"Mēs klubu atvērām, pirmais gads bija ļoti labs, bet tad sākās krīze," "Space dog" vēsturi īsumā apraksta Vents. Doma par savu klubu brāļiem radās 2007./2008. gada ziemā. "Es baigi labi atceros to momentu. Bija piektdienas vakars, katru piektdienas vakaru bija jāiet ārā uz bāriem. Mums bija sava kompānija, vakars parasti sākās pie viena čaļa dzīvoklī. Tad gājām ārā. Mūsu trijstūris bija "Orange bārs", "Casablanca" un "Cuba". Kādreiz vēl aizvilkāmies uz "Pulkvedi", bet tas pārsvarā spieda uz tūristiem. Tad vienreiz – es to labi atceros – pie "Casablanca" bija baigā rinda. Domājām, ka nestāvēsim, aizgājām uz "Cubu", bet tur arī nelaida iekšā, jo bija pilns. Tad mēs sākām domāt – ja jau visur ir pilns, tad ir jātaisa savs klubs," atceras Vents. "Jā, motivācija bija tāda, ka mēs nevarējām tikt iekšā tajās vietās, kur gribējām. Bija jau arī citas vietas, bet tās mūs neinteresēja. Jā, arī "Casablanca" aizvēra," piebilst Mārcis.

Sākumā radās doma vienkārši Rīgā īrēt dzīvokli un veidot "social club" – vietu tikai savējiem. Tomēr drīz vien brāļi nolēma Vecrīgā atvērt pilnvērtīgu naktsklubu. Ātri vien tika atrastas telpas Vecpilsētas ielā 19, kur pirms tam bija džeza klubs "Liize". "Mums palīdzēja arī mūsu trešais brālis Ints, kurš piedalījās ar naudu. Īstenībā tas viss notika diezgan ātri. Ziemā mēs to izdomājām un pavasarī vērām klubu vaļā. Ievācāmies telpā un mēneša laikā jau vērāmies vaļā. Sākumā mēs gandrīz neko neieguldījām, nokrāsojām sienas, salikām bāra aprīkojumu, galdi un krēsli palika vecie. Mums nebija koncepta kaut ko baigi ieguldīt, bet gan vienkārši uztaisīt tādu klubu savējiem, kur nedēļas nogalē aiziet. Lai mums pašiem galu galā būtu, kur aiziet, būtu vieta, kur mēs tiktu iekšā un nebūtu –10 grādu salā jāstāv ārā uz ielas. Kad klubs jau bija atvērts, vienreiz atnāca bijušie džeza kluba apmeklētāji, teica, lai šo sienu nekrāsojam, jo tur esot slavenu mūziķu paraksti. Protams, mēs to sienu nokrāsojām," smejas Mārcis.

"Mēs "Space dog" taisījām tā, lai mums pašiem patīk. Bet izrādījās, ka tas patīk arī citiem. Bija arī kļūdas. Pēc kluba atvēršanas mums nebija apsargu, tos paņēmām tikai vēlāk. Mēs domājām par "social club", kur nāk tikai draugi, draugu draugi un draugu draugu draugi. Bet vienā brīdī sāka nākt visi. Un draugi tad pārstāja nākt, nu nepavisam, bet nākt retāk. Beigās tu atnāc uz savu bāru un vairs nevienu nepazīsti. Bet tikai uz draugiem mēs jau to klubu neizvilktu," atzīst Mārcis.

Vēl brāļi bija nolēmuši, ka klubā visi koncerti būs bez maksas. Pēc tam gan šo politiku nācās mainīt, jo bija mūzikas grupas, kuras prasīja honorāru. "Tie honorāri bija pamatoti, un tie bija jāmaksā. Vienlaikus ieejas maksa bija arī kā zināms "face control", lai nesanāktu ne tā pati labākā publika," piebilst Vents. Galu galā "Space dog" koncertus nospēlēja visas grupas, kuras kluba īpašnieki aicināja, izņemot Ingu Baušķenieku, kurš prasījis "800 rubļus un limuzīnu pie mājas".

Sākumā brāļi nav nopietni domājuši arī par dīdžejiem. "Mums likās – kāds dīdžejs? Lai kāds draugs, kuram visvairāk patīk likt mūziku, tur stāv un spēlē. Bet tad mūsu bārmenes vienreiz teica – šitā neiet, ir jāņem īsts dīdžejs. Un tad arī mēs sapratām, ka vajag dīdžeju. 2008. gada rudenī trakākās balles taisīja Vampīrs jeb Mareks Kaminskis. Viņš mācēja kaut ko tādu izdarīt ar cilvēkiem, dažbrīd bija jālūdz, lai viņš drusku piebremzē, citādi bija bail, ka publika visu saārdīs," smejas Mārcis.

Mums bija sarunāts pie nama ārsienas, kur atradās "Space dog", likt izkārtni. Sarunājām metālmākslinieku, kurš izkārtni uztaisīs, vēl bija tas jāsaskaņo ar nama īpašnieku. Viņš nobremzēja un teica, ka izkārtne tur īsti neiederēsies. Tas bija 2008. gada pavasarī. Tad nāca 2008. gada rudens. Nama īpašnieks vienu piektdienu ienāca pie mums klubā, nē, drīzāk iespraucās. Bija tik daudz cilvēku, ka "Space dog" nevarēja normāli ieiet. Un tad viņš saka – izskatās, ka jums to izkārtni nevajag. Mēs atbildējām, ka kaut kā laikam varam iztikt," atceras Mārcis.

Pēc kluba atvēršanas abi brāļi "Space dog" uzturējās teju visu laiku, vien dažās nedēļas nogalēs brauca "patusēt" uz citām vietām. "Tiešām, tad vairs nebija jautājuma, uz kurieni iet. Bija tikai jautājums "cikos". Gājām uz savu "Space dog"," saka Vents.

Žurnālists un mūziķis Jānis Zvērs klubu "Space dog" atceras jau kopš tā pirmsākumiem, jo kopā ar Mārci spēlēja grupā "Bonzo Bonzo", kurai "Space dog" telpās notika mēģinājumi. "Mēģinājumi parasti bija svētdienās. Tas man ir spilgti palicis atmiņā. Mēs svētdienā atnākam uz mēģinājumu, tur labi varēja sajust sestdienas nakts atmosfēru. Nedaudz lipīgas grīdas, kas palikušas pēc apokaliptiskas ballītes, un tamlīdzīgi. Tas bija foršs laiks, Vecrīgā bija ziedu laiki: vēl nebija sākusies dižķibele, cilvēkiem bija nauda un klubi bija pārbāzti. Arī "Space dog" vienmēr bija pilns," atceras Zvērs.

Tā kā bija "pietuvināts" naktskluba īpašniekiem, viņš izbaudīja arī dažādas slēgtās ballītes "Space dog" virtuvē un privātajās telpās. "Tas bija gandrīz kā klubs klubā. Tāda atpūtas telpa ar dīvāniem. Galda futbols, "šotu metri" un viss pārējais. Tur radošā atmosfērā notika "džema sesijas" un kārtīgas ballītes. Bet, jā, savā laikā mēs "Space dog" infrastruktūru izmantojām dažādiem radošiem mērķiem. Tur tika filmēts arī manas otras grupas "Kastete" klips. Bet tad vienā brīdī burbulis pārsprāga un bohēma beidzās. Bet tie bija daži gadi ar ļoti labu ballīti, un ir prieks, ka toreiz izdevās satikt pareizos cilvēkus un tajā visā rokenrolā pabūt iekšā. Es gan vēl ceru, ka kādreiz "Space dog" telpās atgriezīsies vecais gars," saka žurnālists.

Kā vēl vienu "Space dog" veiksmes faktoru brāļi Grīnbaumi min bārmenes Aiju un Ievu, kurām pirms tam vienīgajām bija pieredze bāra darbā. Meitenes pie bāra bieži vien taisīja pašas savu ballīti, kas ļoti patika bāra apmeklētājiem.

Ildze Vinovska sarunā ar portālu "Delfi" savu "Space dog" laiku dala divos posmus – kad viņa tur ballējās un kad tur strādāja par bārmeni. ""Space dog" tajā laikā man asociējās ar vietu, kur ballīte bija vienmēr. Arī otrdienas vakarā aizejot, varēja attapties uz deju grīdas, dejojot pie labas mūzikas. Tur vienmēr nedēļas nogalēs bija koncerti un dīdžeju naktis, kur spēlēja tādas Latvijā zināmas grupas kā "Tesa", "PND", "Parara", "Bērnības milicija", "7 pieauguši vīrieši", Gaujarts un citi. Vienmēr, aizejot uz "Space dog", zināju, ka satikšu tur kādu pazīstamo, attapšos uz mūžīgi līpošās deju grīdas un drēbes būs piesūkušās ar cigarešu smaržu, jo pašā bāra galā atradās pīpētava, kura vienmēr bija milzīgā mākonī tīta. It kā tur bija logs, bet īsti no tā jēgas nebija," stāsta Ildze.

Tā kā bija "pietuvināts" naktskluba īpašniekiem, viņš izbaudīja arī dažādas slēgtās ballītes "Space dog" virtuvē un privātajās telpās. "Tas bija gandrīz kā klubs klubā. Tāda atpūtas telpa ar dīvāniem. Galda futbols, "šotu metri" un viss pārējais. Tur radošā atmosfērā notika "džema sesijas" un kārtīgas ballītes. Bet, jā, savā laikā mēs "Space dog" infrastruktūru izmantojām dažādiem radošiem mērķiem. Tur tika filmēts arī manas otras grupas "Kastete" klips. Bet tad vienā brīdī burbulis pārsprāga un bohēma beidzās. Bet tie bija daži gadi ar ļoti labu ballīti, un ir prieks, ka toreiz izdevās satikt pareizos cilvēkus un tajā visā rokenrolā pabūt iekšā. Es gan vēl ceru, ka kādreiz "Space dog" telpās atgriezīsies vecais gars," saka žurnālists.

Ar laiku uzņēmos rūpi par šo vietu un sāku organizēt dažādus koncertus un dīdžeju naktis, un vēl citus pasākumus ar dīvainiem pasākumiem – "speed dating", improvizācijas teātra vakaru un tamlīdzīgi. Arī tajā laikā man "Space dog" asociējās ar to, ka vienmēr tur varēja satikt pazīstamus cilvēkus, iekulties trakās ballītēs, neiziet no kluba vairāk nekā 24 stundas, iepazīties ar foršiem cilvēkiem un izdejoties! Klienti un atmosfēra bija tiešām forša – bija patstāvīgie klienti, kas nāca, pasēdēja pie bāra, iedzēra un papļāpāja. Bija arī regulārie ballētāji, kuri nāca patrakot. Kopumā jāsaka – es neatceros tādus nopietnus incidentus, kad kāds būtu bijis agresīvs, nekaunīgs vai riebīgs. Arī bārā strādājošie bija ļoti atraktīvi, ar labu humora izjūtu. Katrā ziņā garlaicīgi nebija!"

2011. gadā Vents un Mārcis atgāja no "Space dog" apsaimniekošanas un nolīga "pārvaldnieku" Jāni Kuzminu. Vēl pēc gada "Space dog" tika pārdots Jānim (par cik – netiek atklāts), bet 2015. gada maijā klubs tika slēgts. "Es atceros to brīdi, kad lēmums par kluba pārdošanu bija pieņemts, viss sarunāts, rokas paspiestas. Es tad atnācu mājās, virtuvē pie loga pīpēju, visu to "Space dog" laiku pārdomāju, un bija sajūta – tu esi tur ieguldījis tik daudz laika un enerģijas –, bet tādas īstas nožēlas nebija," atzīst Mārcis. "Mēs bijām padarījuši, kas ir jāpadara, un bija laba piekusuma sajūta. Labi padarīta darba sajūta. Tās beigas varbūt nesanāca tā, kā gribējām, bet tas nekas," piebilst Vents, kurš, kā pats ironizē, no alkohola biznesa nav tālu aizgājis. Viņš ir izveidojis sidra un vīna darītavu "Lauskis".

Brāļi atsaucas uz britu pabu ieražu ik pēc trim gadiem aizvērt krogu ciet, to izremontēt un tad vērt vaļā ar jaunu nosaukumu un konceptu. "Jā, ir jau daži klubi ilgdzīvotāji. Bet vienā brīdī nomainās publika. Klubi lielā mērā ir vienai noteiktai paaudzei, kontingentam vai subkultūrai. Kad tev beidzas aktīvais tusēšanas laiks, sadzimst bērni, kad atrodi sievu, tu vairs neej tik bieži uz klubu. Un tavā vietā nāk nākamie, tie, kuri tobrīd ir aktīvajā meklēšanās posmā, kuriem vajag iet, skriet, ķert un baudīt. Un tie "vecie" atnāk uz klubu un gaužas, ka nekas nav tā, kā bija agrāk, viss pilns ar "sīkajiem". Bet cik gadu viņiem pašiem bija, kad sāka nākt uz klubu? Tikpat, cik "sīkajiem"," naktsklubu attīstības posmus raksturo Mārcis.

Viņš atzīst, ka "Space dog" no viņa "sūcis ārā" ļoti daudz enerģijas: "Mani tas klubs ļoti izsmēla un iztukšoja. Manī pēc tam bija tāds tukšums. Es apbrīnoju cilvēkus, kuri var vadīt klubus ilgstoši. Es katrā ziņā sevi vairs neredzu šādā ampluā. Es varētu varbūt vienīgi konsultēt citus cilvēkus, kuri gribētu atvērt bāru. Taču man ir baigais prieks un gandarījums, ka cilvēki joprojām atceras "Space dog" kā vietu. Tieši tāpēc mēs tagad te sēžam un runājam par "Space dog" kā par leģendāru naktsklubu."

"Bet, kāpēc tās grīdas vienmēr bija lipīgas, mēs tiešām nesapratām. Tās taču katru dienu tika mazgātas. Jā, tur bieži tika izgāzts alkohols, bet citur jau bija tāpat," sarunas beigās piebilst Vents.