"Ai, Karamba!" sākumā vienā, bet pēc tam divos stāvos eksistēja no 1997. līdz 2008. gadam. Kafejnīcai vēsturiski bijuši trīs īpašnieki – Pēteris Ruģelis, Ramona Akmeņkalns un Kaspars Sūniņš (miris 2019. gadā). Uzņēmējdarbība vistiešākajā veidā saistīta ar "Lulū picu", proti, "Lulū picas" pirmie gadi Rīgā nenozīmēja tikai picu, plāni bija lielāki.

Šobrīd plaši pazīstamais bārmenis Andris Reizenbergs 2000. gadā bija pavārs "Ai, Karambā" – tas bija viņa pats pirmais darbs, no Dundagas atbraucot mācīties uz Rīgu. Tolaik viņš pie plīts mizoja kartupeļus. Reizenbergs šajā vietā nokļuva nejauši mērķtiecīgi, proti, sabiedriskā transporta ceļš uz īrēto dzīvesvietu vedis garām "Karambai", kas jau bija vērusi savas durvis un viņam šķitusi gluži laba vieta, kur iziet skolas praksi un varbūt arī ko nopelnīt. "Jauns džeks! Laikam 1998. gadā sāku tur. Darba samaksa bija četrdesmit santīmi stundā. Biju apmeties pie māsīcas, un mana alga tolaik bija 100–120 lati," teic Reizenbergs. Pavāri "rukājuši" divās maiņās – viens no septiņiem rītā līdz četriem dienā, otrs no četriem līdz pusnaktij. Kāda aizņemta galdiņa dēļ nepagarināja darbības laiku, tas bijis strikti – "Karamba" pēc 00.00 bija ciet. Ienācējiem ciet, bet iekšpusē tusiņš starp savējiem nereti turpinājās.

Labāku naudu saņēmuši vecākie kolēģi. Rīgā tolaik kaut cik pieņemams īres miteklis maksājis ap 90 latiem mēnesī. "Ar "Karambas" algām nevarēju atļauties nekādu dzīvokli Rīgas centrā," pēc vairāk nekā divdesmit gadiem spriež Andris. Reizenbergs atceras, ka tajā laikā tikai parādījās mobilie sakari un "Zelta zivtiņas" apmēram 40 lati faktiski bijusi puse no izdzīvošanas rocības. Vēl īres nauda māsīcai – vārdu sakot, kopā vesels kapitāls. Bet darbs bija, un tajā Reizenbergs burtiski dzīvojis, lai nodrošinātu visus iespējamos labumus klientiem. Piemēram, ēdienos lietota pašu gatavota majonēze. Tiesa, ne ilgu laiku, bet par to mirklīti vēlāk.

"Tā bija vieta, kur es katru dienu atnācu, sasitu 24 olas bļodā, piebēru vegetu klāt – tas bija moderni, jā, no tās neviens nekautrējās, un man bija tāda omlešu masa. Dažu stundu laikā tā masa bija beigusies. Bija dažādu veidu omletes. Kā tagad atceros: numur septiņi bija omlete ar sieru, numur astoņi – ar salsas mērci, numur deviņi bija ar šampinjoniem. Pēc 20 gadiem man tas viss palicis prātā! Nerunāsim nemaz par sendviču veidiem. Bija ļoti liels prieks, ka pastāvīgie klienti jau zināja, ko prasīt. Man patika to olu uzcept tā, ka pašam patīk. Nebija vieglprātīgas attieksmes pret ēdienu," saka Reizenbergs. Viņš no "Karambas" tālāk dzīvē paņēmis arī recepti spageti ar Boloņas mērci un labākajām pankūkām. Slavenais bārmenis saprot, ka viņam kā jaunākajam maksāts sliktāk nekā citiem, tomēr šos laikus izceļ kā būtiskus savā karjerā. Darbu "Karambā" Reizenbergs pameta banāla noguruma dēļ un aizbrauca mācīties uz Ameriku.

Legantei "Karambā" visiecienītākā vieta bijusi zem trepēm, kas pēc tam jau restorāna "KID*" laikos pārtapa par rotaļu stūrīti bērniem. Tieši tur toreizējā TV zvaigzne vislabāk varēja patverties no ziņkārīgo acīm: "Tur mēs forši visi sasēdāmies pie galda. Tur bija tie cukurtrauki, kādus rādīja amerikāņu filmās. Bija tāda sajūta, ka atrodies ārzemēs, nevis Latvijas krodziņā. Tas bija kaut kas jauns tajā laikā! Nevienam citam tāda interjera nebija, un arī tagad nav." Viņa izceļ arī foršās oficiantes – glītas, smaidīgas, viesmīlīgas bez gala. Lielākoties gaišmates. Uzņēmuma īpašnieks Pēteris Ruģelis teic, ka amerikāņu "daineru" biznesa koncepts pēc veco laiku domāšanas paredz tādu mīļmāmiņu apčubināšanu, tālabad sākotnēji bija doma darbā ņemt omulīgas un jestras pusmūža sievietes, lai būtu īsti amerikānisks fīlings. "Bet neviena nepieteicās, neviena! Latvijā pusmūža dāmām laikam ir kaut kādi aizspriedumi. Tāpēc nolēmām pieņemt jaunas, smukas, slaidas meitenes. Un viņas tik tiešām arī palīdzēja piesaistīt auditoriju," skaidro Ruģelis. Legante uzsver, ka "Karambā" bijis vienkārši mājīgi, tā bijusi veiksmes atslēga. Ne vienam vien brokastis nereti līgani pārgājušas pusdienās un vakariņās, visbeidzot – arī iedzeršanā. Kad "Karamba" 2008. gadā savu eksistenci beidza, Legante jau bija ASV, un atbraucot viņa iegāja jau "KID*" – nākamajā vietā, kas iekārtojās Pulkveža Brieža ielā 2. Interjers bija mainīts pilnībā.

"Ai, Karambas" tiešais vadītājs bija Pēteris Ruģelis – viens no "Picas Lulū" īpašniekiem, uzaudzis Kanādā, bet 1991. gadā ieradies senču dzimtenē, te ieprecējās Benjamiņu dzimtā. "Lulū" picas jau bija veiksmīgs bizness Rīgā, un tika meklētas arvien jaunas vietas picēriju tīkla paplašināšanai. Uzņēmēji atrada brīvas telpas pilsonim Arnim Vanagam piederošā ēkā Pulkveža Brieža ielā – tajās padomju laikos atradās svaigo zivju veikals, palikušas arī lielās saldētavas. Turklāt tajā apkaimē nebija izklaides iestāžu. "Man iepatikās tā vieta, taču Elmārs (Tannis, "Picas Lulū" līdzīpašnieks) noraidīja. Mums bija tā, ka visiem trim – man, Tannim, Kasparam Sūniņam – ir jāsakrīt viedoklim, pirms mēs kaut ko darām," skaidro Ruģelis, "bet Tannis nepiekrita! Taču tur bija baigi labie skatlogi, aktīva vieta, krustojums, nu, kaut ko tur vajadzēja darīt!" Tad nu izlemts, ka picērijas šeit nebūs, te būs kas lielāks. Un kičīgs!

Ja atceramies seriāla "Glābējzvans" estētiku, Beisaidas vidusskolēnu kafejnīcā uz katra galdiņa bija gan garšvielu trauks, gan lieli tilpumi ar tomātu mērci. Uzņēmējiem bijusi vīzija: uz katra galda jāstāv pa leģendārajam "Heinz" kečupa iepakojumam. Latvijā kas tāds atgadījās pirmo reizi vēsturē – Rīgas "Karambā" gluži par velti uz galda pudeles ar šīm piedevām! Bijušas situācijas, kad jāzvana uz Ameriku, jo produkts dažādu iemeslu dēļ ātri aptrūcies. Taču "Heinz" neražoja mūspusē tik iecienīto majonēzi, tāpēc to "Karambas" virtuvē gatavoja paši. Sākumā, jo nekur nevarēja pasūtīt vairumā. Vēlāk gan saņēma spaiņus rūpnieciski ražotas majonēzes. "Un bija ēdieni, kas šodien šķiet kā vakardiena, bet tolaik Rīgā bija pilnīgs jaunums. Tunča maizes, piemēram. Sviestmaizes ar kausēto sieru. Cēzara salāti. Mums bija viens krievu puisis, kuru atlaidām, jo viņš netaisīja Cēzara salātus ar mērci – viņš vienkārši mauca klāt skābo krējumu. Mēs to uzzinājām tikai pēc kāda pusgada! Bet viņam labi gāja tie salāti, cilvēki pirka un ēda," tagad atceras saimnieks.

"Viss bizness aizgāja nenormāli ātri un labi! Tajā laikā naudas reklāmai nebija, bija tikai slavēšana no mutes mutē. Mums visu dienu bija brokastu piedāvājums, un pēc tusiņiem Vecrīgā visi nāca uz "Karambu" – vienalga, deviņos no rīta, pusdienlaikā vai naktī," atceras Ruģelis. Šī atmosfēra iemūžināta arī grupas "Prāta vētra" albuma "Četri krasti" dziesmā "Tā var nogurt tikai no svētkiem", otrajā pantiņā. "Prātnieki" arī bija bieži "Karambas" viesi, jo viņu menedžmenta birojs atrodas turpat netālu.

Kolektīvā mainība nebija liela – viesmīles, bārmeņi un pavāri pastāvīgajiem klientiem bija kļuvuši gluži vai par draugiem. Par viesmīlēm uzņēmējs teic: tas nebija speciāli, bet sākumā tik tiešām izskatīgās apkalpotājas nākušas ļoti par labu visam biznesam, vēlāk palikušas ne tikai smukās, bet meistarīgākās daiļavas.

Ar laiku tusiņš "Karambā" noticis katru nakti, arī rīta gaismai svīstot. Durvis slēgtas ciet pēc pēdējā apmeklētāja, ne vairs strikti pusnaktī, kā tas bija kroga sākuma periodā. Bija iestādes ziedu laiki. "Un nedēļu nogalēs viss beidzās ar dejām uz letes. Ja godīgi, es nespēju daudz atcerēties no tā laika, jo pats biju burās. Pēc laika aizgāju, jo nevarēju vairs turēt – man mājās bija gadu vecs dēls. Mūsu grāmatvede Marina nereti auklēja manu vecāko puiku, un sievai piedzima arī otrais bērns. Tad pateicu kolēģiem – "sorry", es nevaru vairāk! "Karamba" jau traucēja manai ģimenes dzīvei," izkāpšanu no trauksmainā tusiņu laika atceras Ruģelis.

2004. gada 4. septembrī notika kas visu nāciju šokējošs: piedzīvojām pirmo strīkeres izgājienu Latvijā. Toreiz astoņpadsmit gadus vecā meitene Liene Buldure, kura sevi dēvēja par Zemeni, tērpusies tikai biksītēs un zeķēs, izskrēja futbola laukumā, kur Pasaules čempionāta kvalifikācijā cīkstējās Latvijas un Portugāles futbola izlases. Kailām krūtīm skrienot pa laukumu, viņa uz brīdi apķērās Portugāles izlases futbolistam Rikardu Karvalju un pēc tam skrējienu turpināja, līdz policisti viņu no laukuma aizveda. Kā vēlāk noskaidrojās, tā bija sociālo mediju eksperta Artūra Medņa rīkota akcija, lai reklamētu vai nu "Nordea banku", vai "Converse" kedas – vēlāk viņš pats vairs lāgā to neatminējās. To maču Latvija zaudēja ar rezultātu 0:2 Portugāles labā – un zīmīgi, ka portugāļi abus vārtus guva tieši pēc Zemenes skrējiena… Pēc iznākšanas no aizturēšanas izolatora Zemene kopā ar visu radošo komandu spilgto notikumu atzīmēja tieši "Karambā".

Bārmenis Andris Reizenbergs uzskata, ka "Karambas" mājīgums pazuda pēc vērienīgā telpu remonta, kad atklāja arī kafejnīcas otro stāvu. Cilvēki izklīduši, kļuvis tukšāks. Tāpat arī lielā televizora noņemšana nenāca par labu saticīgai tusēšanai. "Laikam gribēja kļūt moderni, bet teļļuks taču bija tas, kur piesiet aci," teic Reizenbergs, bet Ruģelis piebilst, ka pārmaiņu laikā viņš "Karambā" vairs nebija noteicējs – tas jau bijis nelaiķa Kaspara Sūniņa rūpals, kurš arī jau sācis pagurt no darba.

Pēc gadsimtu mijas, divtūkstošajos gados, Rīgas klusajā centrā parādījās vēl daudz jaunu vietu, kur ļaudīm paēst, iedzert un padejot. Nevienu no tām "Karambas" saimnieks Pēteris Ruģelis neuzskatīja par konkurentiem, taču konceptu par brokastīm nošpikoja Krievijas uzņēmējiem piederošais "Double Coffee", kas ātrumā izvērsa kafejnīcu tīklu visā Rīgā. "Viņi, var teikt, nošpikoja mūsu ideju un to ar plašāku vērienu uztaisīja. Mēs gan paši nebijām nekas oriģināls, un tomēr. Arī ēdienu ziņā viņi nošpikoja. Tur bija lielāks finansējums. Mēs arī dažus savējos pazaudējām, kuri pārgāja darbā uz turieni. Jā, iespējams, ka lielāku algu dēļ," teic uzņēmējs. "Karambas" bārmeņiem un viesmīļiem maksātās algas Ruģelim gan vairs nav palikušas atmiņā, bet lielākā daļa no kroga bārmeņiem dzīves laikā izauguši par lietaskokiem jau citās jomās. Ruģelis teic, ka deviņdesmito gadu beigās viņam daļēji piederošā "Pica Lulū" pameta pelēko ekonomiku, līdz ar to arī "Karambā" par darbiniekiem maksāti nodokļi, tomēr dubultā grāmatvedība pastāvēja. "Karambas" beigas gan pienāca banālākā iemesla dēļ – nama īpašnieks Arnis Vanags tā dēvētajos treknajos gados būtiski pacēla īres maksu, kafejnīcas telpas par daudz labāku maksu atdodot savam draugam – "Steiku haosa" īpašniekam Rolandam Čīmam. "Mēs maksājām astoņus eiro kvadrātmetrā, bet Čīma piedāvāja 18 eiro, principā dubultā, un Vanags nevarēja atteikties. Tajā brīdī kolēģis Kaspars Sūniņš pateica: mēs to nevaram atļauties. Tad Čīma uztaisīja tur lielu remontu un ielika savu "KID*"," atceras Ruģelis. Nama īpašnieks Vanags nu jau vairākus gadus ir miris, viņš bijis ļoti bohēmiska dzīvesveida cienītājs. Arī "KID*" savu dzīvi tur beidzis. Šobrīd šajā adresē atrodas divu angļu brāļu uzņēmums "Singh's", kas specializējies indiešu virtuvē.

"Ai, Karamba" no saviem apmeklētājiem atvadījās ar vērienīgu tusiņu, kurā pulcējās gan pastāvīgā publika, gan personāls. "Es pats atkal ne pārāk labi to atceros, bet atminos, ka biju tur. Pēc tam mēs, īpašnieki, sadalījām mantu. Man palika tās stilīgās kupolu lampas un Rituma Ivanova glezna. Tai bildei no piepīpētā gaisa un fritēšanas eļļas palikuši audeklā iekodušies pleķi Evandželistai tieši uz zobiem. Ivanovs teica: Dieva dēļ, tikai nemazgā, tas ir kultūrslānis! Man šī bilde ir pielikta mājās pie tualetes ieejas," stāsta kafejnīcas līdzīpašnieks. Vaicāts, vai "Karambas" projekts padarījis viņus bagātus, Ruģelis atbild, ka ne. Lielāko naudu toreiz, tāpat kā tagad, nodrošināja "Pica Lulū".