Ideja par savu klubu tobrīd pavisam jaunajai Liepai radās, sēžot deviņdesmito gadu populārākajos Rīgas naktsklubos "Bimini", "Kabata", "Slepenais eksperiments", un visās šajās vietās viņai kaut kā pietrūcis – gribējies kaut ko labāku, feināku. Draugi viņu pamudinājuši: "Taisi tad savu klubu!" Tobrīd 23 gadus vecā uzņēmēja piesaistīja partneri Jāni Lībeku, kuram jāatbild par tehniskām lietām, bet nauda kluba izveidei nāca no viņas pašas personīgajiem līdzekļiem – Liepa nevērsās bankās, bet gan lombardam līdzīgā iestādē ieķīlāja savu mersedesu. "Uz kluba atklāšanu gāju kājām, pēcāk braukāju ar taksi," viņa atceras. Komandai pievienojās arī "Bimini" bārmenis Ainārs Barons un mūziķis Arnis Mednis, un "Labvēlīgā tipa" dalībnieks Ģirts Lūsis vēlāk uzņēmās menedžera pienākumus. Ambīcijas tobrīd grūtniecei Liepai bija lielas: septiņu mēnešu priekšdarbi – un "Citai operai" jākļūst par lielāko un vislabāk apmeklēto latviešu naktsklubu.

Naktskluba nosaukums radās jau pēc tam, kad Liepai piederošajā īpašumā sākās jaunās iestādes izveides darbi. Viņasprāt, nosaukumam bija jāatbilst trim kritērijiem: jāraksturo atmosfēra, jābūt viegli izrunājamam un jāasociējas ar atrašanās vietu. Raiņa bulvāris 21 – tas ir pāri kanālam ar skatu uz Latvijas Nacionālo operu. "Nosaukumu izdomājām kopā ar Medni. Opera ir viena, un opera ir otra, abas ar mūziku saistītas. Itin viegli pienāca klāt vārds "cita" – tā radās "Cita opera"."

"Citas operas" telpas atradās pagrabstāvā, tām bija pamatīgs kultūrslānis, pārbūves laikā izvestas 18 smagās mašīnas ar smilti, lai izveidotu pienācīgu griestu augstumu ar senatnīgajām ķieģeļu velvēm. Ēka savulaik bija daudzdzīvokļu mūra māja ar noliktavām pagrabā, celta 1875. gadā pēc arhitekta Roberta Pflūga redzējuma. Uz atvēršanas dienu iekštelpas bija savestas pilnīgā kārtībā, bet ārpusē nācējiem nācās slidināties pa ledu, pieturoties pie koka margām. Tomēr sarkanais paklājs tika izritināts! "Klubs uzreiz aizgāja ar švunku, mēs neredzējām sev konkurentus. Šī nebija vieta, kur prasti dzert un satikt draugus, šeit varēja baudīt kvalitatīvu mūziku un garšīgi paēst. Mūsu jājamzirdziņš bija dzīvie koncerti katru piektdienu, sestdienu. Pie mums uzstājās visas tobrīd populārākās latviešu grupas – 15 visvairāk pieprasītie pašmāju mākslinieki sniedza koncertu vidēji reizi trijos mēnešos. Uz "Odis" koncertu reiz pat piestāja vesels autobuss, noklausījās un aizbrauca mājās," atceras uzņēmēja. Mūziķu izmaksas gan izrādījās visbūtiskākais aspekts, kālab klubs 2004. gadā tika slēgts, bet par to pēc brīža.

Kā lielas izmaksas viņa raksturo arī "tajā laikā vislabākās ventilācijas sistēmas" ierīkošanu – tā bijusi septiņkārtīga gaisa apmaiņa stundas laikā. Taču arī tā neko daudz neesot līdzējusi brīdī, kad kluba 400 kvadrātmetros sarūmējās 650 uz izpriecām noskaņoti cilvēki, turklāt toreiz klubos drīkstēja smēķēt. "Kā siļķes mucā tajā karstumā divās zālēs... Bet visi laimīgi cieši kopā dejoja! Publika bija apmierināta," stāsta uzņēmēja. "Toreiz drīkstēja smēķēt visur, un tas klubs burtiski kūpēja, bet muzikantiem vienmēr bija atsevišķs galdiņš tādā kā nišā. Vienmēr uzklāts kāds cienasts, tur bija patīkami atrasties. Skatuvīte gan bija mazmazītiņa, taču ļoti omulīga un mājīga," telpas atceras mūziķis Guntars Račs.

Savukārt par komfortablām tualetēm jau bija parūpējušies kluba arhitekti Andis Sīlis un Reinis Liepiņš – kungu galā bija gara pisuāra lete, bet dāmām trīs kabīnes; vietas pieticis visiem. Jau deviņdesmitajos gados abi šie arhitekti bija ļoti pieprasīti (Sīļa kontā ir arī "Slepenais eksperiments" un "Maurīcijs") un attiecīgi arī dārgi, taču Liepa nežēloja naudu interjeram un ērtībām. Arī kluba mēbeles bija no koka un speciāli pasūtītas. Īpašniece gan nevēlas atklāt "Citas operas" kopējās izmaksas, taču nenoliedz, ka projekts bijis tiem laikiem patiešām dārgs.

Kāda bija "Citas operas" publika? Eleganti ļaudis, uzskata Liepa. "Mēs nelaidām iekšā pārdzērušos cilvēkus un personas netīrās vai smirdīgās drēbēs," viņa atceras, "un arī kungus šortos nelaidām! Man bija gadījums ar pašas draugu, pastāvīgo klientu: svelmainā vasaras vakarā viņš pēc atpūtas pie ūdeņiem atnāca uz klubu kā no pludmales, pateicu: nē, tu paliksi uz terases, jo mēs nelaižam iekšā cilvēkus šortos, izņēmuma nebūs!" Pasākumos pie kluba ieejas cilvēkus novērtēja privāti algota apsardze, un Liepai bijis nosacījums: ja reiz kautiņi, tad tikai ārpusē, aiz iestādes durvīm. "Apsardze kopumā mums bija smags jautājums. Es vienmēr sapulcēs teicu: jūs par to naudu saņemat, jums jāmāk iziet no jebkuras situācijas!"

Šobrīd 38 gadus vecā rīdziniece Krista atceras, ka "Cita opera" viņai un vienaudžiem bijusi tāda kā viduspāreja starp studentu "gaģušņikiem" un dārgajām, stilīgajām vietām, kas gadsimtu mijā Rīgā vietumis parādījās. "Lielākā daļa turienes tusētāju bija pēdējo kursu studenti, kas jau sākuši strādāt. Neknapinājās, tomēr tika meklēti budžetam draudzīgi varianti. "Opera" bija mums pa kabatai, jo tur varēja gan normāli iedzert, gan vienlaikus koncertus redzēt. Es pati visbiežāk gāju uz "Opus Pro", jo "Rozā lietus" ir mana vismīļākā latviešu dziesma. Kauns jau teikt, bet, potenciālo vīru meklējot, savos "opernieces" gados nomainīju kādus trīs puišus," smejot atceras pastāvīgā apmeklētāja, nu jau sen precējusies divu bērnu māte.

Dažkārt klubā lustējušās arī amatpersonas, bijuši arī privāti pasākumi ar ļaudīm no valdības. Privāti tie arī palika, jo "Citas operas" iekšējās kārtības noteikumos bija punkts: fotogrāfus un preses pārstāvjus bez iepriekšējas saskaņošanas neielaižam. Ja arī kāds attēls nokļuva dzeltenajā presē, tas ticis darīts ar nolūku un saskaņojot ar administrāciju. "Līdz ar to sabiedrībā zināmi cilvēki varēja nākt un justies droši. Bet mēs nebijām kulta vieta šādiem cilvēkiem, noteikti ne," teic Liepa. Lielu daļu uzņēmuma ienākumu nodrošināja arī korporatīvie pasākumi ar banketu un privātās ballītes, tostarp precības. Liepa saskaitījusi, ka vismaz deviņi pāri kāzas dzēruši tieši "Citā operā". Pēc salaulāšanās šeit lustējās arī Guntars Račs ar sievu Sintiju Jenerti, jo akurāt šajā klubā 1999. gadā pāris arī iepazinies. Tas noticis Arņa Medņa albuma "Cooler" prezentācijā. "Šajā albumā bija dziesma "Black velvet", un albuma izdošanu sponsorēja tāda paša nosaukuma dzēriens, apmeklētājiem dalīja mazas pudelītes. Es alkoholu nelietoju, domāju, ko ar to darīt. Un tad Arvīds Mūrnieks pačukstēja, lai iedodu skaistajai Sintijai Jenertei, kas arī tur bija. Tad nu es to pudelīti pasniedzu viņai, un skaitījās, ka esam iepazinušies," atceras Račs. Vēlāk abi atkal satikušies šajā pašā klubā, un nu jau ļāvušies dejai pie dziesmas "Kā tanī senā dziesmā". Tā aizsākās viņu mīlasstāsts. "Kāzu dienā 2002. gada 18. maijā vedēji mūs aizveda uz "Citu operu", kur mums uzstājās "Labvēlīgais tips". Tā arī bija pēdējā reize, kad bijām šajās telpās."

"Tehnikas īre, skaņošana, honorāri – tas viss maksāja kāpostu. Mums bija arī ieejas maksa, un sākumā publika labprāt maksāja, pēc tam jau kurnot. Bija arī VIP kartes, drauga kartes un visādas atlaižu kartes – tas tolaik bija ļoti populāri –, un beigās cilvēki vairs vispār negribēja maksāt. Disenes bija, bet koncertus vairs nevarējām atļauties rīkot," atceras Liepa. Klubā joprojām pa dienām un vakaros varēja garšīgi paēst (saimniece kā īpaši pieprasītus atceras griķu salātus ar nosaukumu "Klukste"), taču "Cita opera" vairs nevarēja sevi saukt par mūzikas klubu, kaut tieši tāds bija iestādes sākotnējais koncepts. Ieejas maksa uz koncertiem bija trīs lati piektdienās un divi lati sestdienās, un uzņēmēja neriskēja biļešu cenas celt, lai kompensētu grupu izmaksas.

Vienlaikus joprojām iestādē bija visai prāvs pulks pastāvīgo klientu – lielākoties uz iepazīšanos un dejošanu kārie 20–30 gadus vecie cilvēki, kuri vēl nebija nodibinājuši ģimeni. "Viņi "Operu" uzskatīja par savām otrajām mājām, bet arī viņi pieauga. Piedzima bērni, viņi sāka nākt retāk. Savukārt jaunajai paaudzei mēs ar savu formātu nebijām interesanti. Noturēt šo nišas biznesu labā kvalitātē un vadīt to sekmīgi, ja tauta sāk nākt mazāk, bija grūti," norieta sākumu ieskicē uzņēmēja. Īpašnieki domājuši par kluba koncepta maiņu, taču tad 2003. gadā Liepai izteikts priekšlikums, no kura viņa nav varējusi atteikties. "Manas telpas piedāvāja nomāt cits uzņēmums. Piedāvājums bija ļoti labs, un es piekritu. Visgrūtākais bija to paziņot darbiniekiem, bet mēs uztaisījām varenu atvadu balli savā starpā," atceras Ilma. Kolektīvam nebija ne jausmas, ka gaidāmas tik lielas pārmaiņas, taču visi šķīrušies kā draugi.

Vietā tapa naktslokāls "Decolte" – 30. gadu Čikāgas gangsteru stila iestāde, kas piederēja uzņēmējam, šobrīd arī politiķim Gundaram Ūdrim ar partneri Hariju Henšeli. Uz "Decolte" atvēršanas svētkiem ieradās pati telpu īpašniece Liepa: "Man nepatika. Klubs bija izveidots ar, maigi sakot, erotikas piesitienu..." Taču jaunajā vietā bija Rīgā vēl neredzētas ekstras, piemēram, apmeklētājus sagaidīja baseins ar dzīvām zivīm, uz kurām viesis varēja norādīt: šo, lūk, man vakariņās, lūdzu! Tāpat tika organizēti ūdens deju šovi, Jaunā gada sagaidīšana mafiozā stilistikā un tamlīdzīgas izklaides.

Jaunie vietas saimnieki maksāja tiem laikiem labu īres naudu – 10 latus par kvadrātmetru jeb 4000 latu mēnesī. "Decolte" gan nebija lemts ne ilgs, ne spožs mūžs – klubs Raiņa bulvārī pastāvēja tikai vienu gadu. "Īsti neaizgāja, jā. Lai gan ieguldījām augstvērtīgā Jura Purmaļa varietē/kabarē horeogrāfijā, tomēr neaizgāja. Visu uztaisīto izdevīgi pārdevām krievu uzņēmējiem, kuri tur izveidoja iestādi savai auditorijai, tā eksistēja laikam kādus četrus gadus," skaidro uzņēmējs Ūdris.

"Kad atvēru "Citu operu", man bija 23 gadi – visa pasaule priekšā! Es gāju pa dzīvi, realizējot savas idejas. Es tur dzīvoju, es tur bērnus audzināju. 1996. gads man bija viscaur veiksmīgs," teic uzņēmēja, kura pēc šī kluba aizvēršanas izklaides industriju nepameta, bet izveidoja vēl pāris lokālu, tostarp klubu "LTips", vēlāk bāru "Baseins" tajā pašā vietā. Tas pastāvēja trīs gadus.