Komplekss "Vernisāža" pretendēja uz ambiciozākā projekta titulu ne vien Latvijā, bet visā Eiropā. Unikālā koncepcija bija orientēta uz solīdu, turīgu un inteliģentu publiku. Sabiedrības dzīves hronistiem bija, kur izvērsties, – "Vernisāžā" pavadīt laiku bija iecienījuši politiķi, uzņēmēji, diplomāti un popzvaigznes. Ieguldīto finanšu līdzekļu apjoms bija neticams – saskaņā ar tā laika preses ziņām tie bija 12 miljoni dolāru. Tehniskā aprīkojuma ziņā izklaides centram nebija konkurentu. Bet tas viss sākās pilnīgi negaidīti...

"Reiz ar Paulu gājām gar Vērmanes dārzu," sava lolojuma priekšvēsturi atceras miljonārs Jūlijs Krūmiņš. "Tolaik viņš bija kultūras ministrs un šķendējās, ka Nacionālajai operai neiet pārāk spīdoši, teātris nevarēja iztikt bez valsts dotācijām, bet naudas nebija. Pauls atcerējās, ka kādreiz spēlējis topošās "Vernisāžas" vietā, klubā "Baranka". Tad es viņam piedāvāju – atvērsim tev šeit teātri! Tolaik es labi pelnīju naftu uzņēmumā "Man-Tess". Kopumā man piederēja 12 kompānijas, es varēju to atļauties." Jāteic, ka "Man-Tess" tolaik bija ierauts virknē dažādu skandālu.

Krūmiņš kopā ar Paulu devās pie toreizējā Rīgas mēra Andra Bērziņa un izklāstīja savu ideju – pārvērst bijušo autotransporta darbinieku klubu "Baranka" izklaides kompleksā ar unikālu koncepciju. Mēram iepatikās ideja par muzikālo teātri, restorānu, "Piano" bāru, naktsklubu un ziedu paviljonu, kas visi atrastos zem viena jumta. Tā uz 40 gadiem tika iznomāta noplukusī ēka, kuru bija iecerēts atdzīvināt. Topošās "Vernisāžas" idejiskie iedvesmotāji uzņēmās saistības labiekārtot arī īpašumam piegulošo teritoriju. Pauls un Krūmiņš bija entuziasma pilni. Tika izstrādāts vērienīgs rekonstrukcijas plāns ēkai, parkam, panīkušajai strūklakai un pat slavenajām lauvu statujām. Vērmanes dārzā, pa kuru tolaik lietainā laikā lūkās nenovadīto notekūdeņu dēļ varēja pārvietoties tikai gumijas zābakos, nācās mainīt asfaltu un bruģi.

Kā lielākās grūtības, uzsākot darbus, Jūlijs Krūmiņš min nevis lielo darbu apjomu, bet pretestību no ziedu tirgotāju puses, kuru letes stiepās līdz pat Merķeļa ielai. "Viņi sūrojās – vai, nu tas Krūmiņš ņems 5 rubļus par ieeju, bet kā mēs tagad audzēsim savus ziedus?" viņš stāsta. "Bet neviens no viņiem taču ar to nenodarbojās, tie visi bija spekulanti, kas tirgoja pārpirktu preci. Mums nācās viņus pārliecināt, ka mēs negrasāmies ieviest ieejas maksu parkā, bet vienīgi labiekārtot teritoriju un viņiem stendu vietā uzcelt jaunus kioskus."

Drīz vien "Vernisāžas" komandai pievienojās dzejnieks Jānis Peters, kurš tikko bija beidzis diplomātisko misiju Maskavā. Viņš kļuva par centra prezidenta Raimonda Paula palīgu kultūras jautājumos. Peteru ar Vērmanes dārzu saistīja nostalģija, viņš atminējās, kā kādreiz tur spēlējis šahu. Tā radās ideja uzsliet pieminekli dižajam lielmeistaram Mihailam Tālam (daļēji Jūlija Krūmiņa finansētā, bronzā un akmenī veidotā skulptūra ainavu greznoja jau 2001. gadā – autora piezīme).

Ambiciozā projekta realizācija līdzinājās gadsimta celtniecībai. Saimnieki neskopojās, iegādājoties dārgus apdares materiālus un jaunāko aprīkojumu. Visas telpas bija savienotas savā starpā – kompleksa darbinieki pa jebkurām teātra durvīm varēja ienākt bārā vai muzikālajā teātrī.

Nepatikšanu un grūtību šajā posmā netrūka. Lielākā izgāšanās atklājās pirms naktskluba atklāšanas 1998. gada novembrī, kad publika jau bija izveidojusi garu rindu pie ieejas. "Apstaigājot objektu kopā ar Jūliju Krūmiņu un viņa sievu Ļenu, mēs šausmās pamanījām, ka celtnieki kāpnēm aizmirsuši izveidot vienu pakāpienu. Man steigā nācās meklēt finieri, lai no tā sanaglotu vismaz pagaidu aizstājēju. Tas bija pilnīgs ārprāts!" turpina Pīlāga.

Kompleksa atklāšanā piedalījās viss Latvijas sabiedrības zieds – radošā inteliģence, politiķi, uzņēmēji. "Vernisāžas" atklāšanas ceremonijā uzstājās Jānis Peters un Rīgas mērs Andris Bērziņš. Tur brīvo laiku pavadīja Valērijs Kargins, Rīgas ostas vadītājs Leonīds Loginovs, dzejnieki Imants Ziedonis un Māris Čaklais. Visās telpās, izņemot teātri, vīrieši kūpināja dārgus cigārus. Sievietes vakartērpos pozēja fotogrāfiem – visa atmosfēra mudināja uzposties.

Latiņa, kuru centās uzturēt centra dibinātāji, bija augsta. Par neticamu summu Vācijā Raimondam Paulam tika iegādātas sniegbaltas "Stainway & Sons" klavieres, kas greznoja "Piano" bāru, vietu, kurā skanēja dzīvā mūzika. Tomēr, kā atceras "Vernisāžas" preses sekretāre Īvande Pīlāga, pats maestro reti sēdies pie instrumenta. Toties šajā iestādē izaugsmi piedzīvoja vairāki šobrīd slaveni mākslinieki.

"Tas bija burvīgs, brīnišķīgs laiks," atceras Muzikālā teātra un "Piano" bāra mākslinieciskā vadītāja Marija Naumova. ""Vernisāža" kļuva par lielisku uzstāšanās vietu vairākiem panākumiem bagātiem mūziķiem. Svētdienās pie mums spēlēja savas gaitas tikko uzsākušais Vestards Šimkus, arī ar savu pianistu es iepazinos darbā." Atmosfēras ziņā dziedātājai uzticētās zāles atgādināja Amerikas džeza klubus: "Muzikālajā teātrī VIP publikai uzstājās daudzas Krievijas zvaigznes – Kristīne Orbakaite, Leonīds Agutins. Laima Vaikule te svinēja savu dzimšanas dienu."

Savukārt Marijai Naumovai dārgas ir pavisam citas atmiņas, viņa vislabāk atceras savas koncertprogrammas pirmizrādi 1999. gada 1. aprīlī, kas notika vienlaikus ar albuma "Līdz gaišām asarām" iznākšanu. Tāpat viņa atceras eleganto "Piano" bāra firmas desertu – balerīnas kurpīti ar no tās izslietām kājiņām.

Kompleksa bagātīgo interjeru un parka teritoriju ik pa laikam papildināja neticami artefakti, kurus Jūlijs Krūmiņš pārveda no saviem ceļojumiem jahtā. "Reiz viņš atstiepa kaut kādus dīvainus svečturus, vēlāk veselu statuju, kurā bija atveidots vīrieša un sievietes skūpsts, tā tika uzstādīta starp lauvām," stāsta kompleksa bijusī preses sekretāre Īvande Pīlāga. "Stāvam ar Paulu un noskatāmies uz to visu, tad maestro nosaka – izskatās pēc diviem gejiem. Vēlāk Krūmiņš nezin no kurienes pārveda divus smieklīgus lauvēnus. Es atrados dilemmas priekšā, kā izskaidrot presei to uzrašanos. Jānis Peters uzreiz pasvieda ideju – saki, ka slavenajām Vērmanes dārza lauvām beidzot uzradušies mazuļi!"

Svarīga kompleksa sastāvdaļa bija naktsklubs. Skaņu un gaismu tajā uzstādīja kompānija "PRO 1". Jūlijs Krūmiņš speciāli devās uz Amsterdamu, lai iepazītos ar tolaik aktuālajām naktsklubu aprīkojuma tendencēm. Viena no diskobāra telpām bija noformēta tolaik populārajā industriālajā stilā – visur stiepās vadi un stāvēja alus mucas.

"Vernisāžas" naktskluba ietilpība bija pusotrs tūkstotis cilvēku, un tas pārsteidza pat daudz pieredzējušu apmeklētāju iztēli. Mākslinieciskais direktors Pīters Sildegrens, kurš vēlāk stāvējis pie vairāku skaļu Rīgas klubu projektu stūres, atceras: "Tehniskā aprīkojuma ziņā "Vernisāža" līdzinājās pieciem Eiropas klubiem, tur bija ieguldīta fantastiska nauda! Zālē bija nolaižama deju grīda, rotējoši griesti un lifts. Tas bija vienīgais klubs Rīgā, kur varēja vērot dažādus sociālos slāņus. Lejā tusēja ierindas apmeklētāji, bet balkonos Latvijas sabiedrības krējuma pārstāvji – politiķi, uzņēmēji un Raimonds Pauls. Nekur citur nebija nekā līdzīga!"

Par iestādes norietu katram ir sava versija. Pēc kompānijas "PRO 1" vadītāja Ginta Guka domām, "Vernisāža" bija vienīgais klubs Latvijā, kuru radījis un iznīcinājis viens un tas pats cilvēks ("Kriminal.lv", 2009). "Viņš (Jūlijs Krūmiņš) diskotēkai nolīga "Man-Tess" noliktavu apsargus, varēja pieiet pie dīdžeja un pateikt – augšā sēž Raimonds Pauls, nogriez skaņu, tagad spēlēsi viņa dziesmas. Dīdžejam atkrīt žoklis, jo deju zālē valda kulminācija. Apmeklētāju skaits kritās, bet Jūlijs turpināja uzstāt, ka jāspēlē Paula dziesmas. Galu galā "Vernisāžu" slēdza."

Marija Naumova ir atturīgāka vērtējumā un uzskata, ka iekšējās nesaskaņas iestādē radušās īpašnieku nepareizās politikas dēļ. "Ambīcijas bija krāšņas, taču tehniski nekas netika realizēts līdz galam. Varbūt sava loma bija arī nezināšanai šajā biznesā, tajā taču arī pastāv savi noteikumi. 90. gados visi mācījās no kļūdām." Raimonds Pauls vispār nevēlas vērtēt iestādes skumīgo beigu cēloņus: "Es par to vispār negribu runāt, bija labs sākums, bet tad viss izčākstēja."

Raimonds Pauls tolaik devās politikā (kļūstot par Jaunās partijas līdzdibinātāju un iekļūstot Saeimā – autora piezīme), un es nolēmu kompleksu pārdot. Šo lēmumu es nenožēloju. Man patīk rīkoties kā maestro. Viņš, sarakstījis jaunu dziesmu, tūliņ par to aizmirst un pārslēdzas uz nākamo. Tāpat arī man bija ar "Vernisāžu". Pēdējoreiz šajā ēkā biju uz savas grāmatas prezentāciju (2017. gadā izdotie memuāri "Iļģuciema pašpuikas stāsti"). Tur viss palicis, kā bija, pat kamīni darbojas."

Savukārt bijusī preses sekretāre Īvande Pīlāga uzskata, ka kompleksu pazudinājušas paziņu būšanas un maestro sakari ar Pirmo partiju – klubu iecienījušie politiķi visus kluba piedāvājumus varēja baudīt bez maksas. "Teikšu aktiera Harija Spanovska vārdiem – mākslai un politikai nav pa ceļam. Politikai jāatbalsta māksla, bet ne otrādi." 2001. gadā izklaides centru "Raimonda Paula muzikālais centrs "Vernisāža"" par 3,8 miljoniem latu iegādājās "Parex banka". 2003. gadā tur tika atvērts "Fashion Club", bet vēlāk "Coyote Fly".