ka vecuma robežu, lai apmeklētu klubu, nebija nekādu, protams, visur telpās pīpēja, bet alkoholiskos dzērienus no tuvējā diennakts veikala klubā nesa iekšā bez īpaša satraukuma.

Koncerti pat īsti netika reklamēti. Tik, cik paslepšus tika izlīmēta kāda afiša pilsētā. Tomēr informācija gāja no mutes mutē, un "Krāmene" bieži bija stāvgrūdām pilna.

"Kad aizbrauci uz Rīgu, uz "Krāmeni", nekad nezināji, būs tur koncerts vai nē. Tas bija oficiāls klubs, tur tirgoja biļetes, spieda uz rokas zīmogus. Bija tāds pamatīgs apsargs pie ieejas. Bet, ja izgāja pa perimetru ārā, pāris reižu bija arī diezgan smagi kautiņi. Kaut kāds sadomazohisms pašam pret sevi. It kā jau varēja mierīgi dzīvot – saķemmē frizūriņu un, bēdu nezinādams, dzīvo nost. Nezinu, no kurienes viss izaicinošais vilināja. Tas laikam piederējās pie pusaudžu vecuma," tā 90. gadu sākumu un "Krāmenes" apmeklējumus atceras teātra režisors jelgavnieks Ģirts Šolis.

"Krāmene" savu leģendāro mūžu beidza 1995. gada janvārī – ar grupu "Moral Free", "Ultra", "Zig-Zag", "H-Yard", kā arī igauņu un lietuviešu viesu koncertiem.

Tobrīd teātris "Kabata" bija ticis pie jauna vadītāja, kuram bija praktiskas dabas iebildumi pret koncertiem šajās telpās. Turklāt 90. gadu sākuma visatļautība patiešām tika pamazām iegrožota – telpā nebija pienācīgas ventilācijas, bija problēmas ar kanalizāciju. Kā stāsta Dambis, nevienā no pastāvēšanas posmiem "Krāmenē" pat nebija normālu labierīcību. Turklāt neesošās skaņas izolācijas dēļ par mūžīgo troksni ceturtdienās, piektdienās un sestdienās regulāri sūdzējās mājas iedzīvotāji. "Next" izveidotājiem esot ticis piedāvāts piedalīties telpu rekonstrukcijā, tomēr tādu līdzekļu viņiem nav bijis. Krāmu ielas 4 telpās tas savu pastāvēšanu beidza un kādu laiku vēl rīkoja pasākumus turpat netālu, Jaunielā.

"Šis klubs nav radies tāpēc, ka mums ar partneriem nesakrita koncepcijas par "Bimini" tālāko attīstību. Piedāvājums un ideja šeit atvērt klubu bija jau sen, bet realizācijai pieķērāmies tikai pirms pāris mēnešiem. Ar "Bimini", es ceru, viss būs labi. Jo vairāk Rīgā klubu, jo labāk," tā laikrakstam "Diena" 1995. gada oktobrī stāstīja viens no īpašniekiem Arnis Veisbārdis.

Šajā pašā publikācijā ieskicēta kluba programma: "Otrdienas un trešdienas paredzēts atvēlēt jaunajām rokgrupām. Ceturtdienās notiks akcijas "Stīvais krampis" un "Dzelzs roka", kurās piedalās paši apmeklētāji. Piektdienās "dzīvajā" spēlēs jau pazīstamas grupas. Restes, kas uz skatuves esošos mūziķus šķir no publikas, varētu drošināt šajā klubā uzstāties arī pasaulslavenas grupas, vienīgi auditorija nebūtu liela. "Mad Mix" spēj uzņemt tikai ap 130 apmeklētāju. Sestdienās notiks rokmūzikas diskotēkas. Plašākai "iešanai tautā" paredzēts sadarboties arī ar Radio SWH un "Picca TV"."

Toreiz laikrakstā "Diena" rakstīto sarunā ar "Delfi" šodien apstiprina viens no tā laika "Mad Mix" saimniekiem, producents un režisors Viktors Runtulis: "Kino un muzikālais centrs "Bimini" beidza pastāvēt pusotru gadu pēc atvēršanas, jo mēs, visi tā radītāji un personāls, aizgājām prom. Bija radies konflikts ar vienu no daļu turētājiem, mēs gribējām paplašināt klubu, viņš bija pret. Kādu gadu katrs darījām savu darbu. Tad no Arņa Veisbārža un Sašas Ņemirovska nāca piedāvājums piedalīties jauna kluba veidošanā, un mēs kopīgi vienojāmies, ka tas varētu būt uz rokmūzikas pusi."

Kluba interjers bija izteikti ieturēts klasiskas rokkafejnīcas stilā – armatūras stieņu konstrukcijas, raupjas ķieģeļu sienas – pie tām pa kādai rokenrola relikvijai un mūzikas instrumentam. Tomēr divas lietas kādreizējiem apmeklētājiem īpaši spilgti palikušas atmiņā – pie ieejas un garderobes stāvošais zobārsta krēsls un metāla režģis priekšā skatuvei.

Uz jautājumu, vai tiešām kluba saimnieki bija nopietni iecerējuši Blieķu ielas pagrabā uzņemt kādu slavenu ārzemju rokgrupu, kā minēts 1995. gada "Dienas" publikācijā, Viktors Runtulis sarunā ar "Delfi" saka – tā bijusi viena no imidža lietām, lai tie, kas nāktu uz klubu, saprastu, ka "kaut kad te arī lauvas iekāps". Tomēr praktiskā funkcija bijusi, lai mūziķi un arī skatītāji īpaši emocionālos brīžos uzstāšanās laikā varētu uz šī režģa pakāpties.

"Publika, kas nāca uz "Mad Mix", bija ļoti dažāda. Te atkal redzu saikni ar "Bimini". Tur daudz cilvēku apmeklēja radošos vakarus, kuros skanēja dzīvā mūzika, bija džeza vakari... Domājošā publika, nevis tikai tādi, kas nāk izklaidēties uz diseni. Tie arī izgāja caur "Mad Mix". Daži palika pastāvīgo apmeklētāju lokā, daži ne. Tomēr kopumā publika bija ļoti, ļoti dažāda," atceras Runtulis.

Tomēr 90. gadu izskaņā klubam "Mad Mix" pienāca beigas. Kā savā garstāstā "Mirušie klubi" rakstīja mūzikas žurnālists Uldis Rudaks: ""Mad Mix" neaizvēra tāpēc, ka gāja slikti. Kāds no "Rīgas vīnu" īpašniekiem, kurš dzīvojis ārzemēs, laiku pa laikam atbraucis uz Latviju, un viņam bijis paradums agros rītos izskrieties pa ielām. Bijusi kāda vētraina metālistu nakts – uz ielas ārdījušies rokeri ar močiem, visa kluba priekša nomētāta ar benčikiem un plastmasas alus glāzēm, kas rītu, kad tās tiktu savāktas, vēl nebija sagaidījušas, lai pa dienu viss izskatītos, kā nākas... Šīs briesmas ieraudzījis, īpašnieks nospriedis, ka šīm izvirtībām jādara gals, turklāt nekādu peļņu arī šis klubs nenesa. Oficiālais slēgšanas iemesls bijis šo telpu nepieciešamība "Rīgas Vīnu" darbinieku ēdnīcai."

2015. gadā kādreizējās "Mad Mix" telpās uz īsu brīdi tika atvērts klubs "Aristīds", tiesa, tas rīkoja tikai atsevišķus pasākumus.

Viens stilīgākajiem klubiem Rīgā jaunās tūkstošgades priekšvakarā bija "Metro". Tā atrašanās vieta Lāčplēša ielā 5 joprojām ir viens no galvaspilsētas naktsdzīves un izklaides epicentriem – klubs atradās ēkā, kas ir tieši pretī Kaņepes kultūras centra pagalmiņam.

"Metro" pirmsākumi meklējami 1998. gadā, lai būtu pavisam precīzi – durvis tas vēra 15. oktobrī. Tam bija trīs zāles – pagrabs, lounge telpa ar logiem uz Lāčplēša ielas pusi un zāle, kur notika koncerti un lielāki pasākumi tieši aiz arkveida logiem, raugoties no KKC puses.

Sākotnēji "Metro" bija iecerēts kā deju un elektroniskās mūzikas klubs ar uzsvaru uz dīdžeja prasmēm, gaumi un individualitāti. "Galvenais mērķis bija attīstīt vinila plašu DJ kultūru. Toreiz uz norietu jau gāja reivu laiks. Līdz tam tie notika kā atsevišķi lieli pasākumi. Apguva dažādas vecas fabrikas. Tomēr tikai elektroniskajai mūzikai veltīta kvalitatīva kluba tobrīd Latvijā nebija. Mēs bijām ar šo mūziku aizrāvušies, un šķita, ka tajā brīdi tas ir pareizais virziens," stāsta Vanags.

Vai tas bija drosmīgs lēmums – iet ar savu klubu ārpus Vecrīgas? Kādreizējais kluba īpašnieks saka – tobrīd par to no mārketinga viedokļa pilnīgi neesot domāts: "Vienkārši bija pieejamas telpas, gribējās savu klubiņu – un viss. Principā jau mēs balstījāmies uz kluba "Panna" iestrādnēm. Jau "Pannas" laikā bija atrasti dīdžeji – AG un Raitis, DJ Monstrs (Monsta), "Varka Kru" ar savu "drum'n'base", vēlāk pieslēdzās industriālisti, piemēram, "Sturm". Formāts bija tīri elektronisks. Meinstrīma "house" pārstāvēja Jānis Krauklis, Bogdans Tarans un vēl daži. Pamazām lasījām klāt arī citus dīdžejus. Tika rīkoti arī džeza vakari."

Ieejas maksa tam laikam bija milzīga – 5 lati (šobrīd tie būtu 7 eiro). "Nevaru vairs atcerēties, kāds tam bija mērķis. Bet, nu, jā – par mākslu ir jāmaksā. "Metro" taču nebija krogs. Mana nostādne vienmēr ir bijusi, ka dodam konkrētu mākslas formātu, ir dīdžejs, kas spēlē savu individuālo mūziku, un apmeklētājs zina, uz ko nāk. Man nekad nav paticis klubs kā caurstaigājamais pagalms. Šie garām staigātāji sabojā atmosfēru. Ja esi samaksājis, tad nāc iekšā un paliec. Un apmeklētajam ir jāapzinās, uz ko viņš nāk."

"Pirmo gadu nostrādājām uz šī elektroniskā viļņa. Taču vēlāk jau pamazām sāka parādīties lieka publika, kas nāca tikai uz ritmu un īpaši nenovērtēja dīdžeja prasmes. Māksla palika otrajā vietā. Nu, teiksim tā – sāka nākt padibenes. Sāku meklēt citus formātus un nonācu līdz neatkarīgajam rokam."

Tas sakrīt ar laiku, kad tapa pirmais studentu radio "KNZ", šodienas radio "NABA" priekšgājējs. Vēlmes un formāti sakrita, un 2000. gada nogalē "Metro" sāka rīkot koncertu ciklu – "KNZ troksnis". "Delfi" arhīvs liecina, ka 2000. gada beigās un 2001. gadā "Metro" muzicēja tādas grupas kā "Zig Zag", "Voiceks Voiska", "Pest of a Child", "Mary Jane", "Aparāts" un citi. Bet, kā saka Vanags, lielā trīsvienība, kas tajā laikā kā medus pievilināja apmeklētājus, bija "Pienvedēja piedzīvojumi", "Dzelzs vilks" un "R.A.P.". Vēlāk dzīvās mūzikas sadarbības vakari turpinājās ar radio SWH raidījumu "Priekšnams". Interesants fakts – vienā no šiem vakariem savu pašu pirmo koncertu nospēlēja basketbolista Andra Kiviča grupa "Z Scars" (tobrīd to vēl sauca "The Scars").

2001. gada februārī "Metro" viesojās Arte TV (Francija) filmēšanas grupa, kas veidoja īsfilmas par Stambulu, Reikjavīku un Rīgu.

Kā 2001. gadā raksta "Delfi", Rīgā viņi izteica vēlmi uzņemt sižetu par jauniešu iecienītu pulcēšanās vietu. Izlūkbraucienā viņi apmeklēja vairākus Rīgas klubus un bija pārsteigti par "Metro" valdošo atmosfēru un izvēlējušies filmēt tur. Filmā "Un Tramway pour Riga" iemūžinātas "Metro" telpas, ballīte, kā arī grupas "Sirke" un mūziķa Error uzstāšanās. 2001. gada rudenī filmu īpašā seansā rādīja klubā.

"Metro" tika rīkoti arī citi tematiskie vakari, nekur nepazuda arī elektroniskā mūzika, tā joprojām bija dominējošā deju zālē. Tomēr aizvien skaidrāk iezīmējās kluba īpašnieku turpmākās mākslinieciskās virzības atšķirības.

Šādā formātā "Metro" darbojās vēl 2001. gadā. "Klubs sāka veģetēt," atzīst Vanags. Vienlaikus ar līdzšinējiem partneriem radās domstarpības, turklāt, kā stāsta viens no kādreizējiem "Metro" saimniekiem, bija jau uzradušies citi cilvēki, ar ko kopā taisīt jaunu klubu Vecrīgā – vēlāk dažādu pagrīdes un alternatīvās mūzikas žanru cienītāju vidū labi pazīstamo "Depo".

"Katram jau savs kašķis noteikti tur toreiz bija, neviens nebija bez savas vainas. Gan jau es arī biju pārāk lecīgs. Katram bija sava vīzija. Nesaskanēja viedokļi par māksliniecisko konceptu," saka Vanags. 2002. gada marta vidū Vaļņu ielā 32 ar lozungu "turpināsim labākās "Metro" muzikālās tradīcijas" durvis vēra jaunais klubs "Depo", kas pastāv vēl šobaltdien un ir viens no vecākajiem Rīgas klubiem. Viena no tā trim zālēm ar šaha galdiņa grīdu vizuāli atgādina par "Metro" pagrabu, bet virs "Depo" bāra joprojām stāv kluba "Metro" logotips. Savukārt vecajās telpās Lāčplēša ielā 5 kādu brīdi darbojās elektroniskās mūzikas klubs "M 808", kas sevi arī dēvēja par "Metro" mantinieku. 2003. gada nogalē klubam beidzās nomas līgums ar ēkas īpašniekiem un tas savu darbību beidza. Jau pēc gada durvis vēra "M 808" turpinājums – klubs "PULSē" Citadeles ielā 2, kur darbojās līdz 2010. gadam.